Zem nosaukuma Waterflower slēpjas mākslinieces Sabīnes Moores muzikālais soloprojekts – viens no daudzajiem viņas izpausmes veidiem, no kuriem lielākā daļa saistīta ar vizuālo mākslu – dizainu, grafiku, videomākslu, glezniecību, komiksiem, animāciju utt. Par slēpšanās faktu gan varētu strīdēties, jo ar dziesmu Grow viņa ir piedalījusies arī 2019. gada Eirovīzijas nacionālās atlases konkursā Supernova, un joprojām atmiņā ir žūrijas locekļu neizpratnes pilnās sejas, kad Sabīne izpildīja savu kompozīciju, kas uz lielo konkursu, protams, netika aizsūtīta.
Sākotnēji Waterflower bija pilnībā savā fantāzijas pasaulē radīta eksperimentāla mūzika, līdzās balsīm vairāk par elektroniku izmantojot dabā sastopamo skaņu ierakstus un akustiskos instrumentus, – 2015. gadā tika publicēts albums Zvīņspārņi, kura Latvijas avangarda mūzikas izdevniecības Underbed Storage kasetēs izplatītā tirāža jau sen izpārdota. Šajā mūzikā latviešu valodā ir saklausāmas šādas tādas līdzības ar Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcu, un tieksme uz skaņu eksperimentiem, jādomā, Sabīnei ir asinīs kā citas astoņdesmitajos gados radītas popa avangarda grupas LLL dalībnieka atvasei.
Uzzīmē Sooremabine
Sabīne daudz koncertējusi ārpus Latvijas, viņas uzstāšanās ir spilgtas performances ar pašas veidotām videoprojekcijām un scenogrāfiju, kurā izmantoti īsti augi, kas arī piedaloties skaņu radīšanas procesā. Tam, protams, var tikai noticēt, jo pārbaudīt, cik lielā mērā konkrēto uz skatuves redzamo augu lapas, ziedi vai stumbri rada to, ko dzird klausītājs, nav iespējams. Līdzīgi kā vēl vienā Sabīnes projektā Zīmētā skaņa, kur viņa zīmē un no zīmuļa slīdēšanas pa papīru rodas skaņas. Kā gan citādi? Sekot līdzi mākslinieces aktivitātēm un vizuālajām pārvērtībām, kurās viņa padara par mākslas objektu arī sevi pašu, spēlējoties ar matu krāsām un sakārtojumu, gliteriem un neierastiem aksesuāriem, var viņas Instagram kontā, kura nosaukums sooremabine ir vēl viens asprātīgs solis uz priekšu viņas spēlēs ar tēliem un skaņām, jo nez vai viņas īstais, pasē nodrukātais uzvārds ir Moore.
Galu galā mūsu pareizrakstība pat lietuviešu uzvārdu galotnes latvisko, kur nu vēl šādu divu patskaņu atkārtojumu, jo pagarināšanas nolūkam mēs taču izmantojam garumzīmes, iztiekot tikai ar vienu patskani, un divu līdzās esošu vienādu patskaņu lietošana parādījās, kad elektroniskā pasta un telefona īsziņu pirmsākumos vēl nebija ērti pieejamas latviešu valodas specifikai atbilstošas garumzīmes.
Automātiskais ierocis
Paralēli Waterflower Sabīnei ir arī electroclash grupa Mmmm, kas koncertos kā šova elementu izmanto luminiscējošas maskas. Mmmm ir saņēmusi galveno balvu Radio NABA konkursā Hadrons. Sabīne darbojas eksperimentālā folkduetā Lost Harbours. Šogad ir publicēts un rezonansi jau izpelnījies kopdarbs – dziesma Tur – ar elektroniskās mūzikas mākslinieku Dmitry Distant.
Baltā gaisma ir Waterflower pirmais vinila platē izdotais albums, kas Sabīnei ir plašs lauks, kurā izvērsties vizuāli. Tas arī tiek darīts: katrā atšķiramā jeb gatefold vāka plaknē dominē cita krāsa – maigi rozā, piķa melna un gaiši zila –, jebkura ar tām asociētā noskaņa ierakstā ir klātesoša, bet baltā atstāta nosaukumam un, iespējams, ironijai par to, vai patiešām baltā gaisma ir tas, pēc kā ilgojamies un kur rodam mieru, jo tā taču par daudz apžilbina, kaut apžilbināšana ir Sabīnes stihija visās viņas izpausmēs.
Tituldziesma, kas ievada albumu, ir kā Sabīnes automātiskais šaujamierocis (kaut nepārprotamas dusmas vairāk paliek Mmmm daiļradē), jo savā uzbūvē un noskaņā atsauc atmiņā Bristoles triphopa grupas Portishead atgriešanās singlu Machine Gun 2008. gadā pēc desmit gadu klusēšanas. Pēc Baltās gaismas ir deviņas dziesmas angļu un latviešu valodā, dažām ir arī popmūzikas potenciāls (Find It, Chemtrail), šajā lauciņā gan mūziķe neiebrauc tik dziļi kā ar Mmmm singlu Karsti un provokatīvajiem gabaliem Ej d***t un Ko tu faking dari?.
Zem ūdens mierīgāk
Sabīnes projektus Waterflower un Mmmm nevar kā ar nazi nodalīt vienu no otra – tie jau ir diezgan saplūduši, un varētu arī neatšķirt, kuram konkrētā dziesma pieskaitāma, jo ierakstā nekādas podu puķes mēs nejūtam un sākotnējā albuma Zvīņspārņi dabas skaņu dominance saglabājusies mierīgākajos gabalos. Tomorrow klausoties straumēšanas platformās, šķiet, ka tur ievietots šī skaņdarba ieraksts no vinila plates, bet varbūt tie ir īsti ugunskura sprakšķi, ar kuriem nereti plates sprakšķēšana tikusi salīdzināta?
Kad klausās no rozā vinila plates, var pat mēģināt iztēloties, kā šie abi sprakšķu solo konkurē savā starpā, un spēku samērs mainās, ar katru klausīšanās reizi platei arvien vairāk nodilstot. Internal ir dziesma abās albumā izmantotajās valodās, un tajā ieskanas arī viena no albuma skaistākajām un vienlaikus pašreizējai situācijai atbilstošākajām frāzēm, ka pavēles ir jāklausa mūsu pašu drošības labā: "Tava pavēle atbalsojas tūkstošreiz."
Zem ūdens ir vēl viena skaista dziesma latviešu valodā, kas varētu kļūt par hitu, un tad jau mēs esam nonākuši līdz baltās gaismas apspīdētā ceļojuma beigām, lai atvadītos ar inteliģentas popmūzikas gabalu Palm vs Palm un balādi Love, kurā tiek plinkšķinātas, šķiet, kaut kur pamestā mājā atrastas vecas klavieres un izskaņā elektronikai pievienojas stīgas. Sabīnei ir tik daudz ko teikt, ka tam nepietiek ne viena albuma, ne vienas mākslinieciskās izpausmes formas, ne arī viena cilvēka dzīves. Un tiem retajiem, kas sadzird, ir lielāka nozīme nekā milzīgu koncertu fanu pūļiem, kuri tikai aptuveni zina, kur atrodas un ko klausās, bet arī vārds "aptuveni" šoreiz der, jo nekas skaidrs un akmenī cirsts te nedarbojas. Viss plūst un mainās ik mirkli.