Krievu valoda padomju laikā Latvijas teritorijā bija „aprūpēta un apsargāta”. Šīs aprūpes īstais nosaukums bija rusifikācija, tās izpausme - krievu valodas valdīšana publiskajā telpā, tās līdzeklis - migrācija, lai mainītu Latvijas un citu tā laika republiku, bet it īpaši Baltijas nacionālo sastāvu.
Noturēt savā ietekmē postpadomju telpu ir Krievijas ārpolitikas doktrīnas mērķis. Viens no līdzekļiem, kā to sasniegt - krievu valoda. Izpildīt šīs doktrīnas mērķus Latvijā ir Urbanoviča mērķis.
Tas, ka šobrīd Latvijā lielo pilsētu publiskajā telpā dominē krievu valoda, ir PSRS koloniālās politikas sekas, nevis normalitāte. Mēs dzīvojam starpstāvoklī starp nacionālu valsti un divkopienu valsti. Noteikt krievu valodai valsts valodas statusu nozīmētu nostiprināt koloniālās politikas sekas un divkopienu valsti. Tādā valstī vienmēr pastāvēs nedrošība un neuzticības spriedze.
Taču pat formāli šo statusu nenosakot, bet arī neko nedarot, mēs tā vai tā tuvinām divkopienu valsts realitāti. Tāpēc tā vietā, lai noplātītu rokas un teiktu, kā ir, tā ir, dzīvojam tālāk, mums ir jāapzinās, ka koloniālisma seku pārvarēšana un nacionālās valsts nostiprināšana ir mūsu paaudzes izaicinājums, tāpat kā mūsu priekštečiem bija savi izaicinājumi un mūsu pēctečiem būs savi. Būs vajadzīgi daudzi gadu desmiti, lai tiktu galā ar PSRS koloniālo mantojumu. Mēs ilgi esam dzīvojuši ar etniskās kopienas apziņu, kuras uzdevums bijis saglabāt savu patību ārēji nelabvēlīgos apstākļos. Reizēm šķiet, ka joprojām dzīvojam ar mazākumtautības sajūtu, savstarpējā saskarsmē pakalpīgi pārejot uz krievu valodu un virtuvē lamājot krievus, tā vietā, lai situāciju mainītu. Ar agresivitāti Latvija nekļūs latviskāka.
Latvijai ir nepieciešama nacionālās identitātes un integrācijas politika ar skaidri definētiem un visiem izskaidrotiem mērķiem, kā arī konkrēti un pacietīgi soļi, lai šos mērķus sasniegtu. Nepieciešami skaidri spēles noteikumi.
Valststiesību izpratnē latvieši ir Latvijas valstsnācija. Vienīgais iemesls, kāpēc tika dibināta Latvijas valsts bija, lai latviešu tautai būtu sava valsts, ko tā varētu demokrātiskā kārtā pārvaldīt, kā tas noteikts Satversmē. Kad 1919.gadā Zigfrīds Meierovics Parīzes miera konferencē centās pārliecināt lielvaras, ka latviešiem arī ir tiesības izmantot nāciju pašnoteikšanās tiesības, viņa arguments bija: latvieši ir nācija, jo viņiem ir sava atšķirīga valoda, sava kultūra, pat sava inteliģence, tāpēc tāpat kā citām nācijām ir tiesības uz savu valsti. Nekā jau cita arī tolaik nebija, Nacionālās padomes ieceltā valdība pat nekontrolēja visu Latvijas teritoriju.