Šī ir visitāliskākā vieta uz zemes. Ja jūs nekad neesat klausījušies operu Veronas arēnā, jūs nevarat teikt, ka esat bijuši Itālijā. Izbaudiet burvīgu vakaru zem zvaigžņotām debesīm Romeo un Džuljetas pilsētā! Tā ar sevi iepazīstina Veronas slavenākais kultūrvēsturiskais monuments, kas ir pilsētas galvenais magnēts un dzīves centrs. Grandiozā Arena di Verona ir romiešu amfiteātris, kurš ir 2000 gadu vecs.
Kopš 1913. gada tiek rīkots Veronas arēnas operas festivāls, šogad tas notiek jau 102. reizi. Festivāls tika atklāts 13. jūnijā un turpināsies līdz 6. septembrim, publikai tiek piedāvāts piecdesmit viens priekšnesums. Tādas atmosfēras, kāda valda šeit, nav nekur citur. Katru izrādi apmeklē līdz 10 000 skatītāju. Festivāla repertuārā ir piecas populāras operas, katrā dzied zvaigznes. Akustika milzīgajā amfiteātrī ir unikāla, un operdziedātāju balsis netiek pastiprinātas. Atrodoties ārpus arēnas biezajām sienām un baudot vakariņas tuvumā esošajos restorānos, operas skaņas dzirdēt nevar.
102. Veronas arēnas operas festivāls tika atklāts 13. jūnijā un turpināsies līdz 6. septembrim. Publikai tiek piedāvāts piecdesmit viens priekšnesums. Foto – Jegors Jerohomovičs
Viss sākas ar Aīdu
Amfiteātris Veronā tika uzcelts I gadsimta pirmajā pusē – Romas imperatora Klaudija valdīšanas laikā (41–54) – ārpus pilsētas mūriem. Objekts tika apzināti novietots ārpus pilsētas mūriem, bet viegli sasniedzams pa visiem galvenajiem ceļiem, lai izvairītos no iespējamām nekārtībām pārblīvētajā pilsētas centrā. Veronas arēnas mērogs un konstrukcijas sarežģītība padarīja to par svarīgu priekšgājēju Romas Kolizeja projektēšanā, kas tika sākta dažas desmitgades vēlāk. Latīņu vārds "arēna" nozīmē "smiltis", tās atradās celtnes centrālajā daļā, kur notika spēles, cīņas un izrādes. Galvenie izklaides notikumi arēnā bija gladiatoru dueļi un dzīvnieku cīņas. Tāpat kā citos amfiteātros, arī šeit varēja apmeklēt boksa sacensības un vērot nāvessoda izpildi. Tiek lēsts, ka arēna varēja uzņemt 30 000 skatītāju.
Kopš XIV gadsimta amfiteātris ir bijis dažādu festivālu, turnīru, cirka un teātra izrāžu norises vieta. No agrīnajiem viduslaikiem līdz XIX gadsimtam arēna tika izmantota kā dzīvojamā ēka, apbedījumu vieta, atkritumu izgāztuve, amatniecības un tirdzniecības vieta, kā arī prostitūtu mājvieta. Tiek uzskatīts, ka Veronas arēnas elipses forma un mūru apļi ir Dantes Dievišķās komēdijas elles loku iedvesmas avots.
Arēna ir Veronas slavenākais kultūrvēsturiskais monuments un galvenais tūrisma magnēts. Foto – Jegors Jerohomovičs
Operas festivāla tradīcija tika nodibināta 1913. gada 10. augustā, kad par godu Džuzepes Verdi simtgadei šeit skanēja Aīda un Veronas arēna kļuva par vislielāko operas teātri pasaulē. Šis tituls joprojām nav zaudēts, un bez Aīdas Veronas arēnas sezona nav iedomājama – Verdi šedevrs skan arī šogad. Aīdas izrāžu festivāla programmā ir daudz, un titullomā izpaužas četras solistes, viena no tām ir Latvijas soprāns Marina Rebeka, kura Aīdu dziedās 24. un 28. augustā. Jau svētdien, 3. augustā, Marina Rebeka Veronas arēnā piedalīsies tenora Jonasa Kaufmaņa galā koncertā, kurā skanēs Riharda Vāgnera un Džakomo Pučīni opermūzika.
No 1913. līdz 2024. gadam Aīda Veronas arēnas operas festivālā ir skanējusi 764 reizes. Otrajā vietā ir Žorža Bizē Karmena (295 reizes), trešajā vietā – Verdi Nabuko (239 reizes). Pirmajā desmitniekā ir arī Pučīni Turandota (161 reize), Verdi Traviata (147 reizes), Pučīni Toska (123 reizes), Verdi Rigoleto (106 reizes) un Trubadūrs (94 reizes), kā arī Pjetro Maskanji Zemnieka gods (81 reize) un Pučīni Madama Butterfly (81 reize). Šis saraksts pierāda, ka priekšroka tiek dota vispopulārākajām itāļu operām. Katru sezonu izrādes Veronas arēnā apmeklē 420 000 skatītāju, no kuriem sešdesmit procentu veido publika no ārvalstīm.
Veronas arēnā ir tapuši vienpadsmit leģendārā režisora Franko Dzefirelli (1923–2019) iestudējumi. Pirmais no tiem – 1995. gadā uzvestā Karmena – rotā festivāla afišu arī šovasar. Tā ir kinematogrāfiska, elpu aizraujoša Karmena, kurā ir iesaistīti vairāki simti skatuves mākslinieku un tiek izmantots katrs amfiteātra pakāpiens, – Sevilja atdzīvojas visā savā ultrareālistiskajā krāšņumā. 2022. gadā viena no Karmenas atveidotājām Veronā bija Elīna Garanča. Šajā sezonā visneatkarīgāko varoni opermākslas vēsturē atveido Aigula Ahmetšina, Alisa Kolosova un Anita Račvelišvili. Šogad Karmena svin savu 150 gadu jubileju, kā arī tiek atzīmēta tās autora Žorža Bizē 150. nāves gadadiena.
Skats no šā gada Veronas arēnas festivāla jauniestudējuma – Džuzepes Verdi operas Nabuko –, ko veidojis režisors Stefano Poda. Foto – Jegors Jerohomovičs
2025. gada festivāla programmā līdzās Karmenai un Aīdai ir iekļautas vēl trīs Verdi operas – Nabuko, Traviata un Rigoleto. Augustā skanēs Karla Orfa kantāte Carmina Burana un notiks multimediāls koncerts Viva Vivaldi. Vēl viens festivāla notikums ir balets Grieķis Zorba (Mika Teodoraka mūzika, Lorkas Mjasina horeogrāfija) – trīs izrādes augusta beigās tiks nospēlētas I gadsimtā pirms mūsu ēras uzceltajā Veronas Romiešu teātrī/Teatro Romano. Grieķis Zorba atgriežas Veronā par godu Mika Teodoraka simtgadei. Šis balets, kas fascinē ar sirtaki enerģiju, tika radīts speciāli Veronas arēnai, kur tika pirmizrādīts 1988. gadā.
Perfekcija formā un saturā
Veronas arēnai piestāv ne tikai opera, bet arī deja. 23. jūlijā Veronas arēnā man bija iespēja apmeklēt baleta galā koncertu Roberto Bolle un draugi. Milānas Teatro alla Scala baleta premjers Roberto Bolle ir absolūta dejas ikona. Viņš ir pasaulē slavenākais dejotājs, kurš joprojām ir aktīvs. Publika Roberto Bolli dievina un nelaiž garām iespēju redzēt viņu uz skatuves – māksliniekam ir jau 50 gadu, un viņš nedejos mūžīgi.
Roberto Bolles talants, skaistums un magnētisms ļāvis viņam paplašināt savu ietekmi arī citās kultūras jomās – vizuālajā mākslā un modē. Roberto Bolle ir dejojis galvenās lomas uz Parīzes operas un Londonas Karaliskās operas skatuves, kā arī American Ballet Theatre izrādēs Ņujorkā. Viņš izpaužas gan klasiskajā, gan laikmetīgajā baletā. Jau divdesmit piecus gadus dejotājs rīko galā koncertu Roberto Bolle un draugi – šī programma tikusi izrādīta Milānas katedrāles laukumā, Romas Kolizejā un Karakallas pirtīs, Venēcijas Sanmarko laukumā un Neapoles Plebiscīta laukumā. Par savu uzdevumu Roberto Bolle allaž ir uzskatījis dejas mākslas auditorijas paplašināšanu.
Veronas arēnā Roberto Bolle un viņa uzaicinātie dejotāji priecēja skatītājus divus vakarus pēc kārtas, 22. un 23. jūlijā. Tā bija stilīgi, minimālistiski noformēta, taču saturā apjomīga un daudzpusīga programma. Roberto Bolles izvēlētā horeogrāfija un mūzika liecina par viņa domāšanas un gaumes plašumu. Vakaru atklāja pats Roberto Bolle tandēmā ar Londonas Karaliskā baleta dejotāju Melisu Hamiltoni – viņi izpildīja mūsdienu horeogrāfa Veina Makgregora kompozīciju Borderlands, kas tika radīta Sanfrancisko baletam (Džoela Kedberija un Pola Stonija mūzika). Vēlāk Roberto Bolle un Melisa Hamiltone parādīja Roberta Bondaras iestudēto numuru Take Me With You – šajā pas de deux skan grupas Radiohead dziesma Reckoner (tas bija ļoti skaists, ritmisks un aizraujošs intelektuālas fizioterapijas seanss).
Ar milzīgām ovācijām skatītāji sagaidīja Milānas Teatro alla Scala dejotāju pāri – prīmu Nikoletu Manni (balerīnai La Scala piešķirts augstākais tituls étoile) un viņas partneri dzīvē un mākslā, Latvijā dzimušo Timofeju Andrijašenko. Viņi žilbināja horeogrāfa Viktora Gsovska Grand pas classique (Daniela Fransuā Obēra mūzika) un kanoniskajā balkona ainā no Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta horeogrāfa Keneta Makmilana versijā – Verona ir Romeo un Džuljetas pilsēta, un šajā jūlija vakarā bija grūti iztēloties labākus Romeo un Džuljetu par Timofeju un Nikoletu. Viņi ir romantiski, maigi un jutekliski varoņi.
Baleta zvaigznes Timofejs Andrijašenko un Nikoleta Manni satiekas ar faniem pēc uzstāšanās Veronas arēnā. Foto – Jegors Jerohomovičs
Ar aizturētu elpu vairāki tūkstoši skatītāju vēroja pas de deux no Korsāra (Rikardo Drigo mūzika, Mariusa Petipā horeogrāfija) Ungārijas Nacionālā baleta prīmas Tatjanas Meļņikas un Nīderlandes Nacionālā baleta premjera Giorgi Pochišvili izpildījumā. Roberto Bolle dejoja duetā Mēnessgaisma ar Tonu Lobaku (Žuljanu Nuneša horeogrāfija; Kloda Debisī Mēnessgaismu uz skatuves spēlēja pianists Markoss Madrigals), savukārt horeogrāfa Džona Neimeiera kompozīcijā Opuss 100. Morisam, kas ir viņa veltījums Morisam Bežāram, Roberto Bollem pievienojās Hamburgas baleta dejotājs Oleksandrs Rjabko (šajā numurā izmantota dueta Simon & Garfunkel mūzika).
Dejotāji Mikaela Kellija un Tons Lobaks hipnotizēja publiku horeogrāfa Filipa Kraca futūristiskajā numurā I, kuram mūziku ir sacerējusi eksperimentālās skaņu mākslas apvienība Soundwalk Collective (šajā kompozīcijā skan aktieru Šarlotes Gensbūras un Vilema Defo balsis). Roberto Bolle atgriezās uz skatuves horeogrāfa Žuljanu Nuneša iestudētajā solonumurā Atmiņas, kurā skan Dmitrija Šostakoviča Otrā klavierkoncerta mūzika. Spoguļu ielenkumā baleta superzvaigzne izteiksmīgi ļāvās pašrefleksijai – kāda cita mākslinieka interpretācijā šī kompozīcija varētu šķist patosa pārblīvēta, taču Roberto Bolle jau sen ir pierādījis, ka katra viņa kustība ir pamatota, pašcieņas un perfekcijas piepildīta. Tā ir ideāla gan formā, gan saturā.
Programmas finālā uz skatuves uznāca itāļu popdziedātājs, Sanremo konkursa uzvarētājs Diodato – baleta mākslinieki dejoja viņa dziesmu Fino a farci scomparire un Fai rumore pavadījumā (Stefānijas Ballones un Masimiljāno Volpīni horeogrāfija). Popkultūra gaumīgi iederējās šajā vakarā – Roberto Bolle zina, ko dara. Viņš ar draugiem atgriezīsies Veronas arēnā 2026. gada 21. jūlijā.
Totāls mākslas darbs
Veronas arēnas operas festivālu 13. jūnijā atklāja Nabuko jauniestudējuma pirmizrāde, ko veidojis diriģents Pinhass Steinbergs un režisors Stefano Poda. To varēs noskatīties līdz 5. septembrim. Katra opera arēnā skan vairākas reizes, un katrai ir vairāki izpildītāju sastāvi. Klausījos Nabuko 24. jūlijā, kad dziedāja baritons Amartuvšins Enhbats (Nabuko), tenors Galeāno Salass (Ismails), basbaritons Kristians van Horns (Zakarijs), soprāns Anna Ņetrebko (Abigaila) un mecosoprāns Frančeska Di Sauro (Fenēna).
"Katru vakaru Veronas arēnā pulcējas 10 000 cilvēku, viņu klātbūtne mākslas notikumā ļauj sajust saikni ar mūsu laiku. Stāsti, ko mēs šeit stāstām, ir mūsdienīgi," apgalvo režisors Stefano Poda. Foto – Jegors Jerohomovičs
Izrādei Veronas arēnā ir jābūt muzikāli un vizuāli iespaidīgai – amfiteātris ir milzīgs, dziedātāju sejas izteiksmi un raksturu psiholoģiskās nianses saskatīt ir sarežģīti, tāpēc režisoriem ir jādomā par to, kā noturēt skatītāju uzmanību un apdzīvot skatuves telpu. Režisors Stefano Poda Veronas arēnā rada totālu mākslas darbu, kas ir simbolu un specefektu piepildīts. Šogad festivālā tiek demonstrēta arī viņa iestudētā Aīda.
Stefano Poda ir savu izrāžu scenogrāfs, horeogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks. Nabuko ir multimediāls piedzīvojums, kas savā vērienā līdzinās olimpisko spēļu atklāšanas šovam. Pirms kāda laika tika apsvērta iespēja, ka Stefano Poda Latvijas Nacionālajā operā varētu iestudēt Antonīna Dvoržāka Nāru, taču šim projektam nav lemts piepildīties.
"Es cenšos piesaistīt un uzrunāt jaunu publiku," intervijā KDi saka Stefano Poda. "Skatītāji Veronas arēnā nav tikai operas mīļotāji, te pulcējas daudz plašāka auditorija, cilvēki ir ļoti dažādi. Man ir svarīgi ieinteresēt visus skatītājus. Opera sniedz iespēju radīt patiesi sarežģītu, visaptverošu mākslas darbu un nojaukt barjeras starp dažādām disciplīnām – tas ir mans darbības lauks. Tā ir dizaina un dramaturģijas, stāsta un emociju saplūšana. Šajā laikā tas ir būtiski, jo nekur citur cilvēks vairs nevar pabūt vienatnē un koncentrēties – tas nav iespējams ne baznīcā, ne muzejā. Cilvēks visur ir pārņemts ar savu viedtālruni, viņš ir gatavs atrauties no ekrāna, lai gūtu ātru iespaidu. Operā katram ir jāpavada klusumā divas vai trīs stundas. Tā ir teātra un šīs telpas piedāvātā iespēja. Veronas arēna ir fantastiska, tas ir tilts starp pagātni un nākotni. Tā ir sirreāla vieta. Es bieži esmu strādājis arī citos antīkajos teātros, piemēram, Atikas Hēroda vārdā nosauktajā amfiteātrī Akropoles pakājē Atēnās. Taču Veronas arēna ir pavisam citāda, un arī tradīcijas šeit ir citādas. Katru vakaru amfiteātrī pulcējas 10 000 cilvēku, viņu klātbūtne mākslas notikumā ļauj sajust saikni ar mūsu laiku. Stāsti, ko mēs šeit stāstām, ir mūsdienīgi. Gan Aīda, gan Nabuko ir stāsts par kaislībām, karu, prieku – tas ir šodienas stāsts. Mana mākslas valoda nav reālistiska. Kāpēc ir jādodas uz teātri un jāskatās tas pats, ko redzat televīzijas ziņās un filmās? Tad labāk palikt mājās un skatīties kino. Teātrim ir jābūt maģiskam. Teātris mums sniedz iespēju domāt filosofiskā un estētiskā dimensijā, un es negribu zaudēt šo iespēju," apgalvo Stefano Poda.
Skats no režisora Stefano Podas iestudētās Džuzepes Verdi operas Aīda. Tās pirmizrāde Veronas arēnā notika 2023. gadā. Foto – Heads Collective
Piekļuve bez šķēršļiem
"Ieņemiet savas vietas, izrāde drīz sāksies, bet maģija jau ir gaisā," neilgi pirms katras operas sākuma skan paziņojums Veronas arēnā. Jau nākamajā vakarā pēc Nabuko burvīgas emocijas sagādāja Traviatas iestudējums Ugo De Anas režijā. Violetu Valerī fantastiski dziedāja soprāns Roza Feola – viņas balss skanēja dzidri un aizkustinoši, tā brīvi lidoja līdz pēdējai skatītāju rindai. Dzirdamība šeit ir apbrīnojama. Es atcerējos Stefano Podas teikto: "Arēnā izšķirošā ir nevis balss jauda, bet vokālā tehnika."
Skats no Džuzepes Verdi operas Traviata iestudējuma, ko veidojis režisors Ugo De Ana. Foto – Ennevi Foto
Paralēli izrāžu norisei Veronas arēnā turpinās rekonstrukcijas un labiekārtošanas darbi. Šeit notiks Milānas un Kortīnas d’Ampeco 2026. gada ziemas olimpisko spēļu noslēguma ceremonija un paraolimpisko spēļu atklāšanas ceremonija. "Šie pasākumi notiks arēnā, kurā būs atjaunota arhitektūra un modernizēti pakalpojumi, un tā beidzot būs pieejama bez šķēršļiem. Mēs strādājam, lai mūsu amfiteātris kļūtu arvien pieejamāks pilnīgi visiem," uzsver Veronas mērs un Veronas arēnas fonda prezidents Damiāno Tommazi.
Jau ir zināms, ka 2026. gada Veronas arēnas operas festivāls notiks no 12. jūnija līdz 12. septembrim. Afišā ir Traviatas jauniestudējums (režisora vārds vēl netiek atklāts), Nabuko Stefano Podas režijā, Bohēma Alfonso Sinjorīni režijā, Turandota Franko Dzefirelli režijā, kā arī divi dažādi Aīdas iestudējumi – Franko Dzefirelli un Stefano Podas uzvedumā. Izpildītāju sastāvi tiks izziņoti rudenī.
Informācija: arena.it