Līdz 9. jūlijam Itālijas ziemeļos turpināsies 35. ikgadējais Ravennas festivāls. Par tā vadlīniju šoreiz ir izvēlēti vārdi no Pirmās Mozus grāmatas: "Un tapa vakars, un tapa rīts." Šajā starpžanru festivālā nav robežu starp klasisko un laikmetīgo kultūru, programmā ir iekļauti notikumi, kuros dažādās kombinācijās savienojas akadēmiskā un populārā mūzika, deja, teātris, literatūra, vizuālā māksla, kino un cirks. Festivāls reaģē uz pasaulē notiekošo – rūpes par Zemes nākotni, vides jautājumi un klimata pārmaiņas atbalsojas gan Jozefa Haidna oratorijā Pasaules radīšana, ko šeit atskaņoja Ravennā dibinātais izcilais baroka ansamblis Accademia Bizantina, koris Philharmonia Chor Wien un solisti diriģenta Otāvio Dantones vadībā, gan Ņujorkas kulta grupas Anohni and the Johnsons koncertā, kas fascinēja ar feminisma un ekoloģiskās domāšanas caurstrāvotu elēģiju.
Sekas un simptomi
"Ekosistēmu iznīcināšana, dabas resursu izsīkšana un klimata pārmaiņas ir cilvēka un pasaules kļūdaino attiecību sekas un simptomi. No jauna līdzsvara meklējumiem nevar izslēgt māksliniecisko jaunradi visās tās izpausmēs. Ravennas festivāla devīze Un tapa vakars, un tapa rīts iezīmē radīšanas dienu secību. Šajā domā slēpjas vēlme ne tikai reflektēt un vairot izpratni ar skatuves mākslas palīdzību, bet arī izpētīt un pieņemt jaunas, videi draudzīgas prakses," uzsver Ravennas festivāla rīkotāji.
Festivālu 11. maijā svinīgi atklāja diriģenta Rikardo Muti un Vīnes filharmonijas orķestra koncerts. Maestro Muti dzīvo Ravennā, un viņa sieva Kristīna Macavillāni-Muti ir Ravennas festivāla dibinātāja un pirmā mākslinieciskā vadītāja, pašlaik viņa ir festivāla goda prezidente. Šogad festivālā Kristīna Macavillāni-Muti rīkoja četru dienu iedvesmas un pieredzes apmaiņas programmu jauniem māksliniekiem (vecumā līdz 25 gadiem), kuri darbojas dažādās jomās – fotogrāfijā, video, dzejā, mūzikā, tradicionālajā mākslā, mozaīku veidošanā (Ravenna ir slavena ar savām mozaīkām) u. c. Labākajiem tika piedāvāta iespēja rīkot izstādes, koncertus un performances.
"Mēs cenšamies piesaistīt uzmanību ar daudzveidīgu piedāvājumu, kas sniedz estētisku gandarījumu," uzsver Ravennas festivāla mākslinieciskais vadītājs Franko Mazoti. Foto – Jegors Jerohomovičs
Darbs ar auditoriju un vietējo kopienu daiļrades aktivizēšana ir viens no Ravennas festivāla galvenajiem uzdevumiem. "Mēs jūtam, ka festivālam ir jāmainās, jo mainās pasaule mums apkārt," sarunā ar KDi uzsver Ravennas festivāla mākslinieciskais vadītājs Franko Mazoti, kurš festivāla programmu veido kopā ar otro māksliniecisko vadītāju Andželo Nikastro. "Mainās arī publikas sastāvs. Cilvēki, kuri ir pieraduši apmeklēt koncertus un izrādes, kļūst vecāki, bet gados jauni cilvēki neizrāda pietiekamu interesi par klasisko mūziku, vismaz Itālijā noteikti ne. Tā mums varētu būt liela problēma, un mēs nevaram pārvērsties par popmūzikas festivālu. Mums ir jādomā, kā piesaistīt jaunu publiku, jo pie mums uzstājas labākie diriģenti – šoreiz tas ir ne tikai Rikardo Muti, bet arī Kirils Petrenko un Saimons Retls. Par teātri jauniešiem ir lielāka interese nekā par nopietno mūziku. Varbūt tas ir skaidrojams ar to, ka šeit Ravennā teātra mākslas pārstāvji īsteno veiksmīgas izglītības programmas, kurās iesaista jauniešus. Jaunieši gan paši spēlē teātri, gan apmeklē izrādes. Acīmredzot šajā skatuves mākslā viņiem ir vieglāk izpaust sevi nekā citās," saka Franko Mazoti.
Glāss bez putekļiem
Viena no festivāla radošajām virsotnēm šogad bija kino un laikmetīgās mūzikas vakari Aligjēri teātrī Ravennā – tika demonstrēta režisora Godfrija Redžo un komponista Filipa Glāsa tā sauktā Qatsi filmu triloģija. Katras filmas seansā mūziku atskaņoja Philip Glass Ensemble, kas Ravennā svinēja savu piecdesmit gadu jubileju, un Toskānas orķestris diriģenta Maikla Rīsmena vadībā. Mūziķiem pievienojās divi kori un čelliste Ērika Pikoti.
Aligjēri teātrī Ravennā tika demonstrēta režisora Godfrija Redžo tā sauktā Qatsi filmu triloģija tai komponētās Filipa Glāsa mūzikas pavadījumā. Foto – Dzani un Kazadio
Filmas Koyaanisqatsi: Life Out of Balance (1982), Powaqqatsi: Life in Transformation (1988) un Naqoyqatsi: Life as War (2002) arī iekļaujas festivāla tēmā, kas pieskaras cilvēces nākotnei dažādu izaicinājumu un kataklizmu priekšā. Šī neatkarīgā ASV kino triloģija ir vizuāla poēma par antropocēna – cilvēka ietekmes laikmeta, kas atstājis neizdzēšamas un postošas pēdas uz Zemes, – rašanos un nobeigumu. Triloģija, novirzoties no naratīvās struktūras, eksperimentālā attēla un skaņas valodā aplūko cilvēku attiecības ar dabu un tehnoloģijām. Filmas Naqoyqatsi mūzika Ravennā pirmo reizi vēsturē skanēja orķestra versijā, kas tapusi pēc Ravennas festivāla, Londonas Bārbikena centra, Budapeštas Kultūras centra Müpa un Dublinas Nacionālās koncertzāles kopīgā pasūtījuma.
"Filipa Glāsa mūzika ir mūsdienu klasika, taču šajos koncertos neredzēju daudz jaunu cilvēku. Filmas ir aizraujošas, tas nav kaut kas putekļains un novecojis," savās pārdomās dalās Franko Mazoti. "Publika iegremdējas attēla un skaņas pasaulē – Qatsi filmu triloģija ir pilnībā mainījusi priekšstatu par attēla un skaņas saplūsmi uz lielā ekrāna. Jūs apsēžaties krēslā, skatāties filmu un klausāties mūziku, bet varoņi nesaka ne vārda. Tas ir tikpat revolucionārs darbs kā Filipa Glāsa opera Einšteins pludmalē režisora Roberta Vilsona iestudējumā. Tas ir kaut kā jauna sākums, un atpakaļceļa vairs nav. Qatsi triloģijā joprojām ir jūtams laikmetīguma gars. Domāju, ka jauniem cilvēkiem tas ļoti iepatiktos – ja tikai viņi būtu atnākuši! Mēs bieži dzirdam vārdu savienojumu "imersīvā pieredze", un šie kinomūzikas koncerti bija tieši šāds mākslinieciskais piedzīvojums. Tie, kas atnāca uz Aligjēri teātri, bija ļoti pateicīgi."
Ko zina jaunieši?
"Kultūru klasiskajā formā gaida liela krīze, jo vairākums jauniešu neko nezina ne par Ludvigu van Bēthovenu un Franci Šūbertu, ne par Igoru Stravinski un Stīvu Reihu. Vai viņi lasa Balzaku un Tolstoju? Maestro Rikardo Muti vienmēr uzsver, ka atbildība par izglītību ir jāuzņemas skolai. Pat ne visi mūzikas skolu un augstskolu audzēkņi apmeklē koncertus. Apmeklētāju vidū es arī nesastopu daudz mūzikas pedagogu," piebilst festivāla mākslinieciskais vadītājs.
"Tagad Kirila Petrenko un Saimona Retla diriģētajā koncertā šeit varam sagaidīt tūkstoš klausītāju, bet pirms desmit gadiem šāda līmeņa koncerti piesaistīja vismaz divus tūkstošus. Daudz ko ir mainījuši pandēmijas gadi. Cilvēki iegādājas biļetes nevis vairākus mēnešus pirms pasākuma, bet pēdējā mirklī. Varbūt tādās metropolēs kā Londona un Parīze situācija ir labvēlīgāka, taču arī Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra koncertos Romā tagad ir divreiz mazāk klausītāju nekā pirms desmit gadiem," apgalvo Franko Mazoti.
Visas biļetes uz Rikardo Muti un Vīnes filharmonijas orķestra koncertu Ravennas festivāla atklāšanā bija pārdotas divus mēnešus pirms notikuma – zālē Palazzo Mauro De André pulcējās 3400 klausītāju. Trīs tūkstošus apmeklētāju šajā pašā norises vietā piesaistīja Anohni and the Johnsons, tas bija grupas vienīgais koncerts Itālijā.
"Jauni cilvēki dod priekšroku elektroniskajai mūzikai, bet viņi nezina par tās saknēm. Viņi nezina Luidži Nono, Lučāno Berio, Karlheincu Štokhauzenu un Džonu Keidžu, kuri ir ietekmējuši elektroniskās mūzikas attīstību. Tāpēc būtu svarīgi savienot to, ko jaunieši zina, ar to, ko viņi nezina. Ja izdotos izstāstīt viņiem pilnu stāstu, jaunieši būtu sajūsmā par šiem varoņiem. Taču iekļaut manis nosaukto komponistu darbus festivāla programmā nav viegli – to auditorija nav liela. Mēs cenšamies piesaistīt uzmanību ar daudzveidīgu piedāvājumu, kas sniedz estētisku gandarījumu. Cilvēki tomēr vēlas socializēties un sanākt kopā, viņi joprojām vēlas gūt kolektīvu pieredzi, ko sniedz mūzika, teātris un citas mākslas formas," secina Franko Mazoti.
Maijā un jūnijā festivālā notika pasākumu sērija Romanja zied/Romagna in fiore, kas bija veltīta dažām pērnā gada plūdos visvairāk cietušajām Romanjas reģiona pilsētām. Tie bija populārās mūzikas koncerti, kas publikai bija pieejami bez maksas un tika rīkoti atbilstoši zaļajiem principiem. Apmeklētāji tika aicināti ierasties kājām vai ar divriteni. Koncertos netika izmantots mākslīgais apgaismojums. Šos pasākumus kopumā apmeklēja 36 000 cilvēku.
Zīmējumi ir jāizdzēš
Daudzos Ravennas festivāla notikumos tiek iesaistīti vietējās kopienas pārstāvji. Neprofesionālus aktierus – juniorus un seniorus – savā jauniestudējumā Dons Kihots liesmās veiksmīgi ir integrējuši Ravennas leģendārie teātra mākslinieki Ermanna Montanāri un Marko Martinelli (Teatro delle Albe/Ravennas teātra dibinātāji). Viņi ir izrādes režisori, koncepcijas un dramaturģijas autori. Iepriekš Ravennas festivālā mākslinieku duets ir radījis Dantes Dievišķās komēdijas iedvesmotu triptihu, šoreiz Ermanna Montanāri un Marko Martinelli brīvi interpretē Migela de Servantesa darbu, kas tiek iestudēts trijās daļās – 2023., 2024. un 2025. gada Ravennas festivālā.
Skatītāji trīs stundas (bez starpbrīža) piedalās performancē pastaigā, kurā satiek ne tikai donu Kihotu, Dulsineju un Sančo Pansu – vai cilvēkus, kuri par viņiem izliekas –, bet arī jaunus fantāzijas tēlus. Burvjus Ermanitu un Markusu spēlē paši Ermanna Montanāri un Marko Martinelli. Darbība risinās Malagolas pils telpās un pagalmā, pēc tam procesijas dalībnieki dodas uz blakus esošo Teodorika arheoloģisko parku. Īpašu noskaņojumu izrādei nodrošina dziedātājas Serēnas Abrami sniegums – viņa izpilda dažādu tautu senās tautasdziesmas un uzstājas kopā ar savu alternatīvā roka grupu Leda, kas Donam Kihotam liesmās ir radījusi oriģinālmūziku. Notiekošajā ir iesaistīts arī mākslinieks Stefano Riči, kurš izrādes laikā veido un dzēš savus zīmējumus, un šis radīšanas un dzēšanas process palīdz vērotājiem justies kā realitātes un sapņa krustcelēs.
Lorda Bairona soļi
Ravennas festivāla pievilcības spēks ir koncertu un izrāžu norises vietas. Lielie koncerti notiek multifunkcionālajā kompleksā Palazzo Mauro De André – tā nav akustiskā koncertzāle, un mikrofonu izmantojums šeit ir neizbēgams (zāle uzņem arī sporta pasākumus, kongresus un meses). Daudzi citi koncerti skan UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajās mozaīkām rotātajās bazilikās, kā arī teātros, klosteros un brīvā dabā.
Tenors Īans Bostridžs un pianists Džūljuss Dreiks kamermūzikā godina lordu Baironu viņa nāves 200. gadadienā. Foto – Marko Parollo
Neaizmirstamu koncertu Ravennas Mākslas muzeja – bijušā klostera – pagalmā 27. jūnijā sniedza viesmākslinieki no Lielbritānijas: tenors Īans Bostridžs un pianists Džūljuss Dreiks kamermūzikā godināja lordu Baironu viņa nāves 200. gadadienā. Baironam bija cieša saikne ar Ravennu – viņš ieradās pilsētā 1819. gadā, sekojot savai mīļākajai Terēzai Gambai jeb Gvičoli grāfienei, ar kuru iepazinās Venēcijā un kura, būdama grāfa Gvičoli sieva, bija slavena ar savām kaislīgajām mīlas dēkām. Ravennā Bairons pavadīja mazliet vairāk nekā gadu. Šeit viņš, meklējot iedvesmu, apmeklēja Dantes kapu un piedalījās svinībās Kavalli pilī, kurā ieradās septiņu kalpu, deviņu zirgu, trīs pāvu, divu kaķu, mastifa un zoss pavadībā. Ravennā joprojām var dzirdēt lorda Bairona ekscentrisko un romantisko soļu atbalsis. Šā gada oktobra beigās Gvičoli pilī Ravennā tiks atklāts Džordža Gordona Bairona muzejs, kurā varēs uzzināt par dižā mākslinieka gaitām Itālijā.
Savu Baironam veltīto programmu Īans Bostridžs un Džūljuss Dreiks izpildīja tikai Romā un Ravennā. "Bairona nāves 200. gadadienā vēlējāmies piedāvāt koncertu, kas atspoguļo ne tikai viņa dzejas skaistumu un pievilcību, bet arī ietekmi, kādu viņš, būdams pirmā pēcrevolūcijas laikmeta bona fide slavenība, atstājis uz Eiropas kultūru. Šī programma ir radīta, lai godinātu Baironu valstī, kurai viņš bija ārkārtīgi pieķēries, taču tā vēsta arī par tā laika Eiropas kultūru un par to, kā mūzikā ienāk nacionālais – vācu, grieķu, īru un ebreju – gars laikmetā pēc Napoleona, un šis mantojums ir saglabājies arī divus gadsimtus vēlāk," programmu piesaka Īans Bostridžs un Džūljuss Dreiks.
Klausītāji dzirdēja Bairona Ebreju melodiju pantus, kam mūziku komponējuši Īzaks Natans, Johans Karls Gotfrīds Lēve un Roberts Šūmanis, kā arī Franča Šūberta un Ludviga van Bēthovena dziesmas ar Valtera Skota vārdiem, dažas dziesmas no Šūberta cikla Ziemas ceļš (Vilhelma Millera dzeja) un Fēliksa Mendelszona-Bartoldi, Fanijas Mendelszones-Bartoldi un Hugo Volfa dziesmas ar Bairona vārdiem. Īana Bostridža un Džūljusa Dreika sniegums pārliecināja, ka kamermūzikā viņi ir nepārspējami stāstnieki un īsti džentlmeņi. Viņi ar lielu cieņu aiznes līdz klausītājam katru vārdu un katru noti. Īans Bostridžs perfekti zina, kad vajag būt atturīgam un kad var dot vaļu jūtām – to viņam pasaka priekšā mūzika, gaume un angļu raksturs. Ravennā notikušā koncerta ieraksts ir skatāms šeit.
Diriģents Saimons Retls, mecosoprāns Magdalēna Kožena un Eiropas kamerorķestris uz skatves rada nepārtrauktas attīstības un lidojuma sajūtu. Foto – Dzani un Kazadio
Emocionāli vērienīgu un aizkustinošu koncertu 28. jūnijā zālē Palazzo Mauro De André sniedza diriģents Saimons Retls, mecosoprāns Magdalēna Kožena un Eiropas kamerorķestris. Magdalēna Kožena dziedāja Gustava Mālera Piecas Rikerta dziesmas un Bēlas Bartoka Piecas ungāru tautasdziesmas: viņas balss pārsteidz ar savu lirisko svaigumu un jutekliskumu, interpretācija – ar dabiskumu un brīvību. Magdalēna Kožena turpina izpausties baroka repertuārā, un tas viņai palīdz uzturēt sevi lieliskā vokālajā formā.
Sers Saimons Retls ar ugunīgu iedvesmu diriģēja Antonīna Dvoržāka Scherzo capriccioso un Franča Šūberta Devīto jeb Lielo simfoniju. Pie pults viņš ir spontāns un precīzs vienlaikus – diriģējot bez partitūras, viņš atklāj katra mirkļa burvību. Mūzikā ir saklausāmas gan komponista, gan interpretu idejas. Viss kopā rada nepārtrauktas attīstības un lidojuma sajūtu.
Protests ar retro pieskaņu
Savu vizīti Ravennas festivālā noslēdzu ar britu psihodēliskā roka grupas Kula Shaker koncerta apmeklējumu 29. jūnijā (tas notika Lugo pilsētā, kas uzņem daļu festivāla notikumu). Kula Shaker guva popularitāti 90. gados, savu skanējumu un tēlu mūziķi papildināja ar tradicionālās indiešu kultūras un misticisma elementiem. Šogad grupa Kula Shaker ir izdevusi savu septīto albumu Natural Magick. Mūziķu košajam, enerģiskajam rokam ir zināma retro pieskaņa, taču grupas līderis Krispians Milss joprojām ir harismātisks un izskatās neticami labi. Dziesmu sociāli politiskais protesta vēstījums nav zaudējis savu aktualitāti.
90. gados popularitāti guvušās britu grupas Kula Shaker līderis Krispians Milss joprojām ir ļoti harismātisks, un apvienības spēlētajam rokenrolam ir uzlādējošs spēks. Foto – Mikēle Pjaca
"Šajā nedēļas nogalē mums bija izvēle – uzstāties Glastonberijas vai Ravennas festivālā –, un mēs esam šeit," Itālijas publiku sveica Krispians Milss. Jaunā albuma kompozīciju Idontwannapaymytaxes/Es negribu maksāt nodokļus viņš pieteica kā mīlas dziesmu. Tajā ir arī vārdi: "Es negribu maksāt par trešo pasaules karu." Savukārt dziesmu Whatever It Is (I’m Against It)/Lai kas tas arī būtu, esmu pret to pavadīja šāds ansambļa līdera komentārs: "Mums Lielbritānijā drīz būs vēlēšanas, taču katru reizi neatkarīgi no tā, par ko jūs balsojat, valdība tāpat tiek iekšā." Fani aizrautīgi dziedāja līdzi tekstus sanskritā un metās dejot pie skatuves. Kula Shaker optimistiskajam rokenrolam ir uzlādējošs spēks.
Informācija: ravennafestival.org