Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Elīnas Garančas Favorīte Minhenē. Neizbēgams traģiskums

Gaetāno Doniceti operas Favorīte jauniestudējumā Minhenē Elīna Garanča atļaujas būt tāda, kādu viņu nekad vēl neesam redzējuši un dzirdējuši

Gaetāno Doniceti Favorīte ir 2016.–2017. gada sezonas pirmais jauniestudējums Bavārijas Valsts operā Minhenē. Izrādi veidojuši diriģents Karels Marks Šišons un režisore Amēlija Nīrmeiere. Sākotnēji bija plānots, ka Favorīti ar Elīnu Garanču titullomā iestudēs Alvis Hermanis, taču viņš pēc iepazīšanās ar operas sižetu no piedāvājuma atteicās. Dedzīgais jaunietis Ferdinands, kurš gatavojas pavadīt mūžu Santjago de Kompostelas klosterī, iemīlas skaistajā, noslēpumainajā Leonorā, pamet dievnamu, kļūst par veiksmīgu karavadoni, gatavojas kāzām ar savu izredzēto, taču pēkšņi uzzina, ka Leonora ir Kastīlijas karaļa mīļākā. Saniknots un aizvainots, viņš atgriežas klosterī. Emocionāli sagrautā Leonora atnāk pie Ferdinanda, lūdz piedošanu un dramatiski mirst pie viņa kājām. Skaisti!

Favorīte ir ieturēta lielās operas/grand opéra stilā, tā skan franču valodā. Pirmizrāde notika 1840. gadā Parīzes operā. Astoņās nedēļās tapušajā Favorītē Doniceti integrējis savu operu Nizidas eņģelis un Albas hercogs fragmentus – tādi toreiz bija darba apstākļi. Ilgi gaidīt mūzu neviens nevarēja atļauties. Komponistiem, kuri vēlējās iekarot Parīzi, bija jārīkojas dinamiski un jāpielāgojas situācijai, teātru un impresāriju iespējām. XIX gadsimta primadonnām, kuras jau bija nogurušas no bikšu lomām un Rosīni koloratūrmežģīnēm, ļoti patika Favorītes galvenā varone – mūzikas vēsturnieki uzsver, ka tā ir viena no pirmajām nozīmīgajām jauna tipa liriski romantiskajām mecosoprāna partijām ar paaugstinātu kaisles grādu. Favorīte apvieno itālisku emocionalitāti ar smalku, apgarotu poētiskumu.

Par šo Doniceti darbu jūsmoja Rihards Vāgners. Iedvesmojoties no Favorītes muzikālajām tēmām, viņš sacerēja kvartetu, kā arī izveidoja operas pārlikumu klavierēm. "Šajā Doniceti mūzikā līdzās atzītām itāļu skolas īpašībām dominē tā augstākā pieklājība un godprātība, kādu būtu velti meklēt citās neskaitāmās nenogurdināmā maestro operās," par Favorīti rakstīja Vāgners.

Līdzās Elīnai Garančai (Leonora) uz skatuves Minhenē mirdz lieliski dziedātāji – amerikāņu tenors Metjū Polencāni (Ferdinands) un poļu baritons Marjušs Kveceņs (karalis Alfonss XI). Šajā izrādē Elīna Garanča atļaujas būt tāda, kādu viņu nekad vēl neesam redzējuši un dzirdējuši. Leonoras lomu vokāli un aktieriski dziedātāja piepilda ar tādu erotismu un ekstāzi, kādu apskaustu pat Karmena. Leonoras krūtīs trako neprātīga kaisle un kūsā asinis. Tikpat emocionāli Bavārijas Valsts operas orķestri vada Karels Marks Šišons, savukārt vācu režisore Amēlija Nīrmeiere šajā izrādē demonstrē māksliniecisku aukstasinību un aprēķinu. Viņas racionālā, stingrā pieeja nogriež dziedātājiem spārnus un neļauj Favorītei ar tik spilgtu solistu ansambli pilnībā īstenot savu potenciālu.

Oligarhs tēlo karali

Režisore Amēlija Nīrmeiere strādājusi Minhenes Rezidences teātrī un Frankfurtes teātrī, bijusi Freiburgas un Diseldorfas teātru intendante. Pašreiz viņa vada aktiermākslas un režijas studiju programmu Zalcburgas Universitātē Mozarteum. Amēlijas Nīrmeieres Favorīte ir laikmetīga un feministiska. Režisore piedāvā uzskatīt Leonoru par Marijas Magdalēnas iemiesojumu, viņas interpretācijā palaidne (karaļa mīļākā) kļūst par svēto. Gaetāno Doniceti operas darbību, kas risinās XIV gadsimtā, Amēlija Nīrmeiere pārceļ mūsdienās, tāpēc klosteris var pārtapt par biroju telpu un debesskrāpi. Izrādē ir daudz modernizētu reliģijas simbolu, kuri kļūst par aksesuāriem un interjera dizaina objektiem šajā korporatīvajā vidē. Viens no tiem ir "dzīvais krucifikss" skatuves centrā – krustā sisto asiņojošo Jēzu atveido dzīvs cilvēks. Krucifikss šajā kontekstā tiek uztverts kā dārga dizaina elements – laikmetīgā māksla ar garīguma dimensiju ienāk jūsu biroja telpās!

Visticamāk, Leonora ir kāda magnāta vai oligarha sieviete. Šis oligarhs iedomājas, ka viņš ir karalis. Marjuša Kveceņa atveidotais Alfonss XI ir baudkārs, rotaļīgs, infantils un ekstravagants bagātnieks. Viņš erotiski glāsta Leonoras plecus, kaklu, matus. Spānija šajā iestudējumā nav pārāk spāniska: Leonorai mugurā ir stilīgs mētelis (brīdinājums – Elīna Garanča izrādē ir neaprakstāmi skaista, un viņas skaistumā ir jaušams neizbēgams traģiskums), un rodas sajūta, ka viņai visu laiku ir mazliet auksti. Vai sievietei, kuras sirdī kvēlo mīla, nebūtu jācīnās ar karstumu? Kamēr karalis oligarhs Leonorai dzied, viņa vienaldzīgi tīra savas saulesbrilles. Pēc tam karalis apsēžas savai dāmai klēpī – mēs saprotam, ka viņa ir stipra sieviete.

Šajos dramatiskajos apstākļos Elīnas Garančas varone uzvedas pārāk aristokrātiski, tomēr jāatceras, ka viņa ir tikai favorīte – karaļa mīļākā automātiski nekļūst par karalieni (Alfonsam XI ir sieva, kuru operā mēs nesatiekam). Uz banknotēm viņas portretu nedrukās, pat uz pastmarkām ne. Visām bagātu kungu favorītēm tas vienmēr ir jāpatur prātā – šodien favorīte ir viena, rīt pavisam cita.

Intīmās baleta ainas

Saskaņā ar grand opéra tradīcijām Favorītē ir baleta aina, kurai režisore Amēlija Nīrmeiere ir atradusi oriģinālu risinājumu. Šo ainu bez vārdiem izspēlē Elīna Garanča un Marjušs Kveceņs. Pāris skatās kino uz neredzama ekrāna – droši vien kaut ko holivudisku –, karalis uzjautrinās, jūt līdzi filmas varoņiem un dejo kā kovbojs. Seansa laikā Alfonss ir gatavs ļauties intīmām rotaļām, viņš paņem Leonoras roku, lai kopīgi dotos savu erogēno zonu manuālā izpētē. Pēc tam Alfonss mudina viņu uz orālo seksu, taču Leonorai tam galīgi nav noskaņojuma; ģenerālmēģinājumā orālā seksa aina esot bijusi patiešām kaislīga un diezgan ilga, taču pirmizrādē režisore to nolēmusi saīsināt un padarīt mazāk uzkrītošu, vairāk nosacītu.

Nav šaubu, ka Leonora karali vairs nemīl – vai kādreiz ir mīlējusi? –, tomēr pamest viņu nespēj, jo acīmredzot ir no viņa finansiāli atkarīga. XIV gadsimtā pamest kungu nebūtu viegli, taču mūsdienās "profesionālās favorītes" var mainīt un izvēlēties aizbildņus daudz brīvāk. Tāpēc šajā izrādē nevar saprast, kas viņus joprojām tur kopā (izņemot Doniceti operas libretu).

Alfonss XI atļauj Ferdinandam apprecēties ar Leonoru, jo Romas pāvests karalim piedraudējis atņemt kroni un izslēgt viņu no baznīcas, ja Alfonss turpinās dēku ar favorīti. Pāvests pavēl monarham atgriezties pie sievas, un Alfonss tam piekrīt – kurš gan vēlas zaudēt troni un statusu sievietes dēļ? Karalis izskatās laimīgs, ka viņam ir izdevies tik eleganti atkratīties no mīļākās.

Kad neilgi pirms kāzām Ferdinands uzzina savas līgavas noslēpumu, pret sievieti saceļas visa pasaule: karaļa galms vaino Leonoru netikumībā un citos grēkos, viņa tiek publiski pazemota un kaunināta. Cilvēki viņu sit ar tiem pašiem ziediem, ar kuriem bija ieradušies kāzās. Leonora vairs nav Alfonsa mīļākā un Ferdinanda līgava – viņu neviens nevar aizstāvēt. Pēc kāda laika Leonora ar asiņojošu seju ierodas klosterī, kurā atgriezies viņas mīļotais. Elīna Garanča un Metjū Polencāni dzied un spēlē izcili, taču režisores Amēlijas Nīrmeieres radītā vide – korporatīvais, postreliģiskais glamūrs – brīnumainā kārtā izslēdz jebkādu līdzpārdzīvojuma efektu un piedāvātās metaforas nav pārliecinošas.

Tēti, es mīlu kristieti!

Daudz iespaidīgāk par līdzīgām tēmām – vara, reliģija, neiecietība, sievietes loma sabiedrībā – vēsta Fromentāla Alevī operas Žīdiete iestudējums, kuru Bavārijas Valsts operā apmeklēju dienu pirms Favorītes pirmizrādes. Žīdiete ir viens no varenākajiem franču grand opéra paraugiem, tā ir piecus gadus jaunāka par Favorīti – pirmizrāde Parīzē notika 1835. gadā. Minhenē šo operu pagājušās sezonas beigās iestudējuši franču diriģents Bertrāns de Bijī un katalāņu režisors Kaliksto Bjeito. Izrāde ir skarba, nežēlīga, psiholoģiski precīza. Tajā teātris un mūzika veido vienu veselumu.

Satriecoši skaistā operas valodā pārtulkoto antisemītisma manifestu Kaliksto Bjeito pasniedz, gandrīz pilnībā atsakoties no reliģiskiem simboliem, – priekšplānā ir baisa cilvēciskā drāma. Šis ir stāsts par to, ka tieši reliģijas vārdā visos laikos tiek pieļautas visbriesmīgākās kļūdas, kuras nav iespējams labot. Kaliksto Bjeito rūpīgi atkailina Žīdietes nervu, viņa vēstījums ir aktuāls, bet ne plakātisks. Galvenajās lomās – sicīliešu izcelsmes franču tenors Roberto Alanja (Eleazars) un viņa dzīvesbiedre poļu soprāns Aleksandra Kužaka (Rāhele), kuras sniegums Žīdietē ir varoņdarbs. Ebreja Eleazara audžumeita Rāhele kļūst par reliģiskā fanātisma upuri ("Tēti, es mīlu kristieti!") – sabiedrība viņu nosoda tāpat kā Leonoru Favorītē. Rāhele un Leonora ir bēdumāsas, kuras mirst no nelaimīgas mīlestības un nesaprašanās ar sabiedrību.

Žīdiete Minhenē šajā sezonā vairs neskanēs, savukārt Favorīti var apmeklēt līdz 9. novembrim. Favorīte atgriezīsies repertuārā jūlija beigās Minhenes Operas festivālā. Šajā sezonā Elīna Garanča iepriecina klausītājus ar jaunām lomām, pirmizrādēm, kā arī jaunu albumu Revive, kurš ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon paspārnē iznāca, 4. novembrī.

Favorīte

Diriģents Karels Marks Šišons, režisore Amēlija Nīrmeiere

Bavārijas Valsts operā Minhenē 3., 6., 9. novembrī; 2017. gada 26., 29. jūlijā

Izrādes tiešraide 6. novembrī plkst. 19

mājaslapā www.staatsoper.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja