Deivids Bovijs vienmēr ir pratis gaumīgi pasniegt pasaulei savus jauniznākušos mūzikas albumus, un šajā ziņā nekas nav mainījies. 8. janvārī – Bovija 66. dzimšanas dienā – pēc teju desmit klusuma gadiem kā absolūts pārsteigums viņa cienītājiem tika izziņota 30. studijas albuma The Next Day iznākšana martā. Divus pēdējos gadus, kad tapa ieraksti, publika par to nedabūja dzirdēt ne sīkāko pīkstienu, un tas sociālo mediju laikmetā, kurā mēles turēšana aiz zobiem pati par sevi izvēršas par veselu piedzīvojumu, ir vienlaikus neierasti un efektīvi. Tātad noslēpumam ir vērtība, un kritiķiem – pamatotas bažas, vai ažiotāža ap Bovija pārsteidzošās atgriešanās faktu neaizēnos albuma saturu.
Diviem albuma priekšvēstnešiem – singliem Where Are We Now? un The Stars (Are Out Tonight), kas vizualizēti savdabīgos, stilistiski atšķirīgos videoklipos, – martā pievienojās arī pārējās 12 kompozīcijas (luksusversijā kopumā 17), kas klausāmas gan taustāma albuma formātā, gan lejupielādējot interneta veikalā iTunes. Tas, izrādās, naski arī tiek darīts – The Next Day šonedēļ ieņem 1. vietu iTunes visvairāk lejupielādēto albumu topā Latvijā un vēl 39 valstīs – no Armēnijas līdz Vjetnamai. Deivids Bovijs, kurš līdz ar parādīšanos sava pirmā alter ego – oranžmatainā, seksuāli izaicinošā Zigija Zvaigžņu Putekļa (Ziggy Stardust) – tēlā 70. gados bija pārliecinoši norādījis uz jaunu ēru rokmūzikā un kļuvis par laikmeta popkultūras ikonu, pēc albuma Heathen iznākšanas 2002. gadā atzina, ka viņš labprāt vairs nerīkotu koncertturnejas, tikai dažus šovus. "Es jūtu, ka drīz beigšu uzstāties, man nepatīk to darīt daudz," viņš skaidroja intervijā BBC radio. "Es arvien mazāk un mazāk domāju par publikas gaidām, it īpaši tagad, es tiešām rakstu sev."
Pēdējā publiskā Bovija uzstāšanās notika 2006. gadā, pirms tam piedzīvota arī nopietna sirds operācija. Saistībā ar The Next Day visi gali ūdenī – intervijas mūziķis nesniedz, tāpēc jaunā albuma runasvīra lomā iejuties tā producents Tonijs Viskonti. Arī koncertturneja neesot paredzēta.
Ja netiek iekšā pa durvīm, jārāpjas pa logu! Vairāk nekā 30 000 biļešu jau ir nopirktas uz britu skatuves mākslinieka neparastās karjeras pirmo starptautisko retrospekciju David Bowie Is/Deivids Bovijs ir, kas no 23. marta līdz 11. augustam būs atvērta Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. 300 dažādu vienību no mūziķa personīgā arhīva vēlreiz apliecinās Boviju kā novatoru mūzikā un kultūras ikonu, ļaus izsekot stila maiņām un nepārtrauktai pārtapšanai piecu desmitgažu šķērsgriezumā. Muzejs tik lielu interesi – vēl pirms izstāde vispār tiek atklāta – līdz šim savas pastāvēšanas vēsturē nebija pieredzējis.
Klusēšanas zvērests
Amerikānis Tonijs Viskonti, vairāku Bovija albumu – Space Oddity (1969), The Man Who Sold the World (1970), "Heroes" (1977), Heathen (2002), Reality (2003) u. c. – producents, nebija pārsteigts, kad Bovijs sazinājās ar viņu par ieraksta veidošanu, lai gan nepilnu gadu pirms tam bija teicis: mūzikas sacerēšana viņu vairs neinteresē. Viskonti skaidro britu laikrakstam The Guardian, ka jebkurš mākslinieks nevar mūžīgi sēdēt virsū savam radošumam un jau procesa sākumā bijis skaidrs, ka Bovija piedāvātās muzikālās skices pat savā primitīvajā formā ir satriecošas. "Acīmredzot tās bija lietas, kas radītas pēdējos desmit gados," spriež Tonijs Viskonti.
Pilnīgs klusums par notiekošo bijis priekšnoteikumus jau no sākuma. Mūziķiem, pat tiem, kuri bijuši uzticami Bovija skatuves partneri gadu gadiem, bija jāparakstās par noslēpuma neizpaušanu. Ierakstu kompānijas Columbia Records paspārnē izdotā albuma ierakstā piedalījušies ģitāristi Ērls Sliks, Džerijs Leonards un Deivids Torns, basģitāriste Geila Ena Dorsija, saksofonists Stīvs Elsons, ar kuru Bovijs sadarbojas kopš 80. gadiem, sitaminstrumentus ieskaņojis Zaharijs Elfords un Stērlings Kempbels.
Ieraksti tapa Ņujorkas studijā The Magic Shop, uz kurieni mūziķi pārvācās pēc tam, kad iepriekšējās studijas saimnieki pirmo 24 stundu laikā bija paguvuši noplūdināt ziņu, ka Bovijs kaut ko ieraksta. Klusēšanas zvērests izvērtās gana mokpilns arī iesaistītajiem, tajā skaitā Tonijam Viskonti, jo apkārtējie vienkārši gribējuši zināt, ar ko viņš nodarbojas: "Stāstīju, ka strādāju ar ļoti lielu projektu, taču nevaru atklāt, kas tas ir. Lielāko daļu atbilde apmierināja, taču daži teica: "Tas ir Bovijs, vai ne? Es sacīju, ka pat tad, ja jūs nosaucat personas vārdu, es nevaru pateikt jā vai nē. Viņi turpināja: "Tas ir Bovijs..." Es atkal: "Nē, patiešām nav." Es jutos mazliet neērti, taču tas bija vienīgais veids, kā tikt galā."
Trausli elektriskie veidoli
Janvārī iznāca pirmais albuma singls Where Are We Now? – trausla, nostalģiska refleksija par Berlīni, kur Bovijs pavadījis 70. gadu nogali un ierakstījis trīs leģendārus albumus. Dziesma uzreiz bija baudāma arī videoversijā, kuras autors ir Bovija paziņa, ievērojamais instalācijas un video mākslas meistars Tonijs Auslers. Klipa "darbība" notiek mākslinieka darbnīcā, kurā juku jukām izvietoti dažādi objekti un fonā ekrāns, kas rāda melnbaltu video ar Berlīnes skatiem. Priekšplānā sēž divi "elektriski veidoli" (Ausleram nepatīk, ka tos dēvē par lellēm, kaut gan tieši tā tie arī izskatās). Vienam no viņiem ir dziedoša Bovija, otram – klipa režisora sievas mākslinieces Žaklīnas Hamfrijas seja.
Uzreiz pēc singla iznākšanas producents Tonijs Viskonti skaidroja, ka Where Are We Now? nereprezentē visa albuma noskaņu. Šo kompozīciju Deivids Bovijs apzināti vēlējies iedziedāt trausli un neaizsargāti, kas daudzus mudināja uz aizdomām, vai jaunajā albumā mākslinieks viņus nepārsteigs galīgi vecs un savārdzis. "Liela atšķirība!" izlaboja Tonijs Viskonti.
Albumā ir vairākas enerģiskas rokdziesmas, kā arī noslēpumainas un apcerīgas kompozīcijas mērenā tempā. Pie dzīvelīgākajām pieder arī otrais singls The Stars (Are Out Tonight), kuru efektīvas īsfilmas formātā pārvērtusi itāļu režisore Florija Sigismondi, apcerot slavas nozīmi un arī Bovijam kādreiz tik tuvo androgīnijas tēmu. Klipā Bovijs kopā ar šarmanto britu aktrisi Tildu Svintoni tēlo priekšpilsētā dzīvojošu laimīgi precētu pāri, kura mietpilsonisko dzīvi pēkšņi iztraucē aizdomīgas, spiegojošas slavenības.
Balss skan labi, un mūza stāv klāt
Albums The Next Day ir stilistiski daudzveidīgs, un tas būs jāklausās vairākkārt arī tādēļ, lai kaut daļēji izprastu daudzslāņaino Bovija dziesmu tekstu saturu. Tonijs Viskonti stāsta, ka Bovijs ir apsēsts ar Anglijas viduslaiku vēsturi, interesējas par mūsdienu Krievijas vēsturi, kas, izrādās, var būt lielisks materiāls roka dziesmām. "Tematika, par ko viņš izvēlas rakstīt, ir pārsteidzoša," piebilst producents un paraugam piemin dziesmu The Next Day, kas esot par kādu tirānu.
Mūzikas kritiķu vērtējums kļūst vienbalsīgs brīžos, kad tiek aprakstītas saklausītās intonācijas no citiem Bovija albumiem, taču viņu domas par The Next Day vērtību un nozīmi dalās. Piemēram, Krievijas izdevuma Kommersant Weekend kritiķis Boriss Barabanovs savā recenzijā raksta, ka pārāk liels esot to dziesmu skaits, kuras ir noceltas no 80. gadu putekļainā plauktiņa, un, lai tiktu līdz albuma beigām, ir kārtīgi jāapbruņojas ar... nostalģiju. Viņaprāt, uz pārējā fona daudzu fanu vilšanās – singls Where Are We Now? – šķiet krietni radikālāks un, galvenais, mūsdienīgs eksperiments.
Savukārt laikraksta Los Angeles Times apskatnieks Rendals Robertss uzsver, ka The Next Day ir labākais Bovija albums pēdējos 30 gados, jo viņš beidzot ir pārstājis sekot trendiem mūzikā, lai izpatiktu jauniešu auditorijai. "Šķiet, pēdējos 10 gadus viņš ir pavadījis, pieņemot mūsdienu kultūras gaismas ātrumu bez cenšanās to atveidot," raksta kritiķis. Viņaprāt, šis ir "bovijiskākais" ieraksts kopš 1980. gada albuma Scary Monsters (and Super Creeps).
Citi uzskata, ka būtiskākais ir tas, ka Deivids Bovijs pēc desmit gadu pārtraukuma joprojām ir teicamā formā – viņa balss skan kā vienmēr labi (varbūt tas ir bonuss tik specifiskam tembram), un mūza arī stāv klāt. Studijā The Magic Shop kopumā tika ierakstītas 29 dziesmas, un Tonijs Viskonti ir pārliecināts, ka albumā neiekļautās kompozīcijas ir lielisks materiāls nākamajam laidienam.
Baltais kvadrāts
Albumu The Next Day "iesaiņojis" britu dizainers Džonatans Bārnbruks, kurš veidojis arī Bovija 2002. gada albuma Heathen noformējumu. Melnbalto, minimālistisko The Next Day vāciņu raksturo divu detaļu mijiedarbība: 1977. gadā Berlīnē ierakstītā albuma "Heroes" vāka bilde ar Bovija portretu (iedvesma pozai smelta vācu modernā ekspresionista Ēriha Hekela gleznā), kas apslēpta zem balta kvadrāta ar uzrakstu The Next Day.
Dizaina autors savā blogā skaidro, ka parasti veco, labi zināmo fotogrāfiju izmantošana norāda, ka šis būs izcilāko hitu albums vai pārstrādāts vecais materiāls, taču šajā gadījumā albuma "Heroes" vāka foto, paslēpts aiz balta kvadrāta, manifestē lielisku šā brīža popmūziku vai roku, aizmirstot pagātni. "Protams, lai kā arī censtos, mēs nevaram izvairīties no pagātnes," saka Džonatans Bārnbruks. "Ja esi radošs, pagātne sevi apliecina visos veidos, sūcas ārā no jebkura jauna nospieduma, ko radi. Cilvēki vienmēr tevi vērtē saistībā ar pagātni, neskatoties uz to, cik ļoti vēlies izzust no tās."
Deivida Bovija fotogrāfijas maskēšana esot atsauce uz viņa identitāti – ne tikai uz pagātni, kad viņš bezgalīgi mainījās, bet arī pēdējiem desmit gadiem ārpus redzamības mūzikas horizontā. Izvēle kritusi par labu "Heroes" attēlam, jo, pirmkārt, tas ir viens no cienījamākajiem Bovija albumiem, otrkārt, tas atbilst jaunā albuma kontemplatīvajai dabai un, treškārt, gluži kā dziesma Where Are We Now?, kurā salīdzināta Berlīne toreiz un tagad, – aicina domāt par laiku, kad tapa "Heroes", un šodienu.
Skice uz cigarešu paciņas
"Austaiders! Cilvēks ar miljons sejām! Viņš seko ch-ch-ch-ch-changes! Viņš ir roka hameleons!" – kādā 1996. gada intervijā Deivids Bovijs uzskaitīja dažas no klišejām, kuras laika gaitā apvijušas viņa personību un pašam šķiet neciešamas. Mākslinieks saka – tā ir slinkā žurnālistika. Nu, piemēram, hameleons taču maina krāsu, lai piemērotos fonam. Vai tiešām rakstu autori to bija vēlējušies pateikt par Boviju?
Viņš, kas sevi apliecinājis mūzikā, teātrī, dejā, vizuālajā mākslā, modē un kino un īpaši karjeras pirmajās desmitgadēs centies šos žanrus integrēt savos koncertšovos, ir rūpīgi veidojis skatuves tēlu konceptus, scenogrāfiju un albumu dizainu, iedvesmojoties no spilgtām personībām, filozofijām un idejām. Un viņš to visu kolekcionēja – ne tikai gatavos produktus, bet arī liecības par radošo procesu.
"Mums ir pat kāda skice uz cigaretes paciņas," atklāj retrospekcijas David Bowie Is kuratore Viktorija Brouksa. Izstādē Viktorijas un Alberta muzejā Londonā būs aplūkojamas vairāk nekā 300 liecību no zvaigznes personīgā arhīva: dziesmu teksti rokrakstā, oriģinālie kostīmi, fotogrāfijas, filmas, mūzika, video, scenogrāfijas skices, albumu dizains, mūzikas instrumenti un tā tālāk. Bovija pielūdzēji – kaut tikai pastarpināti – atkal varēs sastapt visus Bovija tēlus, sākot ar androgīno Zigiju Zvaigžņu Putekli – albuma The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars varoni, kas izlauza Bovija ceļu uz panākumiem 70. gados –, līdz Tievajam Baltajam Hercogam 70. gadu nogalē, kurš bija aizrāvies ar sātanista Elistera Kroulija rakstiem, Nīči, Freidu un arī Hitleru. "Patiešām – ļoti nejauks," vēlāk atzina pats Bovijs.
Izstādes veidotāji cer, ka mūziķis atnāks apskatīt, kā viņi ir izkārtojuši eksponātus. Tomēr par Deividu Boviju nekad neko nevar zināt, apgalvo viņa paziņas. Britu žurnālists Tonijs Pārsons, kurš ne reizi vien intervējis mūziķi, stāsta, ka senāk tieši Bovijs bija tā pasaules rokzvaigzne, kas vienmēr bija atvērta sarunām. Viņš piezīmē, ka atšķirībā no citiem pensionētajiem švītiem, kā Miks Džegers, Eltons Džons, Rods Stjuarts vai Pols Makartnijs, kuri, izliekoties, ka nekas nav mainījies, Pītera Pena režīmā turpina pildīt stadionus un ļaut savai resnvēderainajai, plikpaurainajai publikai gremdēties jaunības atmiņās, Deivids Bovijs tā nedara. Viņš ir pārāk prātīgs, pārāk lielā mērā mākslinieks, un nauda viņam neesot vajadzīga.
"Deivids Bovijs nerunā, iespējams, tāpēc, ka mūzika pati par sevi sasniegs cilvēkus. Otrkārt, iespējams, negrib atbildēt uz dīvainiem jautājumiem par savu veselības stāvokli. Taču viss var mainīties. Tā nebūtu pirmā reize, kad tā notiek," saka Tonijs Pārsons.
Pirms desmit gadiem mūziķis intervijā BBC radio apgalvoja, ka viņu nebaida novecošana, tad jau drīzāk nāves fakts. Toreiz viņš pastāstīja, ka četrdesmit gadu ir rakstījis dziesmas būtībā par vienu un to pašu: izmisumu, bailēm, norobežošanos... "Un kā ar kosmosa kuģiem?" viņu pārtrauca intervētājs, reflektējot par Bovija dziesmās tik bieži sastopamo Visuma tēmu. Mākslinieks atbildēja: "Tas ir mans mazais iekšējais Visums, uzrakstīts liels. Es pat nesapņoju nokļūt uz kosmosa kuģa – tas mani pamatīgi pārbiedētu! Man nav nekādu ambīciju doties kosmosā. Man ir bail aiziet pat līdz dārza galam."
Deivids Bovijs
The Next Day
Iso Records/Columbia Records/Sony Music
****
Retrospekcija
David Bowie Is
Viktorijas un Alberta muzejā Londonā 23.III–11.VIII
Biļetes un informācija www.vam.ac.uk