Atskan episkā kompozīcija “Boji”, skaņdarbs no pašiem “Laibach” pirmsākumiem. Tas beidzot ir noticis – slovēņu konceptuāli avangardiskā, industriāli neoklasiskā grupa “Laibach” savas pastāvēšanas trīsdesmit gados pirmo reizi uzstājās Rīgā svētdien, 13.martā. No balkona mūziķi izskatās pēc elektroniskiem milzu kukaiņiem, kuri ved klausītājus cauri muzikāli meditatīvam, konceptuāli pārliecinošam, politiski un sociāli iekrāsotam ceļojumam. Telpu lauž spēcīgi prožektoru stari. Uz skatuves trīs taustiņinstrumentālisti, kas darbojas ar dažādiem instrumentiem, “midiklavierēm”, analogajiem un digitālajiem sintezatoriem. Vienā brīdī elektroniskais kvintets sāk skanēt ne mazāk, ne vairāk kā simfoniskais orķestris – elektronisko skaņu iespēju reizēm tik nenovērtētais spēks.
Skan dziesmas no pašiem “Laibach” pirmsākumiem – slavenās “Brat Moj”, “Država”, “Smr za smrt” un citas. Valoda barjeras neceļ – dziesmas pamatidejas nepārtraukti vīd uz ekrāniem vācu un angļu valodās. Videoprojekcijas “Laibach” uznācienu padara par mašinērijas manifestu – cilpās griežas zobrati un sviras, tukši un bezjēdzīgi pukst vēl dzīva sirds, melnbaltajos kadros arī cilvēki kļūst par tādiem pašiem zobratiņiem, pat Lenijas Rīfenštāles vieglatlēts kontekstā vairs neizskatās pēc cilvēciskas būtnes, bet gan rūpīgi izstrādātas mašīnas.
Publika kā nohipnotizēta. “Laibach” pirmsākumu daiļrade vēl nav visiem pazīstamās ironiskās kaverversijas, muzikāla dauzīšanās un viegli uztveramas melodijas. Hipnotisks transs gandrīz desmit dziesmu garumā. Līdz lūzumpunktam. Lēciens laikā un arī telpā – uz ekrāniem soļo milzu šņorzābaki un atskan ikoniskā “Tanz mit Laibach”, sanākušie gluži vai atdzīvojas. No kompilācijas “Anthems” izskan arī “Alle gegen alle”, “Das Spiel ist aus”, taču noskaņa tiek ieturēta godam – nevienas kaverversijas, lai arī attiecīgais albums vai pilns ar tām. Pēc mūziķu atsaukšanas atpakaļ kā saldais ēdiens – himnu versijas no albuma “Volk”, pēcāk vēl ilgi skan ausīs tēma no “America” un gar acīm ņirb giljotīnu vizualizācijas, kas demonstrētas “Francia” laikā, braši skanot marseljēzai. Koncerts noslēdzas ar pēdējo uznācienu – “God is God”, paši mūziķi staro kā pēc labi padarīta darba.
Pēc koncerta tāda patīkama pēcgarša, ja būtu jāvērtē desmit baļļu sistēmā, liktu desmit. Īpaša uzslava organizatoriem “Nabaklab” par izcili izvēlēto koncerta norises vietu – šāda formāta koncertiem labāku zāli par LU Lielo Aulu Rīgā neatrast.