Oktaviāns ir viena no latviešu operzvaigznes iemīļotākajām "bikšu lomām". Tā ir nozīmīga arī tāpēc, ka šī ir vienīgā partija, kuru Elīna Garanča regulāri dzied kopš savas profesionālās karjeras sākuma: Oktaviāna lomā viņa debitēja 2000. gada 17. martā Meiningenas operā Vācijā. Pēc tam Rožu kavalierī Elīna dziedāja Vīnes Valsts operā, Parīzes Bastīlijas operā, Berlīnes Vācu operā un Drēzdenes operā. Starp citu, visus faktus un datus – kur, kad un ko ir dziedājusi Elīna Garanča kopš 1999. gada sākuma – var uzzināt vācu valodā izdotajā autobiogrāfijā Wirklich wichtig sind die Schuhe (2013). Kāpēc tā joprojām nav iztulkota latviski?!
Ironija par kostīmdrāmām
"Manuprāt, ir tādas operas, kurām jābūt iestudētām "vecmodīgā" scenogrāfijā, un viena no tām ir Rožu kavalieris," savā grāmatā raksta Elīna Garanča. "Ja es uzņemu kādu lomu savā zelta repertuārā, man ir jāsajūt šīs operas izcelsme un vēsture."
Režisora Geca Frīdriha 1993. gadā Berlīnes Vācu operā uzvestais Rožu kavalieris nav tik vecmodīgs un putekļaini arhaisks, kā varētu secināt pēc izrādes fotogrāfijām, kuras, šķiet, apzināti maldina skatītājus. Iestudējums drīzāk ironizē par senilām kostīmdrāmām – tas atbilst Riharda Štrausa operas garam.
Rožu kavalieris ir vērienīgs opuss, smalks, ironisks, nesteidzīgs, brīžiem vieglprātīgs un savā liriskumā ļoti kvēls, pat erotisks. Rožu kavalieris, kura pirmizrāde notika 1911. gadā, tapa pēc Salomes un Elektras, un tam nepiemīt ne šokējošas dekadences, ne seksuālas agresijas, ne smagnēja simbolisma, ne asins garša. Rožu kavalieris ir nedaudz skumja komēdija, kas fascinē ar viltīgu un dekoratīvu eleganci.
Rīta glāstu varā
Komponists Štrauss kopā ar libreta autoru Hugo fon Hofmanstālu apzināti veidojuši XVIII gadsimta stilizāciju – tuvāk Mocartam, tā, lai publiku uzjautrina personāži parūkās un krinolīnos, galma rituāli un intrigas, komiskas situācijas, insinuācijas un pikantērijas, frivoli joki un citi rokoko laikmeta aksesuāri.
Izrādi ievada jutekliska aina – feldmaršaliene jeb firstiene Verdenberga (lielisks vācu soprāna Mihaelas Kaunes darbs) savā guļamistabā pamostas kopā ar 17 gadu veco grāfu Oktaviānu (Elīna Garanča) un mīļi viņu aplūko, kamēr puisis – "gudrs jauns velns" – guļ. Pēc vētraini pavadītas nakts, par ko liecina apgāzts krēsls un pa visu istabu izmētāti apģērba gabali, viņi dāvina viens otram rīta mīlas glāstus.
Pusmūža dāma nojauš, ka Oktaviāns var viņu pamest. Feldmaršaliene dzied, ka mēdz pamosties naktī un apstādināt visus pulksteņus, it kā cenšoties apturēt laiku. Oktaviāns gan uzskata, ka viņa mīļākā pārāk aizraujas ar pašrefleksiju: "Vai tu esi apņēmusies padarīt sevi nelaimīgu?"
Rožu kavalieris ir opera par atvadām no jaunības – feldmaršaliene beigās tomēr zaudē Oktaviānu, kurš iemīlas jaunajā un skaistajā Sofijā (dienvidkorejiešu soprāna Un Je Jou darbu var novērtēt kā apmierinošu). Viņai ir labs mantojums, tāpēc ar Sofiju savu nākotni saista firstienes brālēns provinciālais aristokrāts barons Okss fon Lerhenavs (kolorītais austriešu bass Alberts Pēzendorfers).
Divi sunīši un mērkaķis
Operā ir daudz otrā plāna personāžu – izrādē tie atgādina Vesa Andersona filmas Viesnīca Diženā Budapešta/ The Grand Budapest Hotel (2014) varoņus. Uzvedumā piedalās divi sunīši, mērkaķis un mazs, amizants afrovācietis feldmaršalienes pāža lomā. Konkurentu, kuri cīnās par skatītāju uzmanību, Elīnai Garančai ir daudz, tomēr viņa ir šā uzveduma zvaigzne – kopā ar soprānu Mihaelu Kauni un basu Albertu Pēzendorferu.
Elīna Garanča dzied Oktaviānu ar mocartisku izteiksmīgumu un grāciju (rožu kavalieri Oktaviānu mēdz uzskatīt par Mocarta Figaro kāzu Kerubīno reinkarnāciju, agrāk Elīna dziedāja arī šo lomu). Mihaela Kaune ir aristokrātiska, psiholoģiski izsmalcināta un meditatīvi liriska feldmaršaliene, savukārt Alberts Pēzendorfers – vulgārs un dumjš, taču enerģisks barons Okss.
Drīz sabruks impērija
Rožu kavalieris no dziedātājiem prasa īpašu aktierspēli – Berlīnes izrādes dalībnieki brīnišķīgi izjūt iestudējuma stilistiku, kas paredz ironiju, vieglumu, šarmu un zināmu vēsturisku distanci. Operas darbība risinās XVIII gadsimta otrajā pusē Vīnē, taču režisora Geca Frīdriha lasījumā Rožu kavalieris pārcelts uz XX gadsimta sākumu – drīz sāksies Pirmais pasaules karš un sabruks Austroungārijas impērija. Izrādes noformējumā ir atsauces uz dadaismu, burleskas teātri, cirka un karnevāla estētiku. Interesanti, ka uzveduma varoņi distancējas no operas muzejiskuma tieši caur vēsturiskiem tērpiem un parūkām.
Vēl viens izrādes varonis ir skotu maestro Donalds Raniklss – Berlīnes Vācu operas muzikālais vadītājs. Diriģents piedāvā dziļu un skaistu partitūras lasījumu, atgādinot, ka, lai gan Riharda Štrausa opera komponēta milzīgam orķestrim, tā ir ļoti intīma drāma.
Nākamreiz Oktaviāna lomā Elīna Garanča būs dzirdama 6., 9. un 12. aprīlī Vīnes Valsts operā.
Loengrīna gaismas gleznas
Nākamajā dienā pēc pēdējās Rožu kavaliera izrādes Donalds Raniklss Berlīnes Vācu operā diriģēja Riharda Vāgnera Loengrīnu. Tā arī bija muzikāli un dramatiski aizraujoša interpretācija. Loengrīnu iestudējis dāņu režisors Kaspers Holtens, kurš pašlaik ir Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas vadītājs (pirms 13 gadiem viņš uzveda Mocarta Così fan tutte Latvijas Nacionālajā operā).
Berlīnes Loengrīns ir drūms un skaists, tas iestudēts kā kara drāma, kurai maģisku dimensiju nodrošina fantastiska gaismas partitūra. Tās autors ir dānis Jespers Kongshaugs, kura darbu Rīgā varējām novērtēt režisores Kirstenas Dēlholmas izrādēs Operācija: Orfejs, Kara daba un Rienci. Triumfs un sakāve. Jespera Kongshauga gaismas gleznas un instalācijas Loengrīnā pilnībā maina gan atmosfēru, gan perspektīvu un līdzās mūzikai kļūst par izrādes emocionālo sastāvdaļu.
Loengrīna lomu atveidoja itāļu tenors Roberto Saka, kura sniegumā tomēr pietrūka varoņa dramatisma un spēka. Elzu aizkustinoši dziedāja amerikāņu soprāns Heidi Meltone. Heinrihs Foglers bija igauņu bass Ains Angers, Frīdrihs fon Telramunds – zviedru baritons Džons Lundgrens. Ortrūdes lomu dēmoniski spilgti tēloja vācu mecosoprāns Petra Langa.
Vēlāk šajā sezonā Loengrīns Berlīnes Vācu operā būs dzirdams 19. un 25. aprīlī. Tiek solīts fantastisks ansamblis: Loengrīns – Klauss Florians Fogts, Elza – Anja Harterosa, Heinrihs Foglers – Alberts Pēzendorfers (19.IV) un Ginters Groisbeks (25.IV), Ortrūde – Valtraude Meiere.
Informācija par Berlīnes Vācu operas izrādēm – www.deutscheoperberlin.de