Vasaras mēnešos peldošā galerija Noass savas telpas apaudzējusi ar dažādiem mākslas objektiem, kuri mijiedarbojas gan ar AB dambja neparasto ārtelpu, gan galerijas iekštelpām, gan, visbeidzot, arī kultūras telpu un pandēmijas ietekmi uz mākslas procesiem. Jaundarbi pozicionēti kā atsevišķas izstādes, to vidū arī Kaspara Groševa skaņas un telpas instalācija Autonomia un Kaspara Bramberga objekts Astoņi saullēkti, kas tika atklāti augusta otrajā pusē.
Lakonisma virzienā
Kaspars Brambergs līdz šim plašākai sabiedrībai bijis pazīstams kā abstrakti ekspresīvu lielformāta objektu un gleznu radītājs, savukārt Noasā skatāmais darbs ir māksliniekam neierasts solis lakoniska, lendārtiska minimālisma virzienā. Vai varbūt "lendārts" kā "zemes mākslas" termins šajā gadījumā būtu jāaizstāj ar "ūdens mākslas" jēdzienu, jo darbā tiek apspēlēta ūdens matērija, Daugavas un tās krastu apbūves radītā vides situācija.
Darbs Astoņi saullēkti no sākuma ir grūti atrodams – tas ir novietots pretējā krastmalā un ieraugāms tikai no vienas Noasa skatu platformas. Principā objekts ir vērojams no viena konkrēta punkta, un mijiedarbība starp skatītāju un objektu ir izteikti statiska – darbam nevar pieiet tuvāk vai arī mainīt skata leņķi (citās AB dambja vietās tas ir grūtāk saskatāms). Tā veidolu ietekmē gan meteoroloģiskie gaismas un laika apstākļi, saules novietojums, gan mainīgais ūdens līmenis dambī.
Dabas un urbānās vides saspēle, tās mainība un neprognozējamība ir svarīgi vides mākslas parametri, caur kuriem iesaistīt mākslas darbu vai žestu konkrētā telpā. Vēsturiski site-specific intervences saistās ar konceptuālās mākslas tradīcijām, taču mūsdienu mākslā šādi projekti bieži vien zaudē savu idejisko piepildītību un drīzāk tuvinās konceptuāla dizaina sfērai, kas neierasti izdaiļo apkārtējo vidi un rada interesantus urbānās vides un mākslas mijiedarbības efektus. Taču no konceptuāli izzinošām pozīcijām šis mākslas žanrs šķiet attālinājies un vairāk tuvinās dekoratīvismam, lai gan abas ievirzes mēdz pārklāties un nebūt nav viegli nošķiramas telpas konteksta vai dažādu vēsturisko nospiedumu dēļ, kas iezīmē konkrētas vietas.
Tā nav pasīva plakne
Kaspars Groševs izstādē Autonomia dažādās Noasa vietās eksponējis karogus ar sev raksturīgajiem zīmējumgleznojumiem, kuri – līdzīgi kā Kaspara Bramberga darbs – pārtop konceptuāli dekoratīvā saspēlē ar apkārtējo telpu un arī gaisu, kurā karogi plīvo. Darbu sērija Autonomia ietver Kasparam Groševam raksturīgos sirreālos, automātiskajai zīmēšanai tuvā manierē darinātus tēlus, apveidus un zīmes, kas asociatīvā aizplīvurotībā izsaka dažādu urbānās dzīves pieredzi, cilvēku veidoto kultūru kā nepārejošu klātesamības un kopā esamības formu.
Kaspara Groševa gadījumā dažādi privāti kodi pārklājas ar subkultūru estētiku kā modernās pilsētas dzīves slāni – daudzas radošās pretestības formas laika gaitā arvien ciešāk sev pakļauj ielas, namus un ģeogrāfiju un no alternatīvā kļūst par ikdienišķi pierasto. Mākslinieka izvēlētā karogu forma raisa asociācijas ar dažādu ideoloģiju manifestācijām, pretošanās stratēģijām, un caur šo asociāciju ķēdīti darbs interesanti sasaucas ar Baltkrievijā notiekošajiem nemieriem, kurus vērojam foto un video reportāžu formā ar Baltkrievijas karogiem fonā un priekšplānā.
Pašu zīmējumu kompozīcijas raisa asociācijas ar grafiti nospiedumiem pilsētvidē, apspēlējot arī auduma iespējas nest šos zīmējumus, – tā nav pasīva plakne, kas vienkārši izmantota par kompozīcijas pamatu, Autonomia darbi saspēlējas ar Noasa pazemes un virszemes telpām caur materiāla nepakļāvīgumu un gaistošumu (vienā no telpām tas pastiprināts arī ar skaņas iesaisti).
Vietas konteksts
Paralēli Kaspara Bramberga un Kaspara Groševa izstādēm Noasa vasaras sezonā ir tapuši arī citi objekti – Oskara Pavlovska digitālais ārsienas gleznojums un Kirila Panteļejeva objekts – novērošanas tornis Pozīcija D. Līdz galam nav atrodams šo atsevišķo darbu kopīgais stāsts un vai tāds vispār ir bijis iecerēts, tāpēc skatītājam pilnībā netop skaidri projekta mērķi. Vai jaunie site-specific objekti ir katra mākslinieka individuāli izlolotas idejas vai arī centieni radīt vienotu stāstu? Vai tas ir individuāli radošo meklējumu rezultāts, kam peldošā galerija Noass kalpo tikai par eksponēšanas vietu vai, izsakoties pašai vietai atbilstošā tēlainībā, pietauvošanās lokāciju?
Kaspara Bramberga gadījumā vietas unikalitātes konteksts šķiet acīmredzami noteicošs, savukārt pārējie darbi ar vidi mijiedarbojas daudz mazākā mērā. Galerijai Noass nenoliedzami ir potenciāls veidot darbus, kas nepakļaujas baltā kuba loģikai, un iesaistīt dažādos līmeņos neparasto apkārtējo vidi kā jaunu radošo stratēģiju veidošanas, eksperimentēšanas platformu. Pēcpandēmijas laika kultūrā šāda veida urbānās vides mākslas objekti kļūst par plaši apspriestu nepieciešamību un, iespējams, būs viena no galvenajām vizuālās mākslas pārmaiņu formām. Proti, jaunie pulcēšanās apstākļi pieprasa citādas eksponēšanas un apskates stratēģijas, ko var risināt, vienkārši pārceļot norises vietu uz plašākām telpām vai "svaigā gaisā", bet var arī meklēt radikāli jaunas eksponēšanas koncepcijas, kurās mākslas darbs un telpa saspēlējas savstarpēji nešķiramos veidos.
Izstādes
Kaspara Groševa Autonomia mākslas centra Noass pagraba tilpnēs līdz 19.IX; Kaspara Bramberga Astoņi saullēkti no AB dambja puses, Daugavas akvatorijas krastmalā līdz 31.X