"Eiropā vēl ir gana daudz piļu, kuras neesmu redzējis," saka Imants Lancmanis un uzreiz precizē, ka Francijā vien to ir 35 tūkstoši. Taču mākslas vēsturnieka un gleznotāja, Rundāles pils bijušā ilggadējā direktora skats uz pilīm arī caur fotoobjektīva aci ļoti atšķiras no tūrista vērojuma. "Ne jau ziņkāres dēļ pētu pilis. Mūsu pils – Rundāle – ir tā vieta, kurā atspoguļojas Eiropa. Mums nācās ļoti daudz strādāt, lai no pilnīgi tukšas ēkas uzburtu hercogu rezidences veidolu, tāpēc Eiropas piļu pieredze bija nepieciešama," stāsta Imants Lancmanis un izskaidro, ka pilis savā veidā visas ir radinieces un katrā laikmetā ir stereotipi, kā tās jāceļ un jāiekārto. Līdz 29. janvārim Rīgā Eiropas Savienības mājā (Aspazijas bulvārī 28) skatāma I. Lancmaņa fotogrāfiju izstāde Pilis Eiropā. Šodien, 15. janvārī, plkst. 17 I. Lancmanis lekcijā Eiropas pilis un Latvija pretstatīs citu Eiropas valstu un Latvijas pilis, salīdzinās to mērogus, stāstīs, kā Latvija gājusi līdzi kopīgajai attīstībai.
Lielāko I. Lancmaņa fotoarhīva daļu veido Latvijas pilis un muižas, kas fotografētas vairāk nekā 50 gadu ilgā periodā, un tās izmantotas gan viņa sarakstītajās grāmatās, gan daudzajās publikācijās Latvijas un ārvalstu mākslas un arhitektūras žurnālos. Eiropas pilis uzņemtas ekskursiju laikā, un fotogrāfijas pārsvarā tiek izmantotas profesionālām interesēm. "Šīs analoģijas ļoti noderēja, kad bija jāizveido Rundāles pils interjeru ekspozīcija. Tukšās telpas, ievērojot to funkcijas, bija jāiekārto tā, kā tur būtu bijis XVIII gadsimtā. Ja tā ir guļamistaba, ir vajadzīga ne tikai gulta, bet arī vesela rinda tālaika priekšmetu, izmantojot shēmu – ko liek un ko neliek guļamistabā." Par pilīm un muižām, ko I. Lancmanis dēvē par "mini pilīm", viņš varētu stāstīt sīki un smalki. "Man ir svarīgi redzēt, kādas bija muižu kungu mājas un arī tuvākā apkārtne. Vācija, Zviedrija, Krievija, Polija – viss varēja iespaidot arī Latvijas muižas," skaidro I. Lancmanis.
"Izstādē ir nejauši ceļojuma iespaidi fotogrāfijās, un to pirms kāda laika veidoja Vineta Vintere no Kocēniem. Bet, izstādes rosināts, gribu nolasīt lekciju gan par pilīm, kas redzamas foto, gan arī par tām, kas nav redzamas, un to visu saistīt kontekstā ar Latviju," komentē I. Lancmanis. "Daudz jau nekas nav saglabājies. Latvijai nav veicies, jau sākot ar Livonijas un Ziemeļu karu, viss ir gājis mazumā un postā. XX gs. nežēlīgā attīstība, sākot ar 1905. gadu un pasaules kariem, visu ārkārtīgi izpostīja," viņš raksturo situāciju. Vai arī šodiena ir nežēlīga? "Sirds sāp. Izņēmums ir daži restaurācijas gadījumi. Tikai ļoti bagāti cilvēki var atļauties atjaunot muižu un kaut ko tajā ierīkot."
Lancmaņa pētījumi un fotografēšana turpinās. Pirms pāris gadiem iznāca viņa grāmata par Vidzemes muižām, tagad plānota grāmata par Kurzemes muižām, kur tās būs aplūkotas vēsturiskā secībā, no arhitektūras viedokļa ejot cauri laikmetiem.