Nīderlandes Nacionālā opera Amsterdamā atklājusi sezonu ar Džuzepes Verdi Likteņa varas jauniestudējumu, kuru veidojuši vācu režisors Kristofs Lojs un itāļu diriģents Mikēle Marioti. Melodrāmas Likteņa vara pirmizrāde notika Sanktpēterburgā 1862. gada 10. novembrī. Šis ir itāļu komponista brieduma perioda darbs, kas tiek uzvests samērā reti.
Uzrunājot pirmizrādes viesus, Nīderlandes Nacionālās operas vadītājs Pjērs Audi teica, ka daudziem klausītājiem uzvedums Amsterdamā būs kā "pasaules pirmizrāde". Jāpiebilst, ka pēdējos gados veiksmīgu, laikmetīgu Likteņa varas interpretāciju Bavārijas Valsts operā Minhenē piedāvāja režijas provokators Martins Kušejs, – izrāde ar tenoru Jonasu Kaufmani un soprānu Anju Harterosu ir pieejama DVD.
Ticība bez kiča
Tagad arī Amsterdamā ir paveikts iespaidīgs darbs, kas atklāj šo operu visā tās traģiskajā krāšņumā. Režisors Kristofs Lojs un diriģents Mikēle Marioti ir ideāls tandēms: viņi ir talantīgi stāstnieki ar labu gaumi. Viņu pieeja materiālam ir gan emocionāla, gan intelektuāla. Mikēle Marioti ir viens no interesantākajiem itāļu repertuāra interpretiem, savukārt Kristofs Lojs ir drāmas teātra un operas režijas meistars, kura darbības pamatā ir arī filosofijas, mākslas vēstures un itāļu filoloģijas studijas. "Daudzi draugi man teikuši, ka Likteņa varas sižets ir pārāk sadrumstalots, tam ir grūti sekot līdzi un vēl grūtāk tam noticēt," saka Kristofs Lojs.
"Man bija interesanti padomāt, kāpēc tik inteliģents cilvēks kā Verdi nolēmis izmantot operai šo libretu, kāpēc viņu interesējuši šie jautājumi – vai pastāv Dievs? Kāds ir likteņa spēks? Kā mēs zinām, jaunībā Verdi zaudēja sievu un divus bērnus. Likteņa varas galvenā varone Leonora atrod Dievu un piepildījuma sajūtu, taču beigās mirst. Tēmas, kas ir saistītas ar Dievu, ticību un baznīcas lomu, kādam var šķist vecmodīgas. Likteņa varā Verdi neizsmej ticību, lai gan viņš bija noskaņots pret baznīcu kā institūciju. Šajā operā ar svarīgiem otrā plāna personāžiem viņam ir izdevies uzburt daudzveidīgu pasaules ainu, kurā mēs atrodam ticību. Man gribējās bez jebkādiem kiča paņēmieniem doties ceļā kopā ar Verdi," uzsver režisors.
Elpojam Verdi ritmā
Likteņa varas darbība risinās XVIII gadsimta vidū Spānijā un Itālijā. Tā ir asa sižeta ģimenes melodrāma, šajā stiprajā, kriminālajā kokteilī ir slepkavība, atriebība, greizsirdība, pārģērbšanās, kara motīvi, reliģijas simboli un citi ingredienti. Režisors Kristofs Lojs detalizēti strādā ar katru personāžu, neviens nav atstāts pašplūsmā. Viņa izrādēs māksliniekiem ir ne tikai jādzied, bet arī jātēlo. Likteņa vara ir nevis atraktīvs bilžu komplekts, bet dinamisks teātra piedzīvojums. Muzikāla un stāstoša ir arī ievērojamā vācu mākslinieka Kristiāna Šmita scenogrāfija – greznā ģimenes savrupmājā "iespiežas" baznīca, kara darbība, baroka elementi un videotēlu uzslāņojumi.
Jauniestudējuma magnēts ir holandiešu soprāns Eva Marija Vestbruka Leonoras lomā – viņa ir unikāla dziedātāja un aktrise, kura katrā darbā demonstrē uzticību mūzikai un varones raksturam. Eva Marija Vestbruka ir slavenība, viena no spožākajām dramatiskā repertuāra izpildītājām, taču viņai nepiemīt zvaigznes paštīksmināšanās. Reti kura dziedātāja tik pamatīgi iedziļinās lomas būtībā. Likteņa varā viņa elpo Verdi mūzikas ritmā, dzīvo satricinātajā Leonoras pasaulē. Evas Marijas Vestbrukas sniegumā nav nekā samākslota, katrā lomā viņa ir absolūti dabiska, ļoti emocionāla, taču nekad nav pārāk eksaltēta.
Evai Marijai Vestbrukai izrādē ir izcili partneri – itāļu tenors Roberto Aronika (dons Alvaro, Leonoras mīļotais) un itāļu baritons Franko Vasallo (dons Karloss, Leonoras brālis). Divus pretējus ticības spārnus operā pārstāv efektīgi otrā plāna personāži – nopietnais klostera priekšnieks tēvs Gvardiano (ukraiņu bass Vitālijs Kovaļovs) un komiskais mūks Fra Melitone (itāļu baritons Franko Korbelli); viņus Kristofs Lojs uzskata par īpaši nozīmīgiem varoņiem Likteņa varas dramatiskajā konstrukcijā.
Mums jābūt mīlošiem
Pēc pirmizrādes Amsterdamā uzdevu jautājumu dziedātājai Evai Marijai Vestbrukai, diriģentam Mikēlem Marioti un režisoram Kristofam Lojam: vai jūs ticat liktenim? Vai mēs esam spējīgi to mainīt?
Eva Marija Vestbruka. Diemžēl es ticu liktenim. Domāju, ka mēs esam spējīgi kaut ko tajā mainīt, ja esam mīloši. Mīlestība var mainīt likteni. Manuprāt, liktenis – tā ir ticība. Jūs uzdodat pārāk sarežģītus jautājumus, un es pēc izrādes jūtos tik nogurusi!
Mikēle Marioti. Es gribu ticēt liktenim, jo dažreiz ir labāk nemēģināt atrast visas atbildes. Dažreiz ir labāk neuzdot pārāk daudz jautājumu. Šī ir opera par likteņa varu, taču patiesībā – par mīlestības spēku. Mīlestība mūsu dzīvē ir vienīgais, kas aizkustina cilvēkus. Es nezinu, vai mēs varam ietekmēt likteni, mani tas neuztrauc. Es par to nedomāju, es izbaudu katru dienu un pieņemu visu, ko dzīve man sagādā.
Kristofs Lojs. Es neticu liktenim, bet ticu mīlestībai. Tieši tas notiek šajā operā – beigās mīlestība izrādās spēcīgāka par jebkādām māņticīgām idejām par likteni. Liktenis ir liktenis, un mēs nevaram to mainīt. Mēs varam pielāgoties situācijām, varam izlemt, kā uz tām reaģēt, taču nespējam mainīt to, kas ir rakstīts zvaigznēs, un to, ko Visums jau ir nolēmis. Liktenis ir kaut kas tumšs, un to mums sūta nelabais, savukārt mīlestība ir gaiša un to mums sūta Dievs.
Likteņa vara
Diriģents Mikēle Marioti, režisors Kristofs Lojs
Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā
25., 28. septembrī, 1. oktobrī
www.operaballet.nl
Kas vēl ir jādzird Amsterdamā
Citas šīs sezonas pirmizrādes Amsterdamas operā – no baroka līdz XXI gadsimta jaunradei. To vidū ir Frančesko Kavalli Hēliogabals oktobrī (diriģents Leonardo Garsija Alarkons, režisors Tomā Žolī), Aleksandra Сemlinska Florences traģēdija un Džakomo Pučīni Džanni Skiki novembrī (diriģents Marks Albrehts, režisors Jans Filips Glogers), Riharda Vāgnera Tristans un Izolde janvārī un februārī (diriģents Marks Albrehts, režisors Pjērs Audi), Igora Stravinska Dīkdieņa piedzīvojumi februārī (diriģents Aivors Boltons, režisors Saimons Makbērnijs), Hansa Vernera Hences Medūzas plosts martā (diriģents Ingo Mecmahers, režisors Romeo Kastelluči), Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlsirdība maijā (diriģents Teodors Kurendzis, režisors Pīters Selarss), Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāsti jūnijā un jūlijā (diriģents Karlo Rici, režisors Tobiass Kracers), Džordža Bendžamina Mīlas un vardarbības stundas jūnijā un jūlijā (diriģents Džordžs Bendžamins, režisore Keitija Mičela).
No agrāk tapušajām interesantākajām izrādēm repertuārā atgriezīsies Arnolda Šēnberga Gurre-Lieder iestudējums (diriģents Marks Albrehts, režisors Pjērs Audi), kas būs skatāms aprīlī un maijā.