Karmenu Ņujorkā latviešu zvaigzne nav dziedājusi kopš 2010.–2011. gada sezonas. Viņas atgriešanās bija ilgi gaidīta. Turklāt Metropolitēna operas direktors Pīters Gelbs teātra atbalstītāja pulksteņu ražotāja Rolex rīkotajās vakariņās pēc 4. marta izrādes teica: «Elīna Garanča pašlaik ir labākā Karmena no visām, kuras es pazīstu.»
Šāgada februārī Elīnas Garančas partneris Ņujorkas Karmenā bija Roberto Alanja – abi dziedātāji kopā ar režisoru Ričardu Eiru piedalījās jauniestudējuma veidošanā 2009. gadā. Droši var teikt, ka šī Karmena ir viņu – Garančas un Alanjas – izrāde.
Bija plānots, ka divās pēdējās izrādēs 4. un 7. martā dona Hosē lomā iejutīsies Jonass Kaufmanis – visas biļetes bija izķertas sezonas sākumā (Metropolitēna operā, kurā ir 4000 vietu, tas negadās bieži), jo citas lomas vācu tenoram šajā sezonā Ņujorkā nebija paredzētas.
Divas dienas pirms savas pirmās Karmenas Jonass Kaufmanis, kurš tiek uzskatīts par labāko tenoru pasaulē, paziņoja, ka ir saslimis un spiests atcelt uzstāšanos. Gan 4., gan 7. martā viņu aizstāja korejiešu tenors Jonghūns Lī, kurš drīz Ņujorkā dziedās Verdi operā Dons Karloss. Lai gan klausītāji bija sarūgtināti, Jonghūna Lī pārliecinošais vokālais un dramatiskais sniegums tika novērtēts ar ovācijām jau pēc pirmās dona Hosē ārijas. Dziedātājam ir skaists, svaigs tembrs, un viņš ir vitāls aktieris. Jonghūna Lī spējas augstu novērtēja arī Elīna Garanča, turklāt dziedātājiem bija tikai trīs stundas mēģinājumiem. Viņu duetā bija jūtama gan kaisle, gan spontanitāte.
Jonghūna Lī dons Hosē ir jauns un impulsīvs, Elīnas Garančas Karmena – bīstama, liktenīga sieviete ar karalisku stāju, viņa ar vienu acu skatienu prot sadedzināt mīlniekus, kuri viņai vairs nav tīkami. Šai Karmenai nav žēl sadedzināt arī pašai sevi – viņa dzīvo ātri un mirst jauna. Nāve viņu nepārsteidz – Garančas Karmena ir gudra un no paša sākuma zina, ka laimīgas beigas nav iespējamas un pat nav vēlamas. Visas šīs pretrunīgās emocijas izpaužas Elīnas Garančas balsī, kurā cilvēcīguma un mīlestības krāsas tiek meistarīgi akcentētas ar pašlepnuma, augstprātības un traģisma krāsām.
Par to, ka Elīna Garanča Ņujorkā ir mīlēta, liecināja ne tikai klausītāju ovācijas, bet arī fanu pūlis pie teātra dienesta ieejas. Ap 10–15 cilvēku pēc 4. marta izrādes gaidīja Elīnu līdz pusdiviem naktī, kamēr beidzās Rolex pieņemšana. Viena no japānietēm, ieraugot dziedātāju un saņemot autogrāfu, vairs nespēja valdīt satraukumu un viņai sākās histērija – šo tikšanās brīdi viņa esot gaidījusi visu mūžu. Elīnai pat nācās mierināt opermākslas cienītāju, kura caur asarām mēģināja noskaidrot, kad Elīna uzstāsies Japānā.