Ekspozīcijas uzmanības centrā ir operas vēsture, vēriens, konflikti, pārmērības un spēja iedziļināties individuālajā un kolektīvajā psihē. Opera kā baudas avots, dārga izklaide, intelektuāls piedzīvojums, novatorisku ideju dzinulis, politisku pārmaiņu instruments, sabiedrības spogulis, erotisku vēlmju iemiesojums – izstāde pieskaras visiem šiem aspektiem.
Ambiciozais, šķietami neaptveramais stāsts tiek izstāstīts caur septiņām operām, kuras tiek aplūkotas to autoru dzīves un pirmizrādes norises vietas kulturālajā un sociālpolitiskajā kontekstā. Izstādes septiņi cēlieni ir Klaudio Monteverdi Popejas kronēšana un Venēcija (1643), Georga Frīdriha Hendeļa Rinaldo un Londona (1711), Volfganga Amadeja Mocarta Figaro kāzas un Vīne (1786), Džuzepes Verdi Nabuko un Milāna (1842), Riharda Vāgnera Tanheizers un Parīze (1861), Riharda Štrausa Salome un Drēzdene (1905), Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta un Ļeņingrada (1934).
Izstāde ir multimediāla, tajā izmantotas jaunākās skaņas tehnoloģijas. Ekspozīciju veido gleznas, manuskripti, kostīmi, scenogrāfijas un butaforijas elementi, plakāti, vēstules, mūzikas instrumenti, operu ieraksti. Šeit ir uzbūvēta baroka teātra skatuve – tā palīdz pārcelties uz 1711. gada Londonu, kur notika Rinaldo pirmizrāde.
Eksponātu vidū ir Salvadora Dalī radītie kostīmi režisora Pītera Bruka 1949. gadā veidotajam Salomes iestudējumam un Eduāra Manē glezna Mūzika Tilerī dārzā, kas uzbur XIX gadsimta Parīzes atmosfēru. "Esam centušies izvairīties no klišejām," saka izstādes kuratore Keita Beilija. Šeit nav dīvu tiāru un tērpu, un, piemēram, Marija Kallasa izstādē pārstāvēta tikai ar balss ierakstu (Abigaila Nabuko). Izstādes noslēdzošā daļa veltīta operām, kuras komponētas pēc XX gadsimta vidus.
Viens no galvenajiem projekta mērķiem ir piesaistīt to apmeklētāju uzmanību, kuri nekad nav bijuši operteātrī. "Mūsu lielākais drauds ir aizspriedumi, kas cilvēkiem ir par operu: tā esot pavirša mākslas forma, tā esot domāta tikai bagātajiem, to esot sarežģīti saprast, jums jābūt slēgtā kluba biedriem, lai tiktu iekšā," norāda bijušais Londonas Karaliskās operas vadītājs režisors Kaspers Holtens, kurš ir viens no izstādes idejas autoriem.
"Opera joprojām spēj pateikt tik daudz. Tā ir izteikti eiropeiska māksla, opera vienmēr ir bijusi Eiropas vēstures skaņu celiņš. Tā ir mākslas forma, kas vienojusi Eiropu. Par to ir svarīgi atgādināt pašreizējā politiskajā klimatā," piebilst Kaspers Holtens.
Informācija par izstādi: www.vam.ac.uk