"Koncepcija ir domāta kritikai, taču lielākā daļa skatītāju pie kritiķiem nepieder, un viņiem būtiskākas ir emocijas," pauda režisors.Bertmans norādīja, ka viņš, atkārtoti iestudējot Tosku, ir iejuties advokāta lomā, analizējot gan Skarpijas, gan Toskas rīcību. Viņš atzina, ka meklējis motivāciju katra varoņa rīcībai, un sarežģītākais, ko režisoram nācās risināt, bija Toskas, Skarpijas un Kavaradosi attiecību problemātika, respektīvi, kāpēc Toska pameta Skarpiju un kālab viņa aizgāja pie Kavaradosi.Šajā iestudējumā atšķirībā no Pučīni operas oriģināla ir mainījušās varoņu attiecības - slepenpolicists Skarpija un Toska reiz bijuši pāris, līdz viņa to pametusi un aizgājusi pie vieglprātīgā Kavaradosi. Skarpija, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, tagad vēlas nevis vienkārši iekarot Toskas miesu, kā paredz librets, bet gan atgūt iemīļoto. Viņš tic, ka vieglprātīgais Kavaradosi, pie kura Toska aizgājusi, nav spējīgs tik patiesi mīlēt. Kaut arī Skarpijam libretā ir atvēlēta negatīvā varoņa loma, Bertmans šajā raksturā mēģina atrast labo, un par tādu uzskatāma Skarpijas absolūtā uzticība Toskai.Kā atklāja režisors, viņam vienmēr ir licies, ka Skarpijam paredzētā mūzika, kas ir skaista, mīlestības un kaislības caurstrāvota, nespēj ilustrēt viņam piešķirtās tekstuāli negatīvās scēnas."Tāpat es vēlos attaisnot Tosku. Jau no bērnības, skatoties šo operu, es nekad nespēju noticēt tam, ka pēc Skarpijas noslepkavošanas viņa var tik vienkārši aizbēgt, aizskriet līdz pat Eņģeļu cietoksnim un, neviena nemanīta, iekļūt tajā. Šāda sižeta loģika ir iespējama vienīgi operā. Cilvēka slepkavība - jo īpaši ļoti tuva cilvēka slepkavība, kā tas ir mūsu versijā, - ir visšausmīgākais notikums, kāds iespējams, un tas nevar neiedragāt cilvēka psihi," stāsta režisors, bilstot, ka tādēļ visa trešā cēliena darbība risinās Toskas apziņā - viņa iztēlojas, kā satiks Kavaradosi, kā viņi kopā aizbēgs, radīs bērnu, nodibinās laimīgu ģimeni, - līdz šo sapni sagrauj realitāte: Toska joprojām atrodas Farnēzes pils kabinetā, tumsā un klusumā, līdzās nogalinātā Skarpijas ķermenim.Uzveduma radošajā komandā līdzās Bertmanam darbojas muzikālais vadītājs un diriģents Modests Pitrens, diriģents Atvars Lakstīgala, scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, gaismu mākslinieks Kevins Vin-Džonss un video māksliniece Katrīna Neiburga.Florijas Toskas lomā iejutīsies Liene Kinča vai Julianna Bavarska, Mario Kavaradosi - Andris Ludvigs vai Georgs Onjani, Vitellio Skarpija - Jānis Apeinis vai Samsons Izjumovs, Čezāre Andželoti - Romāns Poļisadovs vai Viesturs Vītols, Sakristāns - Krišjānis Norvelis vai Armands Siliņš, Spoleta - Nauris Puntulis vai Guntars Ruņģis, Šarone - Kārlis Saržants vai Juris Ādamsons, Cietumsargs - Rihards Mačanovskis vai Juris Ādamsons, Gans - Kristofers Kalniņš-Liberis vai Jānis Aveniņš.Kā ziņots, Toskas atjaunojuma pirmizrādē 7.decembrī plkst.19 galvenajās lomās būs redzami LNO solisti - Tosku tēlos soprāns Liene Kinča, Kavaradosi - tenors Andris Ludvigs, bet Skarpiju - baritons Jānis Apeinis.Režisors Bertmans ir Maskavas Helikona operas dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs, kurš veidojis vairāk nekā 90 iestudējumus daudzos pasaules opernamos un izpelnījies visdažādākā mēroga godalgas. Pirmo reizi Tosku LNO viņš iestudējis 2004.gadā.
Režisors: Opera "Toska" ir veidota kā emocionāls, ne konceptuāls iestudējums
Džakomo Pučīni operas Toska atjaunojums, kas Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos nākamnedēļ, 7.decembrī, ir veidots kā emocionāls, ne konceptuāls iestudējums, jo opera ir emocionāla māksla, Toskas atjaunojumam veltītajā preses konferencē sacīja režisors Dmitrijs Bertmans.Viņš uzsvēra, ka būtiskākais ir nevis tas, ko varoņi dara uz skatuves, bet gan - kā viņi to dara.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.