Jūsu veiksmes stāsts, kuru fani labi zina, ir līdzīgs pasakai ar laimīgām beigām. Vai jums pašam arī ir tāda sajūta?
Man šī pasaka beidzās jau pirms četriem pieciem gadiem. Viss, kas notika pēc tam, pārspēja visas manas cerības. Par ko es varēju sapņot? Par to, ka mans albums Anglijā iegūs zelta diska statusu un es uzstāšos Londonas koncertzālē Shepherds Bush Empire. Realitātē mans albums astoņas reizes ieguva platīna diska statusu, un šovasar es spēlēšu Vemblija stadionā. Pasakas vēriens manos sapņos bija ļoti pieticīgs. Es biju gatavs, ka viss beigsies daudz ātrāk, un man ar to būtu gana, es nežēlotos un justos laimīgs. Pašlaik izskatās, ka līdz pasakas beigām vēl ir tālu, un tas ir forši. Pats jūtos ieintriģēts.
Ja lietojam vārdu "karjera", es pret to izturos nopietni – es apzinos, ka man jāstrādā vēl vairāk un cītīgāk, taču kopumā viss ir baigi jautri. Vispār lielākais darbs ir tādas lietas kā šī intervija – es "uzlieku" savu profesionālo, lietišķo seju, viss pārējais gan ir tīrā bauda un prieks.
Vai jūs zināt vietu – klubu vai krogu –, kurā varētu atrast jaunu Edu Šīranu? Vai tas būtu iespējams?
Es vēlētos domāt, ka es tāds esmu vienīgais un otra Eda Šīrana nebūs. Tāpat kā nebūs neviena cita otra mākslinieka, jo katram ir jābūt unikālam. Ja jūs esat talantīgs un oriģināls, jūs vienmēr esat vienā eksemplārā un otra tāda nav. Anglijā ir dziesminieks Džons Smits, un viņš ir vienīgais Džons Smits, un viņš ir nākamais Džons Smits, un viņš būs populārākais Džons Smits pasaulē. Es nedomāju, ka kādam būtu jāatdarina tas, ko es daru. Es vienmēr esmu zinājis, ka man nevajag atdarināt to, ko dara Džeimss Blants, Demjens Raiss un Džeims Morisons, un to, ko darījuši visi pārējie dziesminieki, kuri bija pirms manis. Tas nebūtu godīgi, es nebūtu patiess pats pret sevi. Ja kāds jaunietis vēlas spēlēt akustisko ģitāru, sacerēt hitus un apceļot pasauli, es viņam ieteiktu būt tādam, kāds viņš ir. Viņam jācenšas kļūt par labāko viņu, nevis par labāko mani.
Es tikko uzstājos Grammy pasniegšanas ceremonijā kopā ar Džonu Meieru. Viņš man pastāstīja, ka tad, kad viņam bija 24 gadi, viņam kāds teicis: galu galā parādīsies mūziķis, kurš ieņems tavu vietu, jo viņš būs jaunāks un darīs vairāk nekā tu. Tāds ir dzīves un popularitātes cikls! Vienmēr parādās kāds cits. Es tikai priecāšos, ja redzēšu, ka jauni mūziķi gūst panākumus.
Pastāstiet, kā jums gāja greznajā Grammy ceremonijā.
Tas bija stresa pilns periods, jo īsā laikā man bija jāiemācās daudz dziesmu, kuras es spēlēju ceremonijā. Es iemācījos Mr. Blue Sky kopā ar Džefu Linnu un Electric Light Orchestra, pēc tam es mēģināju savu kompozīciju Thinking Out Loud kopā ar jaunu pavadošo grupu. Tad vēl bija jāsagatavo I Was Made to Love Her, Higher Ground un Master Blaster (Jammin’), kuras divas dienas pēc Grammy šova es izpildīju kopā ar Bejonsē un Gēriju Klārku junioru Stīvijam Vonderam veltītā koncertā Losandželosā. Mans prāts bija aizmiglots, laiks paskrēja ļoti ātri.
Grammy ceremonijā jūs sēdējāt labākajā vietā – blakus dažādu paaudžu superzvaigznēm. Kā jūtaties viņu kompānijā – kā savējais vai tomēr kā autsaiders?
Es apmeklēju šo ceremoniju trešo gadu pēc kārtas. Pirms diviem gadiem noteikti jutos kā autsaiders. Pirms gada – drīzāk kā autsaiders. Agrāk es nevienu tur īsti nepazinu, tikai Teilori Sviftu un Farelu. Savukārt šoreiz bija sajūta, ka gada laikā kaut kas ir mainījies: es aizgāju uz grimētavu pie Pola Makartnija un mēs parunājāmies. Aizgāju pie Kanjes Vesta, pie Rianas. Pēc tam es uzstājos ar Electric Light Orchestra. Pēc tam sēdēju zālē blakus Stīvijam Vonderam un Džeimijam Foksam, pļāpāju ar Lēdiju Gāgu. Pēc tam mani aizveda uz vakariņām ar Bejonsē un Džeju Zī. Vārdu sakot, šī bija pirmā reize, kad cilvēki par mani izrādīja lielu interesi. Šoreiz viss bija citādi nekā iepriekš. Es joprojām jūtos kā autsaiders, taču pret mani jau izturas kā pret savējo, pret vienlīdzīgu. Forši, ne?
Par ko jums izdevās parunāt ar Polu Makartniju?
Es pajautāju, kā viņam radās doma ierakstīt dziesmu ar Kanji Vestu. Pols Makartnijs teica, ka Kanje viņam piezvanīja un uzaicināja uz viesnīcu. Tur viņi sāka eksperimentēt, Pols Makartnijs spēlēja ģitāru – tā radās dziesmas FourFiveSeconds ideja. Kanje tajā izmantoja Pola Makartnija ģitāras partijas fragmentu, paaugstinot toni. Vēl šajā dziesmā ir dzirdama pīkstoša balss – tas ir Pols Makartnijs, kurš pīkst. Mani tas viss ļoti interesēja, jo šo mākslinieku sadarbību es nebiju gaidījis.
Kuras no superzvaigznēm izrādās visnormālākie, vispatīkamākie cilvēki?
Pārsteidzoši, taču vislielākās zvaigznes ir visnormālākās. Es biju aizkustināts, cik cilvēcīgi ir Bejonsē un Džejs Zī – viņi ir absolūti normāli, forši, smieklīgi, iejūtīgi un interesanti. Mēs viņus visu laiku redzam televizoru ekrānos un nespējam iedomāties, kas notiek šiem cilvēkiem galvā. Taču, ja apsēžaties ar viņiem pie viena galda, jūs saprotat, ka viņi ir parasti civēki – kā mēs ar jums. Tikai viņiem ir milzīgs talants.
Kā jūs tiekat galā ar savu popularitāti? Jūs droši vien vairs nevarat iziet uz ielas, mierīgi doties pastaigā, uz veikalu vai teātri. Visu laiku jāsēž viesnīcā vai limuzīnā. Vai tas nav traģiski?
Es neļauju apstākļiem diktēt, ko es varu un nevaru darīt. Es, piemēram, tikko iepirkos Rīgas veikalos. Es eju uz teātri, kino un restorāniem. Es visu laiku eju ārā. Jā, dažreiz rodas neērtības, taču es neļauju slavai ierobežot savu dzīvi un iesprostot sevi četrās sienās. Es joprojām daru visu, ko vēlos.
Ko jūs nopirkāt Rīgā?
Es nopirku pulksteni vienam labam draugam, kuram 16. februārī ir dzimšanas diena. Viņš no Dubaijas atlidos pie manis uz Tallinu, kur es uzstāšos savā dzimšanas dienā, 17. februārī, un mums būs ballīte.
Vai zināt, cik bagāts jūs esat, cik naudas ir jūsu kontā?
Nē, es nezinu! Katru mēnesi es varu iztērēt noteiktu summu. Jūs smiesieties, kad uzzināsiet, cik maza tā ir. 2000 sterliņu mārciņu. Ar to pietiek, lai es varētu samaksāt nodokļus un rēķinus. Vairāk man nevajag. Es pat nevēlos zināt, cik naudas man ir. Šodien Rīgā es neuzstājos naudas dēļ. Rīt Tallinā es neuzstāšos naudas dēļ. Man vienkārši patīk to darīt. Peļņas gūšana nav mana motivācija.
Visur, kur uzstājaties, jūs sagaida desmitiem tūkstošu sajūsminātu meiteņu. Vai ir grūti sevi savaldīt un neļauties dažādiem kārdinājumiem?
Pirmkārt, man ir draudzene. Otrkārt, pat ja es vēlētos iepazīties ar sievieti, koncerts nav labākā vieta, kur to darīt. Es pat teiktu, koncerts ir nepareiza vieta, kur to darīt. Vismaz man noteikti. Katru draudzeni, kura man ir bijusi, esmu saticis pavisam citā, draudzīgā atmosfērā, šaurā lokā. Nav tā, ka mūziķis Eds Šīrans iziet ārā un sāk izvēlēties sievietes. Tas nav manā stilā.
Ko dara jūsu draudzene?
Viņa strādā šefpavāra Džeimija Olivera uzņēmumā.
Viņa ir pavāre?
Viņa lieliski gatavo, taču pie Džeimija Olivera viņa to nedara. Viņai ir citi pienākumi.
Kas cilvēkiem liek fanot par popzvaigznēm, jukt prātā viņu dēļ, sekot viņiem un kliegt koncertos?
Es pats mēdzu būt apsēsts ar mūziķiem, taču es neesmu kliedzējs un sekotājs. Es varu aizrauties ar kādu mākslinieku vai albumu un cenšos apmeklēt pēc iespējas vairāk koncertu. Man ir svarīgi, kā mūzika liek man justies un kā mani uzrunā dziesmu vārdi, taču mani tāpat fascinē aranžējums – kā ieskanas bass, kā ierakstītas bungas. To visu es saprotu un novērtēju, taču fanātisms un kliegšana man nav saprotami. Mums visiem garšo šokolāde, taču mēs nekliedzam, ieraugot to. Es nezinu, kāpēc koncertos ir jāspiedz. Varbūt tāpēc, ka esmu zēns… Ja uz skatuves ir čalis, meitenes vienmēr spiedz. Es nepazīstu daudz puišu, kuri tā spiegtu koncertos. Es, piemēram, esmu apsēsts ar Stīviju Vonderu, taču es nekliedzu katru reizi, kad viņu ieraugu.