Operas rakstīšana komponistam vairākus gadus ir līdzvērtīga vēl vienai darba slodzei, ar ko ne katrs spēj tikt galā. Droši vien tas ir viens no iemesliem, kāpēc šodienas latviešu skaņraži tik reti pievēršas operas žanram.
Nepietiek tikai ar komponista izloloto ieceri, tā jāakceptē arī operas mākslinieciskajai vadībai, administrācijai, jāredz perspektīvas, kā ar šādu darbu piepildīt zāles. Te gan konservatīvu operteātru gadījumā būtisks risks komponistam ir kļūt par konjunktūristu un radīt nevis darbu, kurā esi godīgs, bet gan tādu, uz kuru nāktu publika. Paradokss – operas Mihails un Mihails spēlē šahu autors Kristaps Pētersons ir ļoti godīgs, izstrādā savu estētiku, zāles pilnas, biļetes pārdotas, taču darba operteātra tuvākajos plānos vairs nav.
Arī mana pieredze ar operu Dauka ir man morāli un emocionāli ļoti sāpīga. Man nekad nav bijis saprotams, kā darbs, kurā ieguldīts tik daudz, pēc dažām izrādēm kā izsmēķis vienkārši ir nodzēšams zem papēža un par to vairs pat nerunā iespējamības perspektīvā. Pašreizējā mākslinieciskā vadība privātā sarunā Dauku ir atzinusi par māksliniecisku neveiksmi un "neoperisku" darbu, kuram nav nākotnes, man pārmetot paškritikas trūkumu. Tomēr operas īstenais vērtētājs ir publika un nozares profesionāļi. Skatītāji šo darbu atzina par Gada pārsteigumu, viņiem balsojot, ir iegūts Kilograms kultūras, opera tika nominēta Lielajai mūzikas balvai, atzinīga bija lielākā daļa recenziju. Sarunās ar ārzemju kolēģiem pēc operas videoieraksta noskatīšanās esmu jutis neizpratni, kā šāds darbs var vienkārši izbeigties pēc dažām izrādēm atšķirībā no citiem latviešu darbiem, kas vēl joprojām ir repertuārā, pat ja zāles nav pilnas. Ja mākslinieciskā kvalitāte nav iemesls, tad kas? Vismaz uz trim izrādēm operteātris bija piepildīts, un vēl joprojām ir izrādes, uz kurām noteikti tas ir tukšāks.
Operas iepriekšējās vadības laikā sarežģīts bija ceļš uz iestudējumu. Jāpriecājas, ka tas vispār notika. Ne brīdi gan nejutu, ka atšķirībā no Artura Maskata un Ērika Ešenvalda darbiem kāds to ļoti būtu gaidījis. Bija sajūta, ka esmu lūdzēja lomā, nevis tiek gaidīti svētki. Man vēl joprojām neizprotamu iemeslu dēļ tika solīts tikai koncertiestudējums. Katrīna Neiburga un Ināra Slucka izdarīja grandiozu darbu, padarot to estētiski baudāmu un līdzvērtīgu pilnai izrādei. Daži ģenerālmēģinājumi, trīs izrādes, nespēja atbildēt par nākotni. Tā beidzās Daukas dzīve. Manuprāt, tas ir vien atsevišķu cilvēku privātais un ļoti subjektīvais viedoklis, kas nosaka operas dzīvotspēju.
Skatuves žanra darbi man ir ļoti tuvi, taču sāpīgā pieredze katrreiz novirza no domām par ko jaunu. Nu jau vairākus gadus strādāju pie ieceres operai par mācītāju un dzejdari Jāni Steiku. Kopā ar dzejnieku Kārli Vērdiņu izstrādājam šīs – šoreiz paredzams – komēdijas ideju un libretu, taču paliek neatbildēts jautājums – kam un vai bez manis kā komponista tas ir vajadzīgs? Dzīvotspējīgākās šodien neapšaubāmi ir neatkarīgi veidotas mobilas kameroperas, kuras iespējams rādīt jebkur.
Šādi darbi nav saistīti ar repertuāra vai biznesa prasībām, tomēr šāda tipa aktivitātēm palīdzētu pašiem sava institūcija. Lietuvā ar panākumiem jau daudzus gadus darbojas Jaunās operas akadēmija, kura dod iespēju komponistiem izpausties kameroperas žanrā. Šie darbi regulāri tiek izrādīti, piedāvājot visplašākās iespējas eksperimentiem. Tomēr sava misija jāuzņemas arī valsts dotētajai Operai. Vismaz vienas jaunas latviešu operas iestudējums sezonā būtu norma. Un nedrīkstētu domāt tikai par to, vai publikai patiks šāds sižets, vai mūzika nav pārlieku moderna un "tajā taču nav nevienas ārijas". Tikai ar viegli sagremojamu mūziku operēt nedrīkstētu. Publika ir jāaudzina, kā to dara labs kino, sarežģīts teātris, moderna literatūra, ar ko taču problēmu Latvijā nav. Ja gudri plāno sezonu, domāju, arī zāles nepaliks tukšas. Pat ja tā nav komercveiksme, Operai jāuzņemas savs misijas darbs, kuram ne vienmēr ir saldi augļi.
Kāpēc lai neradītu jaunu Hamletu vai Džeinu Eiru? Varbūt var cerēt uz šādu darbu starptautisko konvertāciju. Vai operas teksts būtu jātulko, lai, piemēram, Dauku varētu dziedāt Brīns Tērvels? Manuprāt, atbilde ir Leoša Janāčeka operas – dziedātājiem čehu valoda nav problēma. Pastāv arī subtitri.
Vēlos piedalīties ne tikai ar savu muzikālo pienesumu, bet arī akcentēt vērtīgas latviešu literatūras pērles un pastāstīt par Latvijā dzīvojošām izcilām personībām. Šajā ziņā augstu vērtēju Artura Maskata un Kristapa Pētersona paveikto. Vienmēr ir bijis kārdinājums mūsdienīgā, nebanālā formā pārvērst pēc iespējas vairāk latviešu literatūras klasikas. Dauka ir universāls, globāls tēls, to saprastu jebkur pasaulē. Kāpēc lai neradītu traku, avangardisku darbu pēc Mērnieku laiku sižeta, kādas Apsīšu Jēkaba noveles vai avangarda rokoperu pēc Jāņa Joņeva Jelgavas 94? Zaļā zeme garuma ziņā varētu kļūt par latviešu Nībelunga gredzena prototipu.