Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Tuvāk apskaidrībai. Saruna ar māksliniecēm Ingūnu Skuju un Melisu D. Breidenu

Mākslinieces Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena uzsver, ka viņu darbu mērķis nav provocēt vai izaicināt, – dueta Skuja Braden māksla ļauj labāk saskatīt cilvēku sociālās un garīgās eksistences klupšanas akmeņus.

Pirms divām nedēļām, 13. martā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā slēgtā lokā tika atklāta dueta Skuja Braden izstāde Samsāra. Izstādes atklāšanas datums sakrita ar ārkārtējās situācijas izsludināšanu valstī un publisko iestāžu slēgšanu, tāpēc pagaidām ekspozīcija nav publiski aplūkojama. Samsāra ir retrospektīvs atskats uz mākslas dueta, mākslinieču un dzīvesbiedru Ingūnas Skujas un Melisas D. Breidenas, 21 gadu ilgo darbību, kopīgi radītajiem tēlniecības un glezniecības darbiem porcelānā un citos medijos.

Skuja Braden radošā darbība lielā mērā vērsta uz ierasto izteiksmes līdzekļu paplašināšanu keramikas un porcelāna mākslā, taču tikpat būtisks ir arī šo darbu provokatīvais saturs: autores atklāti kritizē un ironizē par mums apkārt valdošajām ideoloģijām, to ietekmi politiskajā un ikdienas dzīves līmenī. Kā jaušams izstādes nosaukumā, Skuja Braden darbos nozīmīga loma ir arī budisma filosofijai un pasaules uztverei – kontrasts starp drosmīgo mākslas valodu un budismu vēlreiz apliecina mākslas dueta atvērto, pretējības apvienojošo pieeju, skatījumu uz mākslu un dzīvi. Paredzēts, ka izstāde Samsāra apmeklētājiem būs atvērta pēc 14. aprīļa.

Kā jums sokas šajā sarežģītajā laikā? Jūsu izstāde 13. martā tika atklāta un uzreiz "aizklāta". Kādas ir sajūtas, zinot, ka jūsu darbi kādu laiku skatītājiem nebūs publiski pieejami un aplūkojami?

Paldies, mums iet labi! Esam atpūtušās un priecīgas būt mājās kopā ar saviem suņiem. Mūsu izstādes atvēršana un aizvēršana vienlaikus šķita gan reāla, gan nereāla, taču tā nebūt nav pirmā reize. Kā marginalizētas mākslinieces Latvijā esam kaut ko līdzīgu piedzīvojušas jau iepriekš – mūsu izstādes tikušas atklātas bez jebkādas mediju ievērības, tēlaini to varētu pielīdzināt arī izstāžu slēgšanai, tāpēc šī sajūta mums jau bija pazīstama. Šoreiz sajūtas bija: "Ak, kāda neparasta veiksme!"

Mēs ļoti priecājamies par šo izstādi, jo pirmo reizi izbaudījām lielisku komandas darbu kopā ar citiem māksliniekiem un kuratoriem, kas mums palīdzēja realizēt iecerēto. Samsāras radīšana, iekārtošana bija neparasts process, esam lepnas par rezultātu un pateicīgas par iespēju izstādīties.

Izstādes nosaukums Samsāra man šķiet īpaši zīmīgs, jo tas krasi kontrastē ar pašreizējo krīzes, panikas noskaņojumu sabiedrībā. Samsāra savukārt atgādina par nepieciešamību saglabāt mieru, raudzīties uz visu rāmi. Ko jums nozīmē šis nosaukums, un kāda ir tā saikne ar Skuja Braden izteikti ekspresīvo, provokatīvo darbu valodu?

Samsāra ir klejošana nebeidzamā nāves un atdzimšanas ciklu pasaulē. To radījusi ačgārna izpratne par mūsu būtību un mums kopīgo pasauli. Prāta duālisms mūs vispirms nošķir no sevis pašiem, tad no pārējiem cilvēkiem un visbeidzot arī no apkārtējās pasaules. Samsāras koncepts mūs tuvina apskaidrībai. Nepastāv kāda konstanta, pastāvīga patība, uz ko mēs varētu norādīt kā savu patieso būtību, lūk, šis esmu īstais "es". Mēs esam pastāvīgā plūsmā, mūžam mainīgā un topošā. Tā ir atbrīvojoša apziņa, kas ļauj visu neuztvert tik personiski, neraizēties par saviem sasniegumiem vai zaudējumiem, jo arī tie ir mūžam mainīgi stāvokļi.

Esam dzenbudistes kopš 2004. gada, kad Šastas budistu klosterī Kalifornijā pieņēmām budisma baušļus. Kopš tā laika visu cenšamies uztvert caur dzenbudisma mācības prizmu. Tas atspoguļojas arī mūsu darbos.

Jūs strādājat un dzīvojat kopā kā pāris jau 21 gadu. Kā sākās jūsu kopīgais stāsts? Kā jums ir izdevies sastrādāties tik ilgu laiku un tik egoistiskā nozarē kā vizuālā māksla?

Šis 21 gads ir paskrējis nemanot! Mūsu stāsts sākās 1994. gadā, kad Ingūna ieradās studēt mākslu Humbolta Valsts universitātē ASV, kur arī es studēju. Līdz ar viņu studēt bija ieradušies vēl daži latvieši: Ārija Lipska, Una Mjurka, Ritums Ivanovs un Ritvars Kalniņš. Tajā gadā notika studentu darbu izstāde, un tās konkursa galvenās naudas balvas ieguva Ritums Ivanovs glezniecībā, Ingūna un Una keramikā, Ritvars tēlniecībā. Atceros, ka apbalvošanas ceremonijā stāvēju blakus savai gleznošanas pasniedzējai Terēzai Stenlijai, kura teica: "Mēs tikko pacēlām Latvijas nacionālo ekonomiku", jo visas galvenās balvas saņēma latviešu studenti.

Es pati pēc tam nodevos filmu producēšanas studijām maģistrantūrā, taču visu laiku atgriezos pie mākslas, mākslas vēstures lekcijām. Izdomāju doties studēt uz Latvijas Mākslas akadēmiju, veidot tur filmu par savu pieredzi, taču mani kino studiju pasniedzēji šo ieceri neatbalstīja. Pēc laika Māris Bensons, tēlniecības profesors un mans draugs, ar kuru es iepriekš kopā biju studējusi tēlniecību sešus gadus, man palīdzēja nokļūt Latvijā. Mēs ar Ingūnu atkal apvienojāmies dienā, kad ierados šeit, 1999. gada 19. janvārī, bārā M6. Tas šķita kā ceļojums laikā. Sēžot pie galdiņa blakus Ingūnai un runājot ar viņu, sajutos kā sapnī, kurā viss ir it kā pazīstams, tomēr vienlaikus citāds. Ingūna man pajautāja, vai es vēlos kopā ar viņu veidot izstādi galerijā Čiris, es piekritu, un tā mēs uzreiz sākām kopā strādāt viņas darbnīcā Mellužos.

Pēc visiem šiem gadiem mani joprojām pārsteidz un sajūsmina tas, kā viņa izjūt un izprot mūsu mediju. Kad mēs strādājam, nav nekāda ego, ir tikai kopīga fokusēšanās uz mākslas darbu un tā vajadzībām.

Jūs esat aktīvas feministes, pret patriarhālismu vēršaties arī savos darbos. Vai piekrītat, ka sieviešu māksla Latvijā daudz biežāk netiek pamanīta, novērtēta un sievietēm māksliniecēm jāstrādā daudz vairāk un jārunā skaļāk, lai viņu radītais gūtu ievērību vidē, kurā dominē vīrieši un viņu sasniegumi? Vai šie novērojumi rezonē ar jūsu pieredzi?

Latvija ir skaista zeme ar izcilu kultūru un pārsteidzoši talantīgiem cilvēkiem. Patriarhālisms dominē visur, tas balstās uz saimnieka un verga attiecību modeli, kas savukārt rodas no mantkārības, naida un nezināšanas. Savā būtībā patriarhālisms ir nihilistiska, nāvi pielūdzoša un dzīvi noliedzoša varas sistēma, kas cilvēci un planētu ved pretī iznīcībai.

Nevienlīdzība starp vīrieti un sievieti bija pirmā kļūda, kas mūs ir novedusi tik tālu: vispirms vīrieši pakļāva, kolonizēja sievietes, tad zemes, okeānus un tā tālāk. Latvija šajā ziņā daudz neatšķiras no citām valstīm, kas arī ir pakļautas patriarhālajai kārtībai, taču vienlaikus Latvija ir maza valsts, kuras kultūra sakņojas dzīvi apliecinošā eksistencē… tauta, kura tik ļoti pielūdz dabu un kuras saules dievība ir sieviešu dzimtes pārstāve, ļauj cerēt uz ātru atlabšanu no šiem maldiem.

Latvijas mākslas scēnā, gluži tāpat kā jebkur citur, dominē vīrieši, kultūra tā tiek sistemātiski būvēta... Taču mūs vairāk satrauc nevis mēs pašas kā sievietes mākslinieces patriarhālā sistēmā, bet gan vispārējās pašreizējās tendences mākslā, nihilisma dominance, visuresamība. Mēs neatzīstam un neticam nihilismam, nihilisms ir milzu kļūda. Mēs neceram arī uz apokalipsi, mēs mīlam šo pasauli un visu, ko dzīve ir radījusi. Savos darbos mēs atainojam cilvēces kopīgās kļūdas, protams, tas bieži izskatās pēc provokācijas, taču patiesībā mēs vienkārši caur to norādām uz citu ceļu, lai arī skatītāji spētu labāk ieraudzīt, apzināties un izprast līdzšinējās kļūmes.

Ko tieši jūs saprotat ar nihilismu mākslā?

Nihilisms balstās idejā, ka dzīvei nepiemīt nekāda dziļāka jēga un vērtība. Tā ir kļūda. Amerikāņi cieš no morālo vērtību, orientieru neesamības, to radījusi sociālo saišu neesamība starp indivīdiem un sabiedrību. 

lgtermiņā tas novedis cilvēkus pie vispārējas izmisuma sajūtas, ka mūsu dzīvei un eksistencei nav nekādas jēgas. Eiropieši brīnās, kāpēc amerikāņi ir tik slimi, šauj uz bērniem skolās, izvaro un slepkavo bērnus un sievietes, cilvēku masas ir atkarīgas no opiātiem un narkotikām, kāpēc Amerikā ir miljoniem bezpajumtnieku… Tas viss sakņojas nihilismā. Amerikas īpašnieki pēdējos četrdesmit gados ir cītīgi strādājuši, lai atrautu cilvēkus no viņu sociālajām saitēm ar sabiedrību, kas mūs vieno un rada kopības sajūtu, un mēs ciešam no šīs atsvešināšanās, jo cilvēks ir sociāla būtne.

Dzīvojot izolācijā, bez sabiedrības, mēs kļūstam neprātīgi – līdzīgi kā suņi, kas vieni paši uz ilgu laiku atstāti piesieti pie ķēdes pagalmā, vai pērtiķi, kas ieslodzīti krātiņos. Mēs cits citam esam vajadzīgi, un mums ir nepieciešamas normas, noteikumi, vērtības, mīlestība un apziņa, ka dzīvei piemīt vērtība, jēga un tas viss ir svēts. Tikai paturot to visu prātā, mēs spēsim sadziedēt sevi un mūsu planētu.

Esmu patīkami pārsteigta, ka jūsu darbi ir redzami Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kas ietilpst Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrā, jo pirms pieciem gadiem jūs saskārāties ar cenzūru kādā citā muzeja grupas izstādē Pazaudēts un atrasts, kas bija skatāma muzejā Rīgas birža. Vai kaut kas ir mainījies pa šiem gadiem? Vai seksuāli un politiski uzlādētu, "neērtu" mākslas darbu eksponēšana Latvijā joprojām ir problemātiska?

Mēs piedalījāmies muzeja izsludinātajā konkursā un 2017. gadā ieguvām iespēju rīkot te izstādi. Bijām priecīgas par iespēju eksponēt savus darbus tā, kā vēlējāmies, lai tie būtu aplūkojami. Mūsu darbu iepriekš cenzēja divi atsevišķi muzeji, tas bija muļķīgi, un mums šķiet, ka tas vairāk bija saistīts ar mums pašām, nevis konkrēto darbu… No izstādes Pazaudēts un atrasts izņemtais darbs bija vāze ar Putina portretu vienā un Katrīnas Lielās portretu otrā pusē, nosaukums – Tagad un toreiz. Darbs bija kontroversiāls, jo runāja par mūslaiku cilvēktiesību problēmām un to bija radījušas Skuja Braden.

Kad Aigars Bikše rada nelielu Putina skulptūru, tas taču nav nekas skandalozs, provokatīvs un aizliedzams, tāpēc jājautā, kas te īsti notiek?! Taču Putina vāzes izņemšana no ekspozīcijas bija sīkums, salīdzinot ar to, ko piedzīvojām pirmajā starptautiskajā keramikas biennāles konkursā Martinsona balva. Cilvēki, ko bijām uzskatījušas par draugiem, mūs nodeva un dziļi sāpināja, tas bija smags trieciens – centieni nodarīt pāri mums un mūsu karjerai. Kad sāpes nomainīja dusmas, nolēmām pacelties pāri tam visam un sasniegt punktu, kurā mēs mākslinieciski kļūstam neatkarīgas un neaizsniedzamas. Principā tas nozīmēja aiziet no Latvijas keramikas kopienas pavisam. Tagad esam pateicīgas Martinsona balvas organizatoriem par šo "pakalpojumu", jo beigās piedzīvotais mūs ir padarījis tikai stiprākas.

Pamazām lietas mainās, piemēram, pirmo reizi vienpadsmit gados Dienā tiks publicēta šī intervija ar mums, lai gan mums ir bijušas jau 22 personālizstādes, no kurām septiņpadsmit ir notikušas Latvijā. Ceram, ka cilvēkiem beidzot būs iespēja redzēt, kā mēs dzīvojam un strādājam.

Kas notika Martinsona balvas konkursā? Medijos tolaik izskanēja bažas, ka konkursa uzvarētāji tikuši izvēlēti, žūrijai neredzot darbus.

Kad 2016. gadā Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra Keramikas laboratorija izsludināja pieteikšanos Martinsona balvai, Ingūna ierosināja radīt vāzi ar Pētera Martinsona portretu – memoriālas vāzes formā. Es atbildēju – tu esi traka?! Mūs par to nositīs! Bet labi, darām to! Izrādījās, ka Latvijas žūrija bija atlasījusi Latvijas konkursa finālistus vēl pirms ārvalstu žūrijas ierašanās, un nebija svarīgi, ko tieši pirmās vietas ieguvējs Dainis Pundurs būtu iesniedzis, pirmo vietu viņam jau bija sarunāts piešķirt jebkurā gadījumā… Ar Rotko centru saistītā žūrijas daļa – Ilona Romule, Valentīns Petjko un Širina Kočaka, kuras vīram tobrīd bija personālizstāde Rotko centrā, – balsoja par Punduru, savukārt četru pārējo, starptautisko žūrijas locekļu balsis un līdz ar to vairākums piešķīra pirmo vietu mūsu vāzei.

Kā mums vēlāk atklāja viens no neatkarīgās žūrijas ekspertiem, Ilona Romule pieprasīja balsot otrreiz un trešo reizi, beigās vienkārši slēpjot no pārējiem žūrijas locekļiem balsu skaitu un paziņojot, ka Dainis Pundurs ieguvis pirmo vietu, mēs – otro, Valda Podkalne – trešo. Vēlāk arī daži citi keramikas vides mākslinieki apstiprināja, ka viņiem šāds iznākums bija zināms vēl pirms žūrijas ierašanās, arī ārvalstu žūrijas locekļi izteica bažas, ka konkurss bijis korumpēts.

Nolēmām to visu īpaši neņemt pie sirds un doties tālāk, taču turpmākie notikumi izvērsās vēl nepatīkamāki. Apbalvošanas ceremonijā žurnāliste Līga Gaigala, kura veidoja par to televīzijas sižetu, intervēja tikai pirmās un trešās vietas ieguvējus, pat nepieminot mūs kā otrās vietas laureātes. Visbeidzot, pašā biennāles balvas izstādē Rīgas mākslas telpā mūsu darbs nemaz nebija iekļauts, un izstādes katalogā nofotografēts tikai tā fragments, turklāt briesmīgi un neatbilstoši tam, kā tas patiesībā izskatās... Tas mūs pamatīgi sadusmoja.

Vērsāmies ar šo stāstu presē, taču tikām pārprastas, mediji aptaujāja arī Petjko un Romuli, kuri meloja, apvainojot melos un skandalēšanā mūs. Tika paziņots, ka turpmāk neviens no keramikas aprindām ar mums nekontaktēsies. Arī mēs negrasāmies samierināties un jebkādā veidā sadarboties ar keramikas organizācijām šajā valstī. Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs joprojām turpina darbību, neviens to neuzrauga. Centrs saņem finansējumu no valsts un pārvalda šo iestādi, ņemot vērā personisko labumu un privātās intereses...

Cik lielā mērā jūs sevi identificējat kā keramikas mākslinieces? Kā mēs labi zinām, mūsdienās ir sarežģīti mākslas darbus kategorizēt, balstoties uz to materiālo izcelsmi, taču vienlaikus joprojām ir virkne institūciju, festivālu, mākslas pasākumu, kas fokusējas uz konkrētām disciplīnām, piemēram, stikla mākslu vai keramiku.

Tradicionālā nozīmē mēs neidentificējam sevi ar keramikas mākslu, mēs arī īsti neietilpstam šajā kategorijā. Agrāk mēs piedalījāmies pasākumos un vietās, kuru centrā ir keramikas māksla. Gleznotāji dodas plenēros, grafiķi – uz grafiķu pasākumiem, dažādi mediji pieprasa dažādas tehnoloģijas, tāpēc mēs visi dodamies uz tām vietām, kas sniedz tehnoloģiskas iespējas radīt konkrētus darbus.

Jūs sevi nosaucāt par marginalizētām māksliniecēm. Kādos aspektos esat marginalizētas? Vai esat izjutušas diskrimināciju arī tāpēc, ka esat viendzimuma pāris?

Jā, noteikti! Mūs diskriminē cilvēki, organizācijas, ASV pilsonības un migrācijas dienesti un Latvijas meinstrīma mediji. Mēs esam juridiski neaizsargātas. Tolaik ASV mēs legāli nevarējām laulāties. Arī tagad, pēc 21 gada kopā, joprojām to nevaram likuma priekšā izdarīt Latvijā. Pieņemu, ka esmu visvairāk izstādītā amerikāņu māksliniece Latvijā, taču ASV vēstniecības pārstāvji nav apmeklējuši nevienu mūsu izstādi! ASV konsulāts pirms deviņiem gadiem atteicās Ingūnai piešķirt vīzu kopīgai svarīgas rezidences apmeklēšanai, bijām rezidences iespēju saņēmušas kā balvu. Tur droši vien iedomājās, ka mēs vienkārši gribam aizbēgt uz ASV... Šādu piemēru ir daudz, un pat domas par to visu man rada galvassāpes.

Vai jūtaties vairāk novērtētas ārpus Latvijas? Izstādē Samsāra ir redzami daudzi darbi no ārvalstu kolekcijām.

Cilvēki daudzviet mīl mūsu darbus un, ja viņi zina, ka kaut kur būs iespēja tos redzēt, dodas turp un aplūko izstādes. Ja neviens neuzzina par mūsu darbu eksponēšanu, tas mums nenāk par labu, tas kaitē un ierobežo iespējas pārdot darbus. Piemēram, ja medijos tiek publicēta informācija par mūsu izstādi, bet netiek pievienoti darbu attēli, tā arī ir mūsu marginalizēšana. 


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

LTV tapusi dokumentāla filma par influenceriem(1)

LTV tapusi dokumentāla filma Influenceri. Astoņus mēnešus filmas komanda dokumentējusi galveno varoņu – Latvijas pirmās Instagram influenceres Agnijas Grigules un populārā digitālā satura veidot...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja