Pūce vēstulē norāda: "Dievs svētī Latviju noteikti bija garīgs atbalsts daudziem okupētajā Latvijā. Arī manai ģimenei īpaši smagajos brīžos, kurus tai nācās pārdzīvot pēckara deportācijās,- tēvam Voldemāram Pūcem lāģerī Vorkutā un mātei Dailei ar pusgadīgo brāli Kasparu Amūras nometinājumā. Arī es 1983. gadā, kad biju students, dodoties pa toreizējo Ļeņina (tagad Brīvības) ielu no Konservatorijas uz Stūra māju, kur tiku izsaukts uz pratināšanu, smēlos spēku klusu dungojot pie sevis šo dziesmu."
Tomēr komponists uzsver, ka pašlaik Latvija atrodas citā situācijā. "Esmu dziļi pārliecināts, ka Latvija nekad vairs netiks okupēta. Tās liktenis pilnībā ir mūsu pašu rokās un pietiek lūgties kādiem augstākiem spēkiem, lai tie nokārto mūsu dzīvi mūsu vietā," raksta Pūce.
Viņš citē fragmentu no savas intervijas š.g. jūnijā žurnālā Mistērija: "Himna ir dzīvs Valsts simbols, instruments nācijas pašnovērtējuma, noskaņojuma un vēlmju paušanai. Enerģētisks vēstījums apkārtējai pasaulei un pašu gara stiprināšanai. Visu cieņu Baumaņu Kārļa 1873. gadā sacerētajai Dievs svētī Latviju, kas izskanēja I Latviešu dziedāšanas svētkos kā sapnis, kā vīzija par toreiz vēl neesošo Latvijas valsti. Taču tagad, kad mums jau otro reizi šī valsts reāli ir un tikai no pašu darbiem būs atkarīga tās nākotne, mūsu mentālā ceļošana uz simtčetrdesmitgadīgu pagātni un lūgšanās Dieviņam, lai "ļauj mums te laimē diet", liekas maigi izsakoties, dīvaina. Manuprāt, šodienas Latvijas pilsonim "dzimtcilvēka – bāreņa" statuss nebūtu sevišķi akceptējams un šī greizā enerģētiskā vēstījuma producēšana, ko mēs darām ik reizi, atskaņojot mūsu tagadējo himnu, nav laba prakse. Tam vajadzētu būt vienam drosmīgam lēmumam: mūsu valsts himna ir jāmaina, - jārada viens jauns, pozitīvs, dzīvi apliecinošs skaņdarbs."
Vēstules noslēgumā Pūce bilst, ka "iespējamā himnas maiņa nav šī brīža akūtākais uzdevums". Tomēr viņš aicina "sev pavaicāt - vai mūsu patreizējā himna mani rosina un pacilā? Vai šis ir tas ziņojums, kuru es gribu par Latviju vēstīt pasaulei?"
Dido
VV
labveelis