Ilma Svilāne ir no tiem cilvēkiem, ko tā vien prasās dēvēt, citējot Imanta Ziedoņa vārdus, – "garainis, kurš veicina vārīšanos". Lai arī no muzeja vadīšanas šobrīd projām, viņa ir atradusi vēl kādu vietu, ko ar domubiedriem celt laukā no aizmirstības, kopt un atjaunot – Lielzalves muižu, kurā līdz 2009. gadam atradās Zalves pamatskola.
Īsta sēliete – audos un velkos, dzimusi Neretā, un arī lielākā mūža daļa pagājusi Sēlijas pusē. Pēc profesijas nebūt nav ne vēsturniece, ne kultūras darbiniece, bet gan beigusi Daugavpils Universitātes Bioloģijas un ķīmijas fakultāti. Lai arī sadalē nozīmēta uz Liepāju, pēc kāda laika atgriezusies Viesītē, kur vairākus gadus nostrādājusi arodskolā par meistaru, pēc tam Viesītes vidusskolā par mājturības skolotāju, bet tad ceļš palēnām virzījis uz citām sliedēm.
Sāk no nulles
Pirmais solis kultūrvēstures virzienā bija novadpētniecības pulciņš, ko uzņēmusies vadīt skolā. Taču, ja tā padomājot, šī joma interesējusi kopš bērnības. "Atceros vienu tādu kuriozu gadījumu: ieraudzīju pie grāvja stabiņu, un ienāca prātā uz tā uzrakstīt gadaskaitli 1812, jo nesen lasīju tieši par Napoleona karagājienu uz Krieviju. Nodomāju: re, tagad nāks kāds garām un sapratīs, ka šī ir zīmīga vieta! Tātad jau tolaik man bija vēsturnieces domāšana," par sevi pasmaida I. Svilāne.
Nākamais lielais solis pretī pārmaiņām tika sperts tad, kad kļuvusi par jaunveidojamā muzeja vadītāju. Šāda ideja deviņdesmito gadu beigās radusies vienlaikus gan viņai, gan toreizējam pašvaldības vadītājam, proti, ka Viesītei vajag sava novada vēsturi apkopot un darīt pieejamu sabiedrībai. Pirms tam te, Peldu ielā, bija tikai Paula Stradiņa (Viesīte ir viņa dzimtā vieta) medicīnas muzeja filiāle ar vienu istabu. "Sākotnēji mani pieņēma darbā Kultūras pilī par apkopēju, jo paša muzeja jau nebija un štata vienības – vadītājs – arī ne.
Topošajam muzejam tika atvēlēta viena telpa. Sēdēju pilnīgi tukšā istabā un prātoju – ko te lai dara?" Soli pa solim pāris gadu laikā tika savākti materiāli jaunajai ekspozīcijai. Palīdzējusi ne vien skolā gūtā novadpētniecības darba pieredze, bet arī augstskolas laikā apgūtā sabiedriskā profesija, proti, Ilmai esot arī diploms par tiesībām vadīt estētiskās noformēšanas pulciņu. Un vēl – tā kā skolā mācījusi mājturību, Latvijas Universitātē izmantojusi izdevību pieaugušo izglītības fakultātē padziļināti studēt tieši šo priekšmetu. Tajā liels akcents ticis likts uz kultūrvēsturi, tajā skaitā tautastērpiem. Kvalifikācijas darbu izvēlējusies rakstīt par etnogrāfiju. Būtībā tas bija labs pamats muzeja darbam un ļoti noderējis, pētot Augšzemes tautastērpus. Savu artavu devuši arī kultūrvēstures kursi, jo vienubrīd skolā mācījusi arī šo priekšmetu.
Bānīša parks
Kā tika izvēlēts muzeja nosaukums? Tā kā arvien vairāk publiski tolaik sāka izskanēt šā novada vārds un Jēkabpilī pat izveidota Sēļu sēta, turklāt Viesīte atrodas Sēlijas vidū, tad tika nolemts muzeju nodēvēt Sēlijas vārdā, akcentējot arī to, ka tas būs kas vairāk par mazu pašvaldības novadpētniecības punktu – te saplūdīs materiāli no visiem Sēlijas pagastiem. Sanākot kopā ar domubiedriem, tika izvērtēti dažādi priekšlikumi, jo bija jātiek skaidrībā – kāds būs muzeja galvenais virziens? Vai Viesītes šaursliežu dzelzceļš, kas beidza pastāvēt 70. gadu sākumā? Vai padomju laika "piemineklis" PMK jeb Pārvietojamā mehanizētā kolonna un lielā agrofirma? Vai Pauls Stradiņš, kuram nekur citur nav piemiņas vietas?