Pirmais, kas satrieks apmeklētājus, kad viņi dosies iekšā Rīgas biennāles centrālajā notikumu vietā – bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkā Kronvalda parkā –, būs pasaulslavenā grieķu mākslinieka Stelija Faitaka sešdaļīgais sienu gleznojums Jaunā reliģija ēkas vestibilā. Stelijs Faitakis kritizē aklu ticību zinātnes visvarenībai un tās pretenzijām uz patiesību pēdējā instancē, attēlojot to kā dievību, kurai ir gan savi svētie raksti, gan fanātiski sekotāji, gan dogmu sistēma, gan ķeceri. Turklāt viņš to dara, izmantojot grieķu pareizticīgās ikonogrāfijas paņēmienus.
Šajā manierē autors strādā jau kopš studiju laikiem, taču pirms lielajiem institucionālajiem pasūtījumiem un ar tiem saistītās slavas viņš savu karjeru sāka kā grafiti mākslinieks. Viņš neļauj sevi fotografēt. Stelijs Faitakis ir studējis osteopātiju un aizraujas ar japāņu cīņas mākslu un tradicionālo ķīniešu medicīnu.
Pasaulē jūs esat plaši pazīstams ar īpašo rokrakstu, kādā veidojat savus monumentālos sienu gleznojumus, kas balstīti grieķu pareizticīgo ikonogrāfiskajā manierē. Vai varat pateikt, kas ir noteicis šo rokrakstu?
Es pie tā nonācu jau savos studiju gados Atēnu mākslas skolā, pētot šīs glezniecības metodes un pamazām attīstot savas prasmes tajās. Es jau biju sācis strādāt ar gaišo toņu attiecībām uz tumša fona un atklāju, ka tieši to dara arī pareizticīgo ikonogrāfija – izceļ gaismu uz tumsas fona. Vēlāk man gadījās apmeklēt Gimē muzeju Parīzē (Musée Guimet, viena no lielākajām Āzijas mākslas kolekcijām Eiropā – V. V.), un es biju satriekts, iepazīstot Tibetas reliģisko glezniecību. Es nopietni sāku studēt šī žanra tradīciju savā zemē. Pēdējos trīs studiju gadus tikai ar to vien nodarbojos. Tā bija apzināta izvēle – padarīt to par sava turpmākā darba pamatu.
Jūsu darbs, kas radīts īpaši Rīgas biennālei, balstīts izpētes materiālos par Latvijas vēsturi. Ko jūs tajā atklājāt šī darba procesā, un ko no tā visa vēlaties atgādināt vietējai publikai?
Neesmu pārliecināts, ka būtu jebkad vēlējies kādam kaut ko atgādināt. Jūs taču paši savu vēsturi zināt daudz labāk, nekā to varētu zināt es. Man vienkārši šķita interesanti izmantot savā darbā tēlus un tēmas, kas varētu būt pazīstamas arī jums. Man šķiet, ka tā parasti veidojas labāka komunikācija. Ir idejas un jautājumi, kas pastāvīgi nodarbina mani pašu, un, par tiem runājot, es izvēlējos motīvus, kas nav sveši jums.
Darba nosaukums ir Jaunā reliģija, kas runā par aklu ticību zinātnes visvarenībai. Vai varat precizēt, pret ko tieši vērsta jūsu kritika – pret cilvēka mūžīgo indevi krist aklā ticībā un dievināšanā vai arī pret mūsdienu zinātnes pretenzijām uz visu patiesību?
Es runāju par abām lietām kopā. Es pats neesmu nevienas reliģijas sekotājs, taču man šķiet, ka zinātne vai vismaz tas "zinātniskums", ko esmu aizskāris savā darbā, ir daudz apšaubāmāks patiesības meklējumu ceļš, lai ko mēs arī saprastu ar vārdu "patiesība". Vai precīzāk – zinātnes galvenais instruments ir loģika. Taču loģika pēc būtības pati ir tādu pieņēmumu kopums, kas balstīts ticībā jau no paša sākuma!
Nav tādas vienas loģikas, un tās slēdzieni paši par sevi nekādu rezultātu nerada. Drīzāk – galā sanāk tāds rezultāts, kādam tam jāsanāk, sekojot tādu pieņēmumu loģikai, kādus pats pētnieks sākotnēji ir izvēlējies. Un šie pieņēmumi, jūs zināt, tiek saukti par "aksiomām". Arī reliģijās ir tas pats – tās ir vispāratzītu pamatpieņēmumu kopums, un lielākajā daļā gadījumu personai ir iespēja izvēlēties, kuras loģikai piekrist vai nepiekrist un kurai no tām sekot. Toties "racionālie" zinātnieki un viņu sekotāji tikpat kā nekad neatzīst, ka arī viņu pieņēmumi ir balstīti ticībā tiem. Viņi apgalvo, ka patiesība ir konkrēta un ka zinātne ar loģikas palīdzību ir vienīgais veids, kā to pilnībā aprakstīt. Skaitļu valodā.
Esmu izlasījis ļoti daudz zinātniskās literatūras. Man tā tiešām patīk. Skolā man labi padevās matemātika un fizika, un šīs zināšanas es joprojām izmantoju gleznošanā. Taču starp visām aksiomu sistēmām, ar kurām savos pētījumos esmu sastapies, nav bijis nevienas tādas, kurā kāda no aksiomām būtu neapšaubāma. Vismaz man ne, un vismaz šobrīd manu pētījumu secinājums ir tāds, ka pasaules izzināšanā katrai loģikai ir savas robežas. Attiecīgi tādas ir arī zinātnei. Man tā šķiet aizraujoša tēma, lai par to runātu arī mākslā, un šajā sakarā man ir milzum daudz ieceru turpmākajiem projektiem.
Iespējams, jūsu darbs šeit varētu izrādīties provokatīvs arī formālās glezniecības valodas ziņā. Baltijas valstīs pareizticība un tās ikonogrāfija XIX gadsimtā bija varas un apspiešanas instruments Krievijas impērijas rokās. No otras puses, ir redzams, ka gan šeit, gan pasaulē pieaug konservatīvisms un sekošana reliģiskām dogmām, un to gaismā jūsu metode var šķist aizskaroši sarkastiska. Vai gleznojot jūs ņemat vērā arī šīs tendences?
Nebūt ne. Es jau stāstīju, kādā veidā esmu nonācis līdz gleznošanai bizantiskajā manierē, un tam nav nekāda sakara ar provokāciju. Man ir savs glezniecības stils un valoda, un es netaisos to mainīt katrā nākamajā izstādē, lai pielāgotos konkrētās vietas apstākļiem. Es no tās paņemu tikai sižetu un tad ar savu metodi to analizēju. Es pilnīgi noteikti būtu vīlies, ja cilvēki uz manu darbu skatītos tā, kā jūs to aprakstījāt. Tāda nepavisam nav bijusi mana iecere.
Ko jūs kā mākslinieks ar lielu starptautisku pieredzi gaidāt no Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles?
Es vienmēr cenšos strādāt, cik vien labi spēju, neatkarīgi no mēroga, publikas, vietas un citiem apstākļiem. Vienīgais, kas man rūp, ir mana darba kvalitāte, domas dziļums un spēja komunicēt ar skatītāju. Ja mana māksla pamodina kādas jūtas skatītājā, tas ir labi padarīts darbs. Tas ir vienīgais, ko vēlos sasniegt.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!
Steivāns Fakzaķis
Pravietisnejaukais
M