Dona Karlosa jauniestudējumu veidojis Metropoles operas muzikālais vadītājs kanādiešu maestro Janiks Nezē-Segēns un skotu režisors Deivids Makvikars. Latvijas publika šo tiešraidi gaidīja ar īpašu interesi, jo sākotnēji bija paredzēts, ka princesi Eboli atveidos mecosoprāns Elīna Garanča, taču janvāra beigās kļuva zināms, ka latviešu prīmu izrādē aizstās amerikāniete Džeimija Bārtone.
Solistu ansamblis ir ļoti spēcīgs, to veido amerikāņu tenors Metjū Polencāni (debija Spānijas kroņprinča dona Karlosa lomā), bulgāru soprāns Soņa Jončeva (Elizabete de Valuā), kanādiešu baritons Etjēns Dipī (Rodrigo), amerikāņu basbaritons Ēriks Ouenss (Spānijas karalis Filips II) un kanādiešu basbaritons Džons Reljē (lielinkvizitors).
Dons Karloss, kura pamatā ir Frīdriha Šillera traģēdija (1787), ir visgarākā un visambiciozākā no divdesmit sešām Verdi operām. Tās pirmizrāde notika Parīzē 1867. gadā. Stāsta darbība risinās Francijā un Spānijā 1560. gadā, tas ir vēstījums par ideju karu, kurā baznīcas un valsts varai tiek pretnostatīti humānisma ideāli. Dons Karloss ir gan politiska drāma, gan ideoloģisks manifests, gan intīms stāsts par izjukušu mīlestību, gan ģimenes nesaskaņu hronika, gan meditācija par nāvi un pēcnāves dzīvi. Ja iestudējumā izdodas savienot visus operā iekļautos muzikālos un dramatiskos pavedienus, publika piedzīvo vienu no visdziļākajiem cilvēka dabas pētījumiem, kāds ir iespējams uz teātra skatuves.
Maestro Janiks Nezē-Segēns priecājas par iespēju diriģēt Dona Karlosa oriģinālo versiju franču valodā (visbiežāk teātri izvēlas Dona Karlosa četru cēlienu versiju itāļu valodā): "Opera ir komponēta franču valodā, un to apliecina tas, kā vārdi sasaucas ar notīm un melodijām."
Diriģenta teikto papildina režisors Deivids Makvikars: "Franču valoda ir mainījusi Verdi komponēšanas veidu. Iestudējot franču versiju, mēs iedziļināmies darba oriģinālajā koncepcijā – šī ir franču grand opera, kas ļoti atšķiras no itāļu operas." Daudzas Verdi operas pieskaras sabiedriskā un privātā mijiedarbībai, un tieši Donā Karlosā viņš to izgaismo visspilgtāk. Varoņi ir dažādu ideju un principu simboli. No vienas puses – Šillera un Verdi aizstāvētās humānisma un brīvības vērtības, no otras – autoritārās valdības un reliģisko dogmu tirānija.
"Karalis Filips II roku rokā ar baznīcu ir izveidojis domu diktatūru un baiļu impēriju, kurā valda nāve," saka Deivids Makvikars. "Mēs ar scenogrāfu Čārlzu Edvardsu daudz pētījām katakombas un kapenes, jo vēlējāmies ieslēgt varoņus pasaulē, kurā gandrīz nav saules gaismas, un padarīt nāves sajūtu klātesošu katrā ainā," viņš piebilst. Arī Brigitas Reifenštūles veidotajos kostīmos dominē tumšie toņi, kas liecina par nāves tuvošanos un to, ka "impērijas sirdī graužas tārpi".
"Baznīcai ir vara pār cilvēkiem tikai tāpēc, ka tā liek viņiem būt labiem un paklausīgiem, nedomāt šajā dzīvē. Baznīca sola, ka viņi tiks atalgoti nākamajā dzīvē," turpina Deivids Makvikars. "Tas padara nāves neizbēgamību un pēcnāves tiesas draudus par ārkārtīgi spēcīgu kontroles instrumentu, ko pārvalda gan baznīca, gan valsts."
Režisors vēlas, lai skatītāji izjustu šīs ideoloģijas klaustrofobisko ieslodzījumu. Iestudējumu viņš raksturo kā Filipa II un inkvizitora pasaules uzskatu vizuālo atspoguļojumu: "Tas ir iemesls, kāpēc izrādē izmantojam vienu dekorāciju – tā liek nojaust, ka nevienam no šiem varoņiem nav glābiņa."
Runājot par operas titulvaroni, Deivids Makvikars uzsver: "Verdi ir radījis ticamu, trīsdimensionālu tēlu. Dons Karloss nav vienkārši varonis vai mīlētājs. Viņš ir līdzīgs Hamletam – ļoti jūtīgs, daudzšķautņains, mazliet neprātīgs, savu apsēstību un kaislību pārņemts. No visām lomām, kuras Verdi komponējis tenoram, dons Karloss ir visinteresantākais personāžs."
Informācija: www.forumcinemas.lv, www.metopera.org