Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Jums ir jādzied ar balsi, kāda jums ir, nevis ar tādu, par kādu sapņojat. Pieminot operdīvu Kristu Ludvigu

Viņai pieder jutekliskākā, erotiskākā balss visu mecosoprānu vidū. Vācu zvaigzne Krista Ludviga (16.03.1928.–24.04.2021.) mūžīgi mūžos būs dziedātāja ārpus konkurences

Gadsimta dziedātāja. Opermākslas ikona. Daudzpusīgākais pēckara perioda mecosoprāns. Kristai Ludvigai, kura 93 gadu vecumā mirusi savās mājās Klosterneiburgā netālu no Vīnes, var piemeklēt bezgala daudz epitetu. Kas viņu darīja unikālu? Balss skanējums kombinācijā ar gudru, organisku iemiesošanos tēlā. Pret savām varonēm viņa izturējās ar sapratni un empātiju. Krista Ludviga uzskatīja, ka muzikālajā teātrī vissvarīgākā ir mākslinieka spēja identificēties ar lomu. "Kristai Ludvigai viss nāca tieši no sirds. No smadzenēm – līdz balss saitēm. Bija neiespējami pateikt, vai viņa dzied, jūt vai runā. Tas viss bija viens mikrokosms," savulaik viņu raksturojis režijas klasiķis Oto Šenks.

Kvēlojoša enerģija

Kristas Ludvigas sniegumam ir raksturīga nepārspējama kvalitāte. Viņa allaž ir dziedājusi emocionāli izteiksmīgi un tajā pašā laikā – dabiski un tieši, bez manierīguma un samākslotības. "Viņa vienmēr ir vēlējusies būt primadonna, bet kļuva par daudz lielāku parādību. Krista Ludviga dziedāja visu, jo viņa varēja dziedāt visu," godinot mākslinieces piemiņu, uzsver Vācijas laikraksta Die Welt kritiķis Manuels Brugs.

"Ikviens, kurš kaut reizi ir dzirdējis Kristu Ludvigu uz skatuves vai ierakstā, nekad to neaizmirsīs. Viņai pieder jutekliskākā, erotiskākā balss visu mecosoprānu vidū. Tā ir vilinoša, cēla, bagātīgi pilnskanīga balss, kas ietīta samtā," uzskata laikraksta Münchner Merkur kritiķis Markuss Tīls. Viņš piebilst: "Drāma nenozīmē histēriju, bet gan kvēlojošu, vibrējošu enerģiju. Kad Kristas Ludvigas atveidotā Ortrūde nolādēja Elzu Loengrīnā, zālē skanēja ovācijas un izrādē iestājās pauze, kas principā Vāgnera operā nav pieņemts un tiek uzskatīts par zaimošanu, bet publika nevarēja reaģēt citādi." 

Savā mākslā Krista Ludviga uzticējās intuīcijai. Viņa noteica standartu Gustava Mālera mūzikas interpretācijā tieši tāpēc, ka neizvirzīja priekšplānā emocijas un tādējādi nenotika pārdzīvojumu dubultošanās – viss ir pateikts mūzikā. Uz jautājumu, kā viņai izdevās panākt tādu neiedomājamu efektu leģendārajā Mālera Dziesmas par zemi ieskaņojumā (kopā ar tenoru Frici Vunderlihu un diriģentu Oto Klempereru; 1964–1966; izdevusi kompānija EMI), Krista Ludviga atbildēja: "Es vienkārši dziedāju."

Atkal citā tronī

Krista Ludviga ir izpaudusies visplašākajā repertuārā – no Johana Sebastiāna Baha un baroka mūzikas līdz savu laikabiedru skaņdarbiem, kas komponēti viņas balsij. Viņa ir dziedājusi operas, oratorijas, vokāli simfonisko un kamermūziku. Krista Ludviga ir bijusi diriģentu Karla Bēma, Herberta fon Karajana un Leonarda Bernsteina favorīte. 

Leonards Bernsteins par dziedātāju ir teicis: "Vienmēr biju domājis, ka Krista Ludviga ir vislabākā Brāmsa dziedātāja savu vienaudžu vidū, bet tas bija līdz brīdim, kad es izdzirdēju, kā viņa dzied Štrausu, – viņa bija izcilākā feldmaršaliene – līdz brīdim, kad dzirdēju, kā viņa dzied Māleru. Man atkal nācās pārcelt viņu citā tronī. Tad es dzirdēju, kā viņa dzied Vāgneru, un notika tas pats. Kad nesen klausījos viņas neatkārtojamo veco dāmu manā operetē Kandids, es padevos. Viņa vienkārši ir vislabākā un, iespējams, vislabākā no visiem cilvēkiem."

Krista Ludviga ir dziedājusi nozīmīgākās alta un mecosoprāna partijas Volfganga Amadeja Mocarta, Riharda Vāgnera, Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni, Riharda Štrausa, Albāna Berga un Bēlas Bartoka operās. Viņa ir mirdzējusi arī dramatiskā soprāna lomās, kuru vidū ir feldmaršaliene Rožu kavalierī, Baraka sieva Sievietē bez ēnas, Kundri Parsifālā, Leonora Fidelio un lēdija Makbeta Makbetā. Kopumā viņas repertuārā ir bijušas 70 operlomas.

Gēršvins karavīriem

Krista Ludviga ir dzimusi 1928. gadā Berlīnē, viņas vecāki bija dziedātāji. Viņas tēvs, baritons un vēlāk tenors Antons Ludvigs, bija no Vīnes (dziedājis Ņujorkas Metropoles operā kopā ar Enriko Karūzo), viņas māte, mecosoprāns Eiženija Bezalla-Ludviga, – no Berlīnes. Gan tēvs, gan māte strādāja Āhenes teātrī, bet pavisam neilgi pirms Kristas piedzimšanas Eiženija Bezalla-Ludviga speciāli devās uz Berlīni, lai nodrošinātu meitai cienījamāku ierakstu dzimšanas apliecībā. Krista izauga teātrī un no triju četru gadu vecuma klausījās operu, sēžot sava tēva – Āhenes teātra direktora – ložā. "Kad izrāde beidzās, es vienmēr raudāju. Teātris bija mana dabiskā vide," viņa atcerējās. Bērnībā viņa iepazinās ar diriģentu Herbertu fon Karajanu, kurš 1935. gadā kļuva par Āhenes teātra muzikālo vadītāju.

Vēlāk dziedātājas tēvs Antons Ludvigs kļuva par operteātra vadītāju Hānavā un Gīsenē. 1944. gada decembrī sabiedroto spēku uzlidojumā Ludvigu ģimenes māja Gīsenē tika sagrauta. Ģimenes gaitas kara gados Krista Ludviga ir aprakstījusi savos memuāros. Tajā laikā, lai kur ģimene dotos, Eiženija Bezalla-Ludviga visur spēja atrast klavieres un pasniedza meitai dziedāšanas stundas. "Kad dziedi, no tevis jāplūst mīlestībai," Kristai Ludvigai sacīja māte. Faktiski viņa bija Kristas Ludvigas vienīgā vokālā pedagoģe (Āhenē Krista Ludviga studēja klavieru, čella un flautas spēli, kā arī mūzikas teoriju). Viņa mācīja meitai disciplīnu un gribasspēku.

Māte visu mūžu apmeklēja Kristas Ludvigas mēģinājumus un izrādes un lielāko daļu laika dzīvoja kopā ar viņu. Krista Ludviga neslēpa, ka ir pateicīga mātei, taču raksturoja viņu kā neelastīgu un pat atzina, ka mātes pastāvīgajai klātbūtnei ir bijis arī nomācošs, smacējošs efekts – māte pārāk ilgi bija dominējusi viņas dzīvē, un Kristai Ludvigai izdevās pārraut šo saikni tikai 60 gadu vecumā.   

Jaunībā Krista Ludviga uzstājās amerikāņu karavīru priekšā – dziedāja Gēršvinu un populāras dziesmas, piemēram, Stormy Weather. Māksliniecei mugurā bija kleita, ko viņa bija pašuvusi no nacistu karoga. Izpildītājai maksāja ar cigaretēm, un tur, kur uzstājās, viņa arī centās nozagt pārtikas produktus. Dziedātājas tēvs bija nacistu partijas biedrs, taču pēc denacifikācijas viņš tika atjaunots Gīsenes operteātra direktora amatā un pilsētā rīkoja koncertus, kuros piedalījās viņa meita. Teātris pilsētā bija sabombardēts, tāpēc priekšnesumi notika rūpnīcās un bāros. Vēlāk Krista Ludviga skaidroja, ka politika viņas tēvu nav interesējusi, bet viņš nebūtu kļuvis par teātra vadītāju, ja nebūtu iestājies partijā.      

Talanta mērogs

Solistes profesionālā karjera sākās uzreiz pēc kara beigām. 1946. gadā Krista Ludviga noslēdza līgumu ar Frankfurtes operu, kur viņas pirmā loma bija gans Toskā (aiz skatuves). Pirmo reizi uz skatuves viņa kāpa grāfa Orlovska tēlā Sikspārnī un trīs mēnešus vēlāk – Ulrikas lomā Masku ballē. Tajā laikā viņai bija tikai astoņpadsmit gadu. Frankfurte bija mākslinieces galvenā darbavieta līdz 1952. gadam. Tur viņa pārsvarā dziedāja nelielas lomas, taču 1950. gadā debitēja Oktaviāna partijā Rožu kavalierī un 1952. gadā – Karmenas lomā. 

Pēc tam Krista Ludviga devās strādāt uz Darmštati. Paralēli viņa nostiprināja savu reputāciju kā meistarīga mūsdienu repertuāra izpildītāja (Pjērs Bulēzs, Luidži Nono, Verners Egks, Bruno Maderna, Luidži Dallapikola) – augstu tika vērtēta dziedātājas muzikalitāte un fakts, ka viņa neprasa lielus honorārus. "Es biju lēta, ātri mācījos, un man bija laba balss," 2004. gadā Krista Ludviga teica laikrakstam The Guardian. Kritiķi par dziedātāju uzzināja, pirms viņa kļuva slavena. 

1954. gadā Krista Ludviga parakstīja līgumu ar Hannoveres operu, kur pirmo reizi nodziedāja Amnerisu Aīdā, Mariju Vocekā un Friku Valkīrā. 1955. gadā soliste tika uzaicināta uz noklausīšanos pie diriģenta Karla Bēma, kurš bija kļuvis par Vīnes Valsts operas direktoru. Tajā gadā Karla Bēma vadībā viņa debitēja Vīnē Kerubīno lomā Figaro kāzās un Zalcburgas festivālā komponista lomā Ariadnē Naksā. 1955. gadā kompānijas Decca paspārnē iznāca viņas pirmie ieraksti, kas tapuši kopā ar Karlu Bēmu, – Così fan tutte (Dorabella) un Burvju flauta (otrā dāma).

Turpmākajos gados Vīnē Krista Ludviga pierādīja sevi kā daudzpusīga māksliniece, kurai vienlīdz labi padodas gan Mocarta un Rosīni lomas, gan smagākas, dramatiskākas partijas (Karmena, Eboli Donā Karlosā, Končakovna Kņazā Igorā). Par nozīmīgu sasniegumu 1955. gadā kļuva Mirandas loma mūsdienu šveiciešu komponista Franka Martina operas Vētra pasaules pirmizrādē (libreta pamatā – Šekspīra luga).   

1956. gadā Krista Ludviga sāka sadarbību ar klasiskās mūzikas ierakstu producentu Volteru Legu un kompāniju EMI. Kopā ar Voltera Lega dzīvesbiedri soprānu Elizabeti Švarckopfu Krista Ludviga ierakstīja Rožu kavalieri Herberta fon Karajana vadībā. Šis ieskaņojums, kurā Krista Ludviga dzied Oktaviānu, joprojām tiek uzskatīts par etalonu. 

1957. gadā Krista Ludviga debitēja Londonā ar kamermūzikas programmu Vigmora zālē, 1958. gadā viņa pirmo reizi dziedāja ASV – Mālera Dziesmu par zemi kopā ar Čikāgas simfonisko orķestri Friča Reinera vadībā. 1959. gadā Čikāgā viņa pirmo reizi kāpa uz ASV operskatuves Dorabellas lomā. Šajā Così fan tutte izrāžu ciklā Guljelmo atveidoja Kristas Ludvigas vīrs austriešu basbaritons Valters Berijs, ar kuru viņa apprecējās 1957. gadā. 1959. gada martā Kristai Ludvigai piedzima dēls Volfgangs (dziedātājas laulība izjuka 1970. gadā).

1959./1960. gada sezonā Krista Ludviga debitēja Ņujorkas Metropoles operā. Viņas talanta mērogu apliecina fakts, ka šajā teātrī divos mēnešos viņa ir nodziedājusi Kerubīno Figaro kāzās, Oktaviānu Rožu kavalierī, Brangēnu Tristanā un Izoldē un Amnerisu Aīdā.

Spriedzes mazināšana

Krista Ludviga ir atstājusi bagātīgu ierakstu mantojumu. Daudzi viņas ieskaņojumi ir kļuvuši par kanoniskiem. Karjeras pirmajā posmā viņas ierakstus laida klajā EMI (jāizceļ Normas ieskaņojums, kurā Krista Ludviga dzied Adaldžizu un Marija Kallasa – titullomu; Fidelio Oto Klemperera vadībā; Così fan tutte Karla Bēma vadībā; jau minētie Rožu kavaliera un Dziesmas par zemi ieraksti u. c.). 60.–70. gados, kad dziedātāju vairs nesaistīja ekskluzīvs līgums ar EMI, viņas ierakstus izdeva Decca (to vidū ir Madama Butterfly ieskaņojums, kurā Krista Ludviga dzied Sudzuki Herberta fon Karajana vadībā, galvenajās lomās – Mirella Freni un Lučāno Pavaroti), Columbia Masterworks (viens no albumiem ir Rožu kavalieris, kurā Krista Ludviga dzied feldmaršalieni Leonarda Bernsteina vadībā). 

Kopš 1960. gada viņas ieraksti ir iznākuši arī Deutsche Grammophon paspārnē. Daudzi no tiem ir apkopoti divpadsmit kompaktdisku izlasē The Christa Ludwig Edition (2018), kas tika sagatavota par godu zvaigznes 90 gadu jubilejai.

Krista Ludviga salīdzinoši maz ir dziedājusi franču opermūziku – bez Karmenas viņa ir atveidojusi Šarloti Verterā un Didonu Trojiešos, taču nav slēpusi, ka ne viena, ne otra loma viņai pārāk nepatīk. Gatavojoties Vertera 1971. gada jauniestudējumam Ņujorkas Metropoles operā, viņa satuvinājās ar izrādes režisoru francūzi Polu Emīlu Debēru. Gadu vēlāk pāris apprecējās un nodzīvoja kopā līdz Pola Emīla Debēra nāvei 2011. gadā. 

Dziedātāja ir stāstījusi, ka otrais vīrs viņai ir palīdzējis mazināt profesionālās dzīves izraisīto spriedzi. Ar laiku viņa sāka atteikties no galvenajām lomām un deva priekšroku tādām partijām kā Klitaimnestra Elektrā, Kviklija Falstafā, de Kruasī kundze Karmelīšu dialogos, grāfiene Pīķa dāmā, Ženevjēva Peleasā un Melizandē un vecā dāma Kandidā. 1971. gadā Vīnes Valsts operā Krista Ludviga dziedāja austriešu komponista Gotfrīda fon Einema operas Vecās dāmas vizīte pasaules pirmizrādē (teksta autors – dramaturgs Frīdrihs Dirrenmats).

Viņa ir bijusi spilgta Vāgnera mūzikas interprete (Venera, Ortrūde, Kundri, Brangēna, Valtraute un Frika). Brangēnas lomā viņa ir dzirdama 1966. gadā Baireitas festivālā tapušajā Tristana un Izoldes ierakstā Karla Bēma vadībā (izdevusi kompānija Deutsche Grammophon). Viņas balss lieliski piestāvēja oratorijām, Krista Ludviga bieži ir dziedājusi Verdi Rekviēmā un Bēthovena Missa solemnis

Krista Ludviga bija fenomenāla kamermūzikas izpildītāja, īpaši romantisma un vēlīnā romantisma repertuārā. Viņa ir dziedājusi Šūmani, Šūbertu, Brāmsu, Māleru un Hugo Volfu. Kamermūzikas izpildītāju panteonā Krista Ludviga ieņem vietu līdzās citiem pēckara perioda dižākajiem meistariem – Dītriham Fišeram-Dīskavam, Elli Amelingai un Elizabetei Švarckopfai. Viņas koncertmeistaru vidū ir bijis Ēriks Verba, Džeralds Mūrs, Ērvins Geidžs, Leonards Bernsteins, Džeimss Levains, Čārlzs Spensers, Džefrijs Pārsons un Daniels Barenboims.   

Slavas svilpiens

Īpašu vietu Kristas Ludvigas kamermūzikas ierakstu klāstā ieņem Franča Šūberta cikls Ziemas ceļš, kas ir ierakstīts Vīnē 1986. gadā kopā ar pianistu Džeimsu Levainu un izdots 1988. gadā (Deutsche Grammophon). Tajā laikā sievietes ļoti reti izpildīja Ziemas ceļu. Koncertos pasaulē Krista Ludviga ir atskaņojusi Ziemas ceļu 72 reizes. Kopā ar Džeimsu Levainu viņa ir izpildījusi šo ciklu arī uz Ņujorkas Metropoles operas skatuves. "Ziemas ceļš ļoti mainās no viena koncerta uz nākamo. Tas mainās arī ar izpildītāja vecumu. Tas ir viens liels jautājums par dzīvi, un atbildes nav. Pēdējais vārds ir jautājums," par šo meistardarbu sacījusi Krista Ludviga.

Būdama slavas zenītā, dziedātāja baudīja greznu dzīvi – Kristai Ludvigai vienmēr ir patikuši eleganti tērpi un plaši apartamenti luksusa viesnīcās, jo viņa nav varējusi aizmirst jaunības gadu ierobežojumus kara plosītajā Vācijā. Viņa fanātiski rūpējās par savu veselību un balss saišu stāvokli. Dienās, kad Kristai Ludvigai bija jāuzstājas, ar apkārtējiem viņa esot sazinājusies ar svilpieniem un rakstot piezīmes blociņā.

Kopš 60. gadiem Krista Ludviga dzīvoja Klosterneiburgā Austrijā. Māksliniece ir dziedājusi labākajos teātros visā pasaulē, taču viņas vārds galvenokārt asociējas ar Vīnes Valsts operu un Zalcburgas festivālu. Uz Vīnes Valsts operas skatuves kopš 1955. gada viņa ir kāpusi 769 reizes 43 lomās. Šeit notika arī Kristas Ludvigas atvadas no operas – 1994. gada 14. decembrī viņa tēloja Klitaimnestru Elektrā

Zalcburgas festivālā no 1955. līdz 1993. gadam Krista Ludviga ir uzstājusies 169 reizes. Festivālā dziedātāja ir pasniegusi meistarklases jaunajiem talantiem, viņas meistarklase bija plānota arī 2021. gada jūlijā.

Frāžu skaistuma izjūta

Trīs nozīmīgākie diriģenti viņas karjerā ir bijuši Karls Bēms, Herberts fon Karajans un Leonards Bernsteins. No Bēma viņa ir iemācījusies precizitāti, no Karajana – disciplīnu, no Bernsteina – brīvību. Visi diriģenti dievināja Kristu Ludvigu. 

No darba gadiem Āhenes teātrī Herberts fon Karajans labi pazina viņas vecākus. Kristas Ludvigas māte, būdama mecosoprāns, Karajana vadībā dziedāja arī augstas dramatiskā soprāna partijas un pilnībā sabojāja savu balsi, atcerējās Krista Ludviga. "Tāpēc māte mani brīdināja rūpīgi izvēlēties repertuāru," viņa piebilda. "Karajans daudz ko iemācījās no mana tēva, jo viņu interesēja skatuves gaismas. Ap 1935. gadu teātrī nebija prožektoru, un mans tēvs tos izgatavoja no krūzēm, kurās ievietoja lampiņu. Karajans sāka to izmantot savā darbā," stāstīja Krista Ludviga. 

"Trīsdesmit gadu pēc tam, kad mana māte bija nodziedājusi Fidelio Karajana vadībā, to izdarīju arī es – aplis bija noslēdzies. Mēs ar Karajanu ļoti patikām viens otram, mūs vienoja frāžu skaistuma izjūta. Dziedātājiem viņš bija vislabākais partneris, jo vienmēr zināja, kā mēs tajā dienā jūtamies – vai balss skan labi vai ne pārāk labi –, un varēja pielāgoties. Viņš saprata, kurā vietā ir iespējamas problēmas, un bija gatavs palīdzēt. Nepazīstu nevienu citu diriģentu, kurš būtu tikpat iejūtīgs," izlases The Christa Ludwig Edition bukletā publicētajā intervijā māksliniece teica britu žurnāla Gramophone galvenajam redaktoram Džeimsam Džolijam. 

Sirsnīgas attiecības viņai ir bijušas arī ar Leonardu Bernsteinu. "Mēs mīlējām viens otru!" savu saikni ar amerikāņu grandu raksturoja Krista Ludviga. Ar Bernsteinu viņa sadarbojās kā ar pianistu, diriģentu un komponistu. "Reiz Vīnē Rožu kavaliera ģenerālmēģinājumā trešajā cēlienā, kad manis atveidotā feldmaršaliene uznāk uz skatuves greznā tērpā, viņš apstādināja orķestri un pajautāja: "Krista, vai tu mani precēsi?" Es atbildēju: "Nē, nē, labāk es dziedāšu tavā vadībā!" Bernsteinam nebija tādas balss izpratnes kā Karajanam, bet, ja es viņu brīdināju par kādu sarežģītu vietu, kurā man ir nepieciešams vairāk elpas, vairāk laika vai vēl kaut kā, viņš to darīja, bet tas nenotika intuitīvi. Viņš mīlēja manu balsi un novērtēja manu muzikalitāti, jo es patiešām biju ļoti muzikāla."

Kāpēc kaķis?

Krista Ludviga ir uzsvērusi, ka karjera tiek veidota ar galvu, nevis ar balsi: "Talants un balss ir tikai pamats. Mēs, mecosoprāni, esam labvēlīgā stāvoklī – varam pārslēgties no bikšu lomām un jaunām mīļotājām uz dramatiskākām lomām un ļaunām vecām dāmām." Kristai Ludvigai patika izzināt jaunas teritorijas, dziedāt mūsdienu komponistu operas, paplašināt robežas, bet arī nepārslogot balsi. Viņa dziedāja prasīgas dramatiskā soprāna partijas, taču nepakļāvās diriģentu spiedienam, kad viņi centās pierunāt mākslinieci izmēģināt spēkus Izoldes, Brīnhildes un Elektras lomā. Krista Ludviga apzinājās, ka šīs lomas varētu neatgriezeniski traumēt viņas izkopto balsi: "Jums ir jādzied ar balsi, kāda jums ir, nevis ar tādu, par kādu sapņojat." Vissarežģītāko dramatiskā soprāna lomu fragmentus viņa atļāvās iemūžināt tikai ierakstu studijā. 

Kristai Ludvigai bija aizraujošs stāsts par Izoldi: "Kad atklāju Karlam Bēmam, ka Herberts fon Karajans vēlas, lai es viņa vadībā nodziedātu Izoldi, Bēms trakoja: "Kas par blēdi! Tas ir noziedzīgi!" Pēc nelielas pauzes Bēms teica: "Bet ar mani tu to varētu nodziedāt!"" Šo lomu Kristai Ludvigai piedāvāja daudzi diriģenti, arī Bernsteins, un viņa pati ļoti vēlējās to dziedāt. Krista Ludviga iemācījās Izoldes partiju, bet saprata, ka tomēr nedziedās. Tas pats notika ar Brīnhildi Zīgfrīdā – viņa atcēla uzstāšanos neilgi pirms izrādes. "Ar šiem lēmumiem es sagādāju grūtības Karajanam. Es viņam visu izskaidroju: "Nedomāju, ka man izdosies to paveikt." Citi dziedātāji stāsta, ka Karajans bijis nežēlīgs un nevienam nav ļāvis neko atcelt, bet tā nav taisnība. Viņš man teica: "Krista, tu esi kā kaķis." Es pajautāju: "Kāpēc kaķis?" Viņš atbildēja: "Sunim var teikt: "Lec!", un viņš izlēks pa logu. Savukārt kaķis vispirms paskatīsies ārā, lai novērtētu, vai viņš varētu izlēkt vai ne." Karajans bija ļoti laipns. Viss ir atkarīgs no paša dziedātāja. Nav vienmēr jāsaka "jā", tikpat labi var teikt: "Nē, man nesanāks.""

Arī savu māti Krista Ludviga nebūt neuzskatīja par Karajana "pirmo upuri", lai gan tajā laikā, kad Eiženija Bezalla-Ludviga dziedāja Karajana vadībā Āhenē, diriģentam vēl nebija tādas izpratnes par balsi, kādu viņš ieguva ar pieredzi turpmākajos gados. Atbildība par saviem lēmumiem ir jāuzņemas pašiem vokālistiem – viņiem nav jādara tas, kas kaitē balsij. "Tā ir izplatīta dziedātāju kļūda – viņi vēlas dziedāt lomas, kuras nespēj dziedāt. Tas bija raksturīgi arī man. Katrs grib darīt to, ko viņš nespēj. Baritons grib dziedāt tenora partijas, katrs mecosoprāns vēlas būt soprāns. Kāpēc mecosoprānam ir jākļūst par soprānu? Mēs zinām daudz šādu piemēru. Visas grib dziedāt soprāna lomas, jo tās ir visskaistākās. Šķēršļu pārvarēšana sagādā vislielāko gandarījumu, vai ne? Tas, kas tev ir pa spēkam, ātri kļūst garlaicīgs. Tieši tas, ko nevari izdarīt, vilina visvairāk – to gribas noslīpēt un iekarot. Tā ir dziedātāju kļūda. Varu apgalvot, ka Karajans nav sabojājis neviena solista balsi. Mirella Freni ir teikusi, ka Karajana vadībā būtu gatava nodziedāt pat Zarastro, jo viņš vienmēr palīdzēja dziedātājam – diriģents izritināja orķestra skanējuma paklāju, uz kura varēja vienkārši gulēt un dziedāt," sacīja Krista Ludviga.

Tiesības slinkot

Krista Ludviga nekad nav slēpusi savu uztraukumu pirms kāpšanas uz skatuves: "Reiz pirms Fidelio izrādes izdzēru astoņas Valium tabletes. Es biju pārnervozējusies. Es sāku dziedāt soprāna lomas, kuras man nebija jādzied. Tas bija mana uztraukuma pamats. (Leonoru Fidelio Krista Ludviga dēvējusi par savu "problēmbērnu" – J. J.) Es nebiju uztraukusies vienīgi pirms Così fan tutte un Ifigēnijas Aulidā. Pēc tam kad pirmās notis bija nodziedātas, uztraukums pārgāja. Manā dzīvē ir bijušas dienas, kad, guļot gultā, es domāju: ja man nebūtu jāceļas augšā, viss būtu tik labi! Tas bija šausmīgs laiks, taču man patika pārvarēt šķēršļus."

Uz jautājumu, vai pēc karjeras beigām viņai nekad nav pietrūcis dziedāšanas, Krista Ludviga neilgi pirms 90 gadu jubilejas pārliecinoši atbildēja: "Ne mazākajā mērā! Esmu dziedājusi ļoti ilgi – gandrīz piecdesmit gadu. Savu pēdējo koncertu sniedzu 67 gadu vecumā. Nekad mūžā neesmu lietojusi vārdu "lepni", taču ir viena lieta, kas man liek justies lepni, – kāds kritiķis Vīnē pēc mana atvadu koncerta uzrakstīja: "Kāpēc viņa beidz dziedāt?" Es jutos lepni un zināju, ka ir pienācis laiks paiet malā. Atceros visas tās stundas, kas tika pavadītas lidostās, visus tos atceltos un aizkavējušos reisus, pazaudēto bagāžu... Kāpēc es to daru? Man tā bija gana. Tā ir smaga dzīve, un visu laiku bija jāmācās – mūzika, teksts, iestudējums. Tagad esmu kļuvusi ļoti slinka, jo uzskatu, ka esmu nopelnījusi tiesības būt slinkai un varu domāt par kaut ko citu, nevis tikai par savu balss saišu veselību. Būt dziedātājam ir kā būt zirgam, kuram virs acīm nolaistas klapes. Dziedātājs domā tikai par savu balsi, un tā mēs dzīvojam ar ļoti dīvainu pasaules redzējumu. Terēza Bergansa man ir teikusi, ka pirmais, ko viņa ir darījusi pēc katras nopietnas operācijas un atgūšanās no narkozes, – mēģinājusi nodziedāt dažas notis, lai pārliecinātos, ka ar balsi viss ir kārtībā. Es arī pamostoties nodziedu dažas notis. Atceros laiku, kad agri no rīta kaut kas nebija lāgā un balss neskanēja, bija skaņa kā krauklim, nevis lakstīgalai, un pulksten septiņos es zvanīju ārstam: "Kas man tagad ir jādara?" Drausmīgi, ja tajā vakarā bija jāuzstājas."

Kolēģi nav draugi

Savā 90 gadu jubilejā intervijā Bavārijas Radio Krista Ludviga atklāti runāja par opermākslinieku dzīvesveidu: "Teātra cilvēki ir pārņemti ar mūziku un tekstu, kas uzrakstīts pirms simt gadiem. Mēs dzīvojam citā pasaulē. Es nekad neesmu redzējusi reālo pasauli. To, kas notiek uz ielas, vēroju pa automašīnas logu un televīzijā. Uzlikdama klapes uz acīm, rūpējos par mūziku un tekstu no pagātnes. Būtībā tas ir nepareizi, bet arī brīnišķīgi, ka ignorēju reālo dzīvi. Dažreiz domāju, ka kaut ko esmu palaidusi garām."

Krista Ludviga atzina, ka viņai ir bijusi laba dzīve, par spīti uztraukumam un cilvēcisko kontaktu trūkumam: "Man nav draugu. Man ir viena skolas draudzene no 1940. gada. Kolēģi nav draugi. Viņi ir kolēģi. Cienījami kolēģi, jauki kolēģi, bet ne draugi. Jūs vienmēr esat citā valstī – pusgads šeit, trīs mēneši tur, divi mēneši tur – un nemaz nevarat attīstīt un nostiprināt draudzību. Turklāt dziedātājiem nav ļauts pārāk daudz runāt. Mums nav ļauts smēķēt un lietot alkoholu. Tā arī pārtrūkst saikne ar cilvēkiem. Savu dēlu es gandrīz nekad neredzēju."

Kad Kristas Ludvigas un Valtera Berija dēls auga, abi dziedātāji gandrīz visu laiku bija prom no mājām. "Sliktākais, ko esam piedzīvojuši, notika pēc mūsu atgriešanās, šķiet, no Buenosairesas. Dēlam bija pusotra gada, mēs pienācām pie viņa gultiņas: "Tētis ir te, mamma ir te!" Viņš pagriezās pret sienu, kur bija piestiprināta mūsu fotogrāfija, un teica: "Tas ir tētis, tā ir mamma." Viņš mūs nepazina. Tas bija šausmīgi. Bet tas arī bija mūsu darbs."

Uz jautājumu, ko viņa domā par to, ka mūsdienu dziedātājiem netiek dots laiks attīstīt savu talantu un viņi tiek ierauti aktīvajā apritē – uzreiz dzied daudz un uz vislielāko teātru skatuvēm, Krista Ludviga atbildēja: "Cilvēki bieži saka – agrāk viss bija labāk. Es tā nedomāju. Taču senāk dziedātājiem bija vairāk harismas un personības spēka, kas ir jūtams uz skatuves. Citādi, manuprāt, viss ir tāpat kā vienmēr. Skaidrs, ka tagad var pārvietoties un lidot daudz ātrāk. Enriko Karūzo ar kuģi devās no Dienvidamerikas uz Itāliju, pa ceļam apstājās Laspalmasā Grankanārijā un dziedāja skaistajā, no koka celtajā opernamā, nopelnīja nedaudz naudas un turpināja ceļu. Es arī tā darīju: vienā turnejā devos ar lidmašīnu, citā – ar kuģi."

Krista Ludviga nebija sentimentāla. Par savu dzīvi un karjeru viņa stāstīja godīgi un ar ironiju, taču bez melanholijas un liekulīga pieticīguma. Viņa kritiski izturējās pret kustību #MeToo un tās izraisītajiem skandāliem operas pasaulē. Līdz pašam mūža galam Krista Ludviga bija enerģiska. Vīnē viņai patika satikties ar savām kolēģēm operas leģendām Gundulu Janovicu un Ileanu Kotrubasu. Atšķirībā no viņām Krista Ludviga nebija zaudējusi vēlmi apmeklēt teātri – līdz pandēmijas sākumam viņu bieži varēja sastapt Vīnes Valsts operas skatītāju zālē. Kristu Ludvigu ļoti interesēja repertuārs, kuru viņa pati nekad nebija dziedājusi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja