Izstādē iekļauti portreti un apkārtējās pasaules atainojumi, tverti caur mākslinieces subjektīvajām sajūtām un arī vilnas materialitāti. Lai gan daži darbi veidoti gobelēna un autortehnikā, vairākums ir filcējumi, kas eksperimentē ar vilnas šķiedras iespējām un izaicinājumiem. Vairākos darbos autore izmanto arī oriģinālus senos logu rāmjus no Viļņas, citos redzami fragmenti un vizuālas references no Ogres kūrorta vasarnīcu logiem.
Savu pirmo izstādi Ogrē Līva Kaprāle savulaik nosauca Nekad nesaki nekad!, un tas ir par viņas attiecībām ar filcēšanu – šobrīd tā ir pamattehnika, kādā māksliniece strādā, taču tā nav bijis vienmēr. "Sākumā, kad to apguvu, likās, ka ar šo briesmīgo tehniku nekad neko nedarīšu – viss esi ziepēs un putās!" Līva Kaprāle stāsta. Tomēr nepatika pamazām izvērtās mīlestībā, un savus diplomdarbus gan Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, gan Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Tekstilmākslas nodaļas bakalauros un maģistros viņa jau veidojusi tieši filcā. "Lietišķajos", kā jau dizaina skolā, diplomdarbs bijis funkcionāls filcējums, savukārt LMA radusies ideja pamēģināt vilnā ko mākslinieciskāku. Līva Kaprāle atklāj, ka portrets kā žanrs tekstilmākslā Latvijā un Eiropā tiek izmantots samērā maz un reti. Tāpēc tas licies izaicinoši – vai portretu ir iespējams uzfilcēt, turklāt tā, lai tas būtu fotogrāfiski, smalki? "Redzēju, ka to var realizēt," saka māksliniece, kura nereti filcā veido arī pašportretus. Kā pati komentē – gan, protams, zināma narcisisma, gan vienlaikus modeļa pieejamības dēļ.
Filcēšanas tehnikā iespējams radīt visu ko, Līva Kaprāle piekrīt. "Es arī neuzskatu, ka tekstilmāksla ir kā putniņš zelta būrītī, kam jāturas tikai pie savas tekstilšķiedras. Var radīt darbus arī jauktās tehnikās, arī no jauktiem materiāliem," teic māksliniece un piebilst, ka viņas filcētie darbi ir arī kā gleznojumi. Tāpat kā gleznotāji, viņa pludina, spēlējas ar gaismēnām, triepieniem, attiecīgi izmantojot arī vilnas struktūru, biezumu vai plānumu un apgaismojuma nianses. "Gleznoju ar šķiedru. Esmu īpaši pētījusi gleznošanas vecmeistaru principus, kā viņi strādā, triepienus. Mēģinu to pārradīt savā materiālā – vilnā. Garlaicīgi nav, jo filcēšanas tehnika procesā bieži ir kā akvarelis – tā plūst, to nevar pilnībā kontrolēt, un man pašai vienmēr ir zināma neparedzamība, pārsteiguma moments par galarezultātu," stāsta Līva Kaprāle.