Ekspresīvā žestā balstīta glezniecība noteikti nav ABLV Bank kolekcijas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam centrā. Sava loma šīs tendences apiešanā noteikti būs tam, ka tā daļēji tika akceptēta padomju režīma meinstrīmā. Lietuvieša Vīganta Paukštes (Vygantas Paukštė) spilgtās, brīvā manierē uztrieptās gleznas, kuras apdzīvo askētiskas, izstīdzējušas figūras, kas mazliet atgādina tēlnieka Alberto Džakometi eksistenciāli trauslos tēlus, izrādījies zināms izņēmums.
Iereibuši un aizrāvušies
Lietuviešu mākslas vēsturnieks Viktors Ļutkus apcerē Laužot barjeras: māksla zem padomju ideoloģijas spiediena no Otrā pasaules kara līdz glasnost raksta: "80. gados glezniecībā parādījās jaunas iezīmes. Jaunākā paaudze, kurā ietilpa Jons Gasūns (1954), Henriks Čeraps (1952), Aļģimants Skačkausks (1955), Vīgants Paukšte (1957), Ričards Bartkevičs (1959), Ķēstutis Lupeiks (1962), Rimvīds Jaunkausks-Kamps (1957–1993) un Ģintars Palemons-Janonis (1962), šķiet, sajuta tuvojošās perestroikas nestās sociālās un politiskās pārmaiņas. Viņu gleznās ir fantastiski un mistiski motīvi, kas fascinē skatītāju ar izteikti brīvo ekspresiju un lielajiem izmēriem. Atšķirībā no vecākās paaudzes šie mākslinieki izvēlējās apvienot savas izjūtas un māksliniecisko meistarību ar mākslas vēstures, Bībeles un seno kultūru pārzināšanu" (Art of the Baltics: The Struggle for Freedom of Artistic Expression under the Soviets, 1945–1991, eds. Alla Rosenfeld and Norton T. Dodge, New Brunswick, New Jersey: Rutgers University Press, 2002, p. 342). Tālāk autors aizņemas Paukštes darba nosaukumu Bakha paģiras (1989), lai apgalvotu, ka "…jaunākā paaudze izskatījās iereibusi un aizrāvusies ar jokiem un spēli" (turpat, p. 347).
XX gadsimta 80. gadu glezniecības renesanses fenomens katrā ziņā bija daudz plašāks, Rietumos lielā mērā reaģējot uz konceptuālistiskajiem 70. gadiem. Zināmas paralēles saskatāmas arī Latvijas situācijā, kurā 80. gados uz mākslas skatuves izvirzījās jauni mākslinieki, kuri izcēlās ar meklējumiem, kas bija radniecīgi vācu "jauno mežoņu" neoekspresionismam, Art Brut un itāļu transavangardam. Kaut kas nenoliedzami vējoja gaisā, un daži Paukštes darbi atsauc atmiņā agrīno Jāni Mitrēvicu, Aiju Zariņu un Ģirtu Muižnieku. Tomēr lietuviešu mākslā ekspresionistiskā strāva ir tradicionāli spēcīgāka, un stilistiskā noturība (neo)ekspresionisma toņkārtā varētu būt viena no Vīganta Paukštes individuālajām un nacionālajām īpatnībām.
Attiecību situācijas
Gleznotāja īsais CV ir gana tradicionāls no mākslas profesijas apguves un praktizēšanas viedokļa: Vīgants Paukšte beidzis Viļņas Valsts mākslas institūtu (tagad Viļņas Mākslas akadēmija) 1982. gadā; viņa personālizstāžu skaits pārsniedz desmit, savukārt grupu izstādes (kopš 1984. gada) skaitāmas vairākos desmitos vienību, aptverot gan Lietuvu, gan ārvalstis. Paukšte dzīvo un strādā Viļņā, viņa kontā ir pasniedzēja darbs Justina Vienožinska Mākslas skolā un Viļņas Mākslas akadēmijā. Vīganta Paukštes darbi atrodas dažādos Lietuvas muzejos, kā arī muzejā Stedelijk Amsterdamā, Heden kolekcijā Hāgā un citās Nīderlandes kolekcijās, ievērojamajā nonkonformistu mākslas krātuvē Zimmerli muzejā ASV un privātkolekcijās.
Pārlūkojot lielāku daudzumu darbu, pirmajā mirklī var šķist, ka tie laika gaitā tikpat kā nemainās. Arī 90. gados, kad bija vērojama zināma glezniecības krīze un daudzi mākslinieki tiecās iziet ārpus audekla, izmēģinot instalāciju, video u. c. izteiksmes līdzekļus, Vīgants Paukšte palika gleznas taisnstūra ietvaros. Tajos "…liriski romantisko situāciju autors visvairāk aizraujas ar attiecībām starp vīrieti un sievieti, kā arī starp cilvēku un dabu. (..) Viņa gleznas ir balstītas uz iesīkstējušu jēdzienu apvērsumiem, pazīstamu mītu parafrāzēm un atbilstībām starp rituālām un ikdienišķām darbībām" (Vygantas Paukštė, ed. Milda Žvirblytė, Vilnius, 2012, p. 5).
Tomēr autoram nevar pārmest absolūtu stilistisku nemainību, kas jau liktu domāt par sastingumu, – zināma evolūcija ir vērojama, ļaujot fiksēt arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā iekļauto darbu vietu Vīganta Paukštes glezniecības vispārējā kopainā. Daži agrīnākie 1980. gada darbi rāda, ka Vīgantam Paukštem nebija gluži svešs mimētiski precīzs gleznojums ar sirreālistisku piesitienu, piemēram, baltā nekurienē eksistējošas durvis vai gluži fotoreālistiski bērnu portretējumi raksturīgos sava laika kostīmos, no kuriem "izgriezta" vidusdaļa, radot pat tādu kā erotisku koptēlu (Pārgrieztā fotogrāfija, 1980). Tas mazliet sasaucas ar mūsu pašu Miervalža Poļa acu apmāna eksperimentiem un apspēlēto spriegumu starp objekta ilūziju un attēla plakanisko realitāti. Jādomā, ka arī Vīgants Paukšte kādā brīdī būs ietekmējies no vēsi racionālās fotoreālismam paralēlo meklējumu straumes.
Postmodernā citātomānija savukārt izpaužas vecmeistaru darbu fragmentu, piemēram, holandieša Jana Vermēra slavenās vēstules lasītājas tēlā, darba nosaukumā to pārfrāzējot kā Vēstuli no Vermēra (1980). Tipiskie izstieptie, bērnu zīmējumiem līdzīgie cilvēciņi ienāk Vīganta Paukštes gleznās 90. gados, tie parasti tiek uzzīmēti ar kontūru, nereti ir kaili un dažādās caurspīdīguma pakāpēs. Viņa darbos var sastapt arī dzīvniekus, piemēram, kādu aitu, govi, kazu vai kaķi. Vīgantam Paukštem ir raksturīgi centieni sabalansēt ekspresīvu triepienu, viendabīgus krāslaukumus un dekoratīva ornamentālisma elementus. Viņš pārrada ekspresionisma un fovisma iespaidus jaunā postmodernā kvalitātē, skalā no bibliskām alūzijām, piemēram, tēlojot pazudušu avi, pazudušo dēlu vai sargeņģeli, līdz ironiskām ikdienišķībām, portretējot tādus personāžus kā suši ēdējs, vīna dzērējs vai grāmatu lasītājs.
Konfekte un dzejniece
Par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā iekļautajiem darbiem pats autors izteicies: "Es vienkārši strādāju, un sākumā man nav skaidrs, kas beigās būs. Es netaisu skices, bet improvizēju. Galvenais ir noskaņojums, kas jānotver. Tas ir grūti – pati cīņa ar materiālu, bet šī neziņa, kas galā sanāks, ir interesanta. Darbā Konfekte ne jau literatūra man būtiska, bet roku un kāju ritms, rokas tā kā zirnekļa kājas. Man plastiskās problēmas ir svarīgākas par literatūru. Tomēr man vajag, lai ir kas reāls ieraugāms, tīri abstrakti darbi mani neinteresē. Darbā Dzejniece svarīgs bija gaišo un tumšo laukumu sakārtojums, gaisma un krāsa man ir ļoti svarīgas. Bet tā varēja arī nebūt Dzejniece, kas tur sēž" (Vīgants Paukšte, Bez sienām: ABLV Bank kolekcija Laikmetīgās mākslas muzejam, Rīga: ABLV Bank & Neputns, 2013, 398. lpp.).
Abas šīs gleznas itin veiksmīgi iemieso Vīganta Paukštes mākslas divas puses jeb aspektus – mazliet popsīgi kičīgo un vairāk eksistenciāli nopietno. Vispirms par pirmo: glezna Konfekte ar savām gaišajām krāsām, fovistu un intīmistu garā ornamentēto fonu un nosacīti uztriepto gultā atlaidušos pārīti vispirms tiešām liek rūpīgāk ieskatīties "zirnekļa kāju" sapinumos, lai ieraudzītu, kuram no diviem vispār pieder roka ar konfekti. Kad saprasts, ka vīrietim, nevis sievietei, kaut ko par viņu attiecībām var pavēstīt arī vīrieša novērstais skatiens, savukārt sieviete kāri fokusē savējo tikai uz konfekti (kurai, starp citu, vēl nav noņemts zigzagiem rotātais papīriņš). Tiktāl par "literatūru", kuras elements, par spīti autora iebildumiem, var izrādīties gana būtisks, vedinot domāt par iespējamo patēriņa un baudu kulta kritiku. No formas viedokļa krāslaukumi ir diezgan viendabīgi un aicina apcerēt to dekoratīvo saspēli, tomēr Paukšte netiecas izlīdzināt triepienus, atstājot spontānu uzziedumu un kricelīgu otas zīmējumu pēdas.
Savukārt darbs Dzejniece ar tumšu ainavisku fonu un mistisku noskaņu atgādina XX gadsimta sākuma postimpresionisma un simbolisma rimeiku ar fovistisku piesitienu. Dīvaina citplanētietei līdzīga figūra ar tikko jaušamu papīra lapiņu rokās panteistiskā manierē gandrīz saplūst ar ainavu, ko veido upe, meža masīvs, draudīgi mākoņi un dziestoša rieta gaisma. No Latvijas mākslas vēstures viedokļa šai darbā nevar nepamanīt savdabīgo līdzību ar XX gadsimta sākuma protoekspresionista Pētera Krastiņa (1882– 1942) tumsnējo ainavisko motīvu joslveida kompozīcijām, nemierīgo triepienu un rēgainajām, dēmoniskajām būtnēm, kas jau signalizēja par mākslinieka garīgo saslimšanu. Neko vairāk par kādu notvertu radniecīga noskaņojuma acumirkli, protams, no tā nevar secināt.
Modernists vai postmodernists?
Mākslas zinātniece Milda Žvirblīte, saskatot Paukštes darbos tādu iezīmi kā "kolāžas mentalitāte", vēlas iebilst kritiķiem, kas jau kopš 90. gadiem interpretējuši viņa mākslu kā postmodernisma nostiprinātāju Lietuvā, balstoties uz mītisko domāšanu savienojumā ar mērenu ironiju: "Viņa eklektiskais stilu popurijs, dažādu kultūru (augstās un zemās) kopā samestie elementi, citas jocīgas un izsmalcinātas lietas ar kiča nokrāsu ir interpretējamas kā postmodernisma manifestācija līdzās viņa "kolāžas mentalitātei"" (Vygantas Paukštė, ed. Milda Žvirblytė, Vilnius, 2012, p. 9). Tomēr turpat Milda Žvirblīte apgalvo, ka mākslinieka radītā pasaule ir stabila un modernistiska, jo viss iepriekšminētais nespējot "satricināt pamatus viņa gleznu neatkarīgajām struktūrām" (turpat). Pats autors gan iebilst: "Esmu mūsdienīgs – citādi jau nevar būt –, taču neesmu modernists. Neesmu neko apgriezis kājām gaisā, apgāzis – un man arī nevajag. Necenšos būt priekšgalā. Man patīk būt pašam" (V. Vējš, Gleznotājs Vīgants Paukšte: pāvests man gleznas nav pasūtījis, Kultūras Diena, 2014, 24. apr.).
Acīmredzot postmodernisms izpaužas apstāklī, ka Vīganta Paukštes māksla kā savdabīgs sūklis absorbējusi neparasti plašu XX gadsimta tendenču spektru – simbolisma, ekspresionisma, fovisma, primitīvisma impulsus un vēlākās modifikācijas, pat impresionistu plenērisma atblāzmas, sajaucot to visu individuāli neatkārtojamā kokteilī, kas savukārt kļūst par oriģināla rokraksta pamatu un acīmredzot arī laikmetīguma apliecinājumu. Toties modernisma elements visdrīzāk saistāms ne tik daudz ar radikālismu un veco tradīciju laušanu kā noteiktas modernismā balstītas formveides vitālu apliecinājumu – bez īpašām šaubām par tās mūsdienīguma pakāpi.