Klausoties grupas Židrūns jauno albumu Kovārņu mazbērniem, piepeši saprotu, kāpēc The Beatles parasti neiekļāva albumos tās dziesmas, kas jau bijušas izdotas kā singli. Led Zeppelin vispār singlus neizlaida, lai albums būtu kā vienots veselums, no kura nelec ārā kāda dziesma tikai tāpēc, ka tā dzirdēta jau iepriekš, līdz ar to klausītājs neizbēgami pie tās jau ir pieradis vairāk nekā pie citām, kuras savas uztveres zonas jūtīgākajos apcirkņos vēl baidās ielaist, jo ne visi ir tik drosmīgi, lai uzreiz mestos nezināmajā. Šo savu "ģeniālo atklājumu" steidzu izstāstīt grupas Židrūns dalībniekiem Klāvam Kalnačam un Ritvaram Bīderam, kad esam, kā jau tagad pienākas, uzvilkuši sejas maskas un satikušies Cūku parkā Maskavas forštatē, lai nebūtu jāsēž telpās. Arī jaunā albuma pirmatskaņojums koncertā 30. oktobrī notiks zem klajas debess ar skatuvi uz Noasa AB dambī ierobežotam apmeklētāju skaitam, tāpēc jāpiesakās Ticketshop jau laikus. Šis esot plāns B, jo plāns A – sēdkoncerta variants – esot noraidīts. Sāk jau satumst, un grupai šovakar mēģinājums, kur abi ģitāristi satiks pārējos divus grupas dalībniekus – basistu Ulvi Urtānu un bundzinieku Anriju Korpu.
Abu klasisko angļu grupu pieminēšana raksta sākumā nav nejauša, bet likumsakarīga. Grupa Židrūns izceļas ar savu skanējumu, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu, un katram dalībniekam tajā ir liela nozīme – nav tā, ka viņi vienkārši katrs izpilda savu instrumentu partijas. Viņi dzīvo tajā, ko dara uz skatuves, ko var redzēt koncertos, bet arī ierakstos viņus var klausīties un klausīties. "Paldies džekiem, jo katrs no viņiem iedod dziesmas struktūrai, uzbūvei un emocijai lielākas variācijas, kur var ļauties teksta stāstam vai loģikai… Ja mēs taisītu dziesmas pēc principa pantiņš– piedziedājums–pantiņš–piedziedājums, tad man būtu jālauž tas teksts, bet šajā gadījumā ir tēmas, tad nāk teksts, kas tiek pārstūrēts vai pierindots, lai veidojas kaut kāda loģika un varbūt pat dramaturģisks stāsts," diezgan haotiski stāsta Klāvs un šeit jāpaskaidro, ka nereti Židrūna teksti nav pat rakstīti kā dzeja – tās var būt rindas, kas nesākas un nebeidzas tad, kad jāpielāgojas iepriekšējās rindiņas garumam, – papīrs tiek izmantots pilnībā, pierakstot to no malas līdz malai.
Laiks, kādu mēs gribējām
Klāvs tā kā mazliet taisnojoties saka, ka roka žanrs neskaitāmas reizes ir tā kā izbeidzies jeb sevi izsmēlis, bet Ritvars piebilst, ka tā nemaz neesot, ka viņi domā par iekļaušanos kaut kāda žanra robežās – šis viss rodas dabiskā ceļā, visiem četriem sanākot kopā, un, ja pēc kaut kādiem kritērijiem tiek ielikts rāmjos, tā jau ir kāda cita, nevis viņu darīšana. Ja par grupām pasaules kontekstā, kas, neizgudrojot nekādu divriteni no jauna, ir radījušas unikālu rokmūziku pēdējās desmitgadēs, kad sen licies, ka viss jau izsmelts, pietiek pieminēt The Strokes, The White Stripes, Yeah Yeah Yeahs. Latvijā šim vilnim pieskaitāma arī grupa Depo, kura sen vairs neeksistē, bet Židrūns ir un, jādomā, vēl būs, jo tagad viņi ir gana pieauguši un noticējuši, ka tam, ko dara, ir kaut kāda nozīme, ko Depo diemžēl nepaspēja.
Vai šis nav tas laiks, kādu mēs gribējām? – Klāvs atgādina centrālo frāzi no dziesmas Vai?, kas piederot Laurim Vorslavam, un Židrūns Girdausks esot nolēmis to izmantot dziesmā. Šis personāžs no Lietuvas, kā izrādās, viņus neesot pametis kopš pirmās reizes, kad šos intervēju pirms kādiem padsmit gadiem. Un tam nav nozīmes, ka viņi joprojām pazīstami gandrīz tikai Latvijā, – cienītāju varbūt nav tik daudz, kā grupa būtu pelnījusi, bet tie, kas ir, zina, ka viņi ir privileģētā situācijā ar to vien, ka spēj baudīt šo mūziku, kas ir unikāla ne vien ar visu četru mūziķu saspēli, bet arī Klāva izteiksmīgajām dziedāšanas intonācijām, kas var strauji mainīties no čukstiem līdz kliegšanai, tāpat kā kādā dziesmā pēkšņi var iestāties pilnīgs klusuma brīdis, kam seko blieziens, kas no kājām gāž nost.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 27. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!