"Atbraucām mājās laimīgi un noguruši. Zviedriem ļoti patika Rīgā un svētki, sevišķi noslēgums, kad latvieši meta gaisā vainadziņus. Viņi salīdzināja noslēguma koncertu ar olimpiskajām spēlēm un sajūsminājās par dejotājiem. Daudzi teica, ka grib atgriezties, lai tā riktīgi apskatītu Rīgu un Latviju, un teica, ka pēc šī brauciena ar pavisam citām acīm skatās uz latviešu kultūru." Tā, no tikko pagājušajiem VIII Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkiem atgriezusies Zviedrijā, atraksta Ilze Štāla-Stegē. Zviedrija jau astoņus gadus ir viņas mājas, tur - Helsingborgā, pašā Ziemeļu jūras krastā - viņa vada veselus divus korus. Viens no tiem ir Helsingborgas kamerkoris - viens no labākajiem koriem Dienvidzviedrijā. Ar pamatīgu koncertsēriju nosvinējis savas darbības 30 gadu jubileju, šis kolektīvs Ilzes vadībā pirmoreiz viesojās Latvijā. Helsingborgas koris ne tikai iekļāvās ziemeļzemju Dziesmu svētku vairāk nekā 6000 dalībnieku kopkorī, bet arī sniedza meistarklasi Latvijas Mūzikas akadēmijā un solokoncertu Bauskas ev.lut. baznīcā, jo Zviedrijas koru asociācija tieši šo kori no astoņiem Zviedrijas kolektīviem šajos Dziesmu svētkos izraudzījās par savas valsts prezentācijas kori.
Zviedrijā aiz mīlestības
Ilze teic, ka uz Zviedriju pārcēlusies pirms astoņiem gadiem mīlestības dēļ. "Latvieši tā nesaka, bet, kad Zviedrijā man jautā, kā esmu nonākusi viņu zemē, varu atbildēt: mīlestības dēļ. Tā saka gan itāļi, gan citi, kas nonākuši šajā zemē." Pirms gada viņa tur apprecējusies ar Juhanu, ar kuru kopā dzīvo jau astoņus gadus. "Ar Juhanu, kurš strādā reklāmas birojā, iepazināmies Zviedru ekonomikas augstskolā, kur 12 gadus vadīju studentu kori. Viņš meklēja lētu tipogrāfiju. Tipogrāfiju viņš nedabūja, bet dabūja mani. Juhans bija ieradies kopā ar saviem zviedru kolēģiem, aizgājām paēst. Pēc divām nedēļām, kad ar Latvijas Radio kori braucām uz Franciju, viņš tur bija klāt ar abiem saviem puikām no pirmās ģimenes," Ilze paskaidro, ka bērnus šķirtie vecāki Zviedrijā turpina audzināt abi: vienu nedēļu viņi ir pie mātes, otru pie tēva. Tagad viņi jau lieli, tāpat kā Ilzes pieaugusī meita un dēls.
Ar koriem savā vietā
Dalība Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos, kurus Maestro Imants Kokars uzsāka pirms 20 gadiem Rīgā, Ilzei ir atgriešanās labi zināmajā. Deviņus gadus dziedot Imanta Kokara izlolotajā korī Ave sol, viņa sevi var saukt par Kokara ideju mantinieci un ar aizkustinājuma mirdzumu acīs atminas, kā toreiz, pirms 20 gadiem, Mežaparka estrādē pieteica ziemeļzemju Dziesmu svētku noslēgumkoncerta programmu. Lai gan sākotnēji bijis domāts Zviedrijā dzīvi organizēt citā virzienā, tā tomēr virzījusi pie koriem.
"Zinot, ka jau biju vadījusi studentu kori Latvijā, man uzreiz piedāvāja arī studentu kori. Bet es knapi runāju zviedriski. Piekritu, bet studenti gribēja dziedāt tikai popmūziku. Mīļā miera labad tā arī strādāju, līdz pirms pusotra gada teicu: viss, pietiek! Dibinu vienu jaunu kori, kas dziedās akadēmisko kormūziku. Visi, kas vēlas, var nākt uz to." Ilze bija sarunājusi, ka koris skaitīsies pie baznīcu pastorāta, taču nebūs piesaistīts konkrētam dievnamam un tā kalendāram. "Man par lielu brīnumu atnāca visi no studentu kora. Bet te pēkšņi es varēju pateikt, ko mēs dziedāsim un kādu šo kori gribu veidot. Sākām ar Bukstehūdi - vācu baroku! Baznīca dod naudu, un mēs varam strādāt: varam noīrēt stīgu kvartetu, labus solistus." Jau pēc pusgada jaunais koris piedzīvojis īstu uzrāvienu - tādi, tikko svaigi cepti, uzvarējuši konkursā Spānijā. "Bijām labākie savā kategorijā! Tagad esmu izkārtojusi, ka mums būs arī vokālais pedagogs. Jaunieši nāk ar lielu gribēšanu, visu mācās no galvas, saklausījušies YouTube. Savukārt Helsingborgas koris ir pavisam citāds, nobriedis," Ilze salīdzina.
"Helsingborgas koris tikko nosvinēja 30 gadu jubileju. Viņi ir akadēmiski, lasa notis, un ir liela pašatdeve - augsts līmenis! Meistarklasei Rīgā izvēlējāmies Svena Dāvida Sandstrēma mūziku. Tā ir skaista, bet ļoti sarežģīta: gandrīz visu laiku divpadsmitbalsīga. Atbraucām 18 dziedātāju sastāvā, visiem jābūt kā solistiem." Vadīt šo nobriedušo kori Ilze uzaicināta pēc jauniešu kora gūtajiem panākumiem. "Zinot, ka šis koris mēdz sadarboties ar dažādiem diriģentiem, biju uzrakstījusi viņiem e-pastu, kurā piedāvāju iestudēt kādu Sergeja Rahmaņinova vai Arvo Perta programmu. Izrādījās, ka kora līdzšinējais vadītājs iet prom, viņi piezvanīja un aicināja uz izmēģinājuma mēģinājumu: vai viņiem patikšu?" Tiesa, maizes darbs Ilzei ir cits - vingrinoties piecas stundas dienā, viņa Malmes mūzikas augstskolā divos gados izstudējusi par baznīcas ērģelnieci, sākot no nulles. Taču tieši darbs baznīcā devis iespēju gan nodibināt jauniešu kori, gan tikt pie lieliskā Helsingborgas kamerkora.
Zviedrijā Ilze jūtas īstajā vietā. "Protams, pamatā ir sūrs darbs, taču man klājas ļoti labi. Zviedri ir ļoti muzikāli, bet man no Latvijas ir laba muzikālā izglītība. Viņiem diriģēšanas maģistru nav daudz, un viņi ir ļoti pretimnākoši. Neskatās ar greizu aci - kas tu tāda, no Latvijas iebraukusi. Ērģelnieces darbu dabūju, kad vēl pat nebiju sākusi tās mācīties. Viegli gan nebija: jāspēlē ar rokām, kājām un vēl jādzied zviedru valodā. Kāzās, bērēs, dievkalpojumos." Toties Rīgas Doma baznīcā Ilze pārsteigta ievērojusi, ka baznīcēni nedzied. "Toties Zviedrijā visa baznīca dzied, lai gan valstī bērnudārzos pat nav klavieru un pat mūzikas skolās apmācība ir tikai 20 minūtes nedēļā. Sevišķi talantīgajiem komisija piešķir četrdesmit minūtes." Kad Ilze Juhana dēlam iemācījusi uz klavierēm spēlēt klimpiņpolku, dabūjis A līmeni mūzikā.
Zviedrijā Ilze ieguvusi dzīves otro elpu un ir tik aizņemta, ka nostalģijai pēc Latvijas nav laika. Turklāt ik vasaru Ilze ar Juhanu šeit ierodas atpūsties. Pēc pāris nedēļām viņi dosies uz Ovīšiem, un viņa tik smej, ka Latvijā cilvēki nezina, kur tie ir. "Tur, bijušajā militārajā zonā starp Kolku un Ventspili, nav ne interneta, ne veikala. Un neviena cilvēka."