Maija Treile *****
Izabellas istaba, kas pirmizrādi Aviņonas festivālā piedzīvoja 2004. gadā, Rīgas viesizrādēs nemaz nešķita novecojusi vai iekapsulējusies kanonizētas vērtības statusā, kā tas mēdz gadīties ar izrādēm ilgdzīvotājām. Varbūt tāpēc, ka viena no centrālajām asīm, uz kuras savērta Jana Lauversa un Needcompany izrāde, ir laika ass. Tā savieno režisoru un viņa nelaiķi tēvu, kuram veltīta izrāde. Tā saver vienā virtenē XX gs. lielos vēstures, mākslas un sabiedrības griežus, kas tiek izstāstīti caur Izabellas dzīves gājumu, ar izrādē iesaistīto režisora tēva ēģiptiešu un afrikāņu artefaktu kolekciju. Un viss kopā saplūst te un tagad – XXI gadsimtā, skatītājā, kurš sēž zālē un skatās šo vienlaikus tehniski precīzo, emocionāli silto un arī antīkās traģēdijas vēriena skarto iestudējumu. "Vajadzīgas kompānijas" ansamblis ir spožs, katrs aktieris (visdažādāko profilu mākslinieki ar ievērības vērtiem CV) ir aizraujoša personība, taču vienlaikus neviens netiecas dominēt, bet sadejojas, sadziedas, savērpj savstarpējo skatienu tīklu trausli un niansēti, centrā atļaujot būt Izabellai – Vivianei de Meinkai – kā koķeti bērnišķīgai un viedai, aklai un redzīgai pirmmātei, kas šķetina lielos jautājumus par meliem un patiesību, dzīvi un nāvi, lietām un cilvēkiem, kuriem visu mūžu dzīvojam blakus, nespējot iekļūt iekšā.
Henrieta Verhoustinska ****
Izrāde par Izabellas garo, freidiski, sociāli, cilvēciski sarežģīto mūžu atstāja ilgu un interesantu pēcgaršu. Galvenokārt tāpēc, ka absolūti dabiskā – kā elpot un dzīvot – veidā kompilē tekstu divās valodās (patiesībā trijās, ja ņem vērā titrus), dialogus, laikmetīgo deju, visdažādāko tautību un rasu aktierus, mitoloģiskos un arheoloģiskos objektus, reālismu un sirreālismu, atļauto un "neatļauto", viegli un drosmīgi kāpjot pāri visādiem tabu. Latviešu teātrī – ar mūsu vēsturi, nosacījumiem un ierobežojumiem – grūti būtu šādu izrādi iztēloties. To sacerējuši brīvi cilvēki, bez uzspēles un mandrāžas, bet, pats galvenais, – bez vēlēšanās epatēt, pat teju piecminūšu vecmāmiņas un mazdēla franču skūpsts ir tikai šķietama provokācija. Pēc izrādes paliek daudz domu: par multikulturālismu. Par vecumu. Par teātri. Par mīlestību un iekāres dabu. Iespējams, pati izrāde ir daudz spēlēta, jo mazliet trūka action teātrim nepieciešamās pirmreizības, bija labi ieeļļotas un profesionāli izpildītas rutīnas sajūta, īpaši brīžos, kad bija nepieciešamas saasinātas emocijas. Bet pats stāsts, izpildījuma profesionalitāte un "koncepcija" – gudri un Latvijas teātriem neierasti.
Undīne Adamaite *****
Gudra, skaista, traka, melanholiska, mazliet apreibusi, smeldzīga, asprātīga izrāde. Apzīmējumus varētu virknēt vēl un vēl, lai mēģinātu vārdos satvert to valdzinoši nereālo Izabellas istabas smaržu, ko 10 gadu garumā un nu arī Rīgā sadzīvojušas Needcompany aktieru/dejotāju/dziedātāju personības. Iespējams, viena no režisora dzīves vispersoniskākajām situācijām – ko iesākt ar tēva, arheoloģijas un antropoloģijas amatiera, pēc nāves atstāto mantojumu – 5800 artefaktiem – izrādē kļūst par universālu un vispārcilvēcisku pieredzi, šķiet, katram, kas to skatās. Izrāde pārliecinoši "izpilda poētiskās pasaules uztveres propagandista pienākumus" (Lorka), bet dara to bez propagandai piemītošās didaktikas un agresijas. Droši vien režisors var pretendēt uz subjektīvāko XX gadsimta vēsturi, kāda jebkad ir izstāstīta vai uzrakstīta. Sapņa estētikā veidotais klejojums pa XX gadsimtu iztiek bez "obligātajiem paragrāfiem". Otro pasaules karu šķietami nepieklājīgi ar plaukstas kustību vienkārši pāršķir, uzreiz nonākot līdz Hirosimai un sievietes ādā iedegušā kleitas rakstam. Iegriežamies Bovija smadzenēs un kosmosa kuģī gaisā uzsperta suņa pasaulē. Bet beigās ir skaidrs, ka nekur tālāk par tavu istabu un taviem dzīves jautājumiem apburošā Teicēja Viviane de Meinka nav aizvedusi.