Izstādes nosaukums ir aizgūts no mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarakstītās grāmatas par Borisu Bērziņu Dieva buča (apgāds Jumava, 2000) un ir kā sava veida mudinājums pievērsties arī Georga Barkāna daudzšķautņainā talanta pētniecībai nākotnē.
Nezūdoša vērtība
"Borisa Bērziņa glezniecības un Georga Barkāna tekstiliju mantojums ir nezūdoša latviešu mākslas vērtība, kas apliecina radošā gara brīvību un svētību. Svarīgi, ka abi šie mākslinieki laikabiedri ir paplašinājuši glezniecības un tekstilmākslas uztveres laukus, drosmīgi pārkāpjot tradicionālās robežas, ejot pret straumi, spītējot tālaika konjunktūrai un sociālā reālisma dogmām. Iedvesmu autori smēlās gan no mākslas vēstures dižgariem tuvākos un tālākos periodos, gan no dabas un ikdienas sadzīves norišu vērojumiem," norāda izstādes Dieva buča kuratore, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska.
Abi mākslinieki ir pratuši vispārināt redzējumu līdz episki simboliskam tēlojumam, sasniedzot jaunus horizontus mākslas valodā. "Šos autorus vieno absolūtā redze, kas noteikusi krāsas tonālo vērtību filigrānu uztveri, īpašā maģiski brūni zeltainā, sidrabaini pelēkā krāsu palete un jūtīga dažādu faktūru interpretācija. Tā ir spēja brīvi pārvaldīt savai daiļradei izvēlētos materiālus kā glezniecībā, tā tekstilmākslā, kuru pārzināšana gadu gaitā ir attīstījusies pārākajā pakāpē," uzsver izstādes kuratore, velkot paralēles starp gleznotāja un tekstilmākslinieka paveikto.
Gleznotāja emocijas
Boriss Bērziņš ir radījis ap 342 gleznām, 293 zīmējumus, vairākus akvareļus, pasteļus un simtiem uzmetumu un skiču, ko īsi pirms savas nāves novēlējis LNMM. "Katrs kompozīcijas kvadrātcentimetrs te pulsē ar dzīvi apliecinošu enerģiju – vai tā būtu kāda meistaram vien zināma ainava, klusā daba ar mūzikas instrumentiem, pāri krēslam pārmesti brunči, kas aizvien glabā miesas siltumu, vērša galva, gluži kā svētbilde, vai necilie virtuves piederumi, kas kārtojas maģiskā rituālā ritmā, vai zelta, sudraba, brūnā vai melnā uz koka gleznotās "vienkārši sienas" kā ikona, vai arī brīnišķīgie sieviešu aktu apaļumi, askētiskie portreti un pašportreti, vasaras zaļuma pilnbrieda piesātinātie līgotāji un, protams, episkās cūku bēres,» raksturo Inese Baranovska.
Uz Borisu Bērziņu spilgtu iespaidu ir atstājis Rīgas Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu nams, uz kurieni viņu aizvedusi vecmāte no mātes puses, kā arī bezrūpīgi zaļās vasaras, rudens ražas laiks un cūku kaušanas rituāls tēva radu mājās Limbažu apkaimē, savukārt uz Georgu Barkānu – arhitektūras un glezniecības studijas. "Viņa tekstildarbos apvienojas arhitekta racionālais prāts un gleznotāja emocijas, kas veido oriģinālus telpiskās domāšanas pārnesumus plaknē savienojumā ar izsmalcinātu kolorīta izjūtu un tekstila tehniku pārziņas virtuozitāti. Mākslinieka mūža tēma saistīta ar senfranču XV gadsimta gobelēnos iecienīto teiksmainā vienradža tēlu, viņa interpretācijā šīs kompozīcijas iemieso ticību cilvēces vēsturiskajai pieredzei un visa skaistā neuzvaramībai," piemetina izstādes kuratore.