Valda Čakare ***
Mihaila Gruzdova skatījums uz ķermeni kā likteni mūsdienu narcisma pārņemtajā pasaulē ir laikmetīgs. Tāpat kā režisora izvēle no daudzslāņainā romāna izcelt laukā tieši jutekliskuma aspektu, kaut Tomasam Mannam tas nav mērķis, bet tikai līdzeklis, ar kuru talantīgais un pievilcīgais Fēlikss Kruls iemanto brīvību un pārvērš dzīvi mākslā. Taču mulsinošs ir veids, kādā režisors un viņa komanda savu redzējumu dara ieraugāmu publikai. Kailu ķermeņu ņirboņa uz scenogrāfijas kustīgajām plaknēm mijas un saplūst ar dāsniem dejotāju, aktieru un gaisa vingrotāju plastikas demonstrējumiem, kuru dekoratīvisms nu nekādi neļauj atsaukties režisora aicinājumam izrādi neanalizēt, bet izbaudīt, jo visa iecerētā erotika iekrīt un pazūd kā akā. Uldis Siliņš – Fēlikss Kruls jaunībā – ir teicamā fiziskajā formā, bet Ivaram Pugam – Fēlikss Kruls brieduma gados – piemīt šarmanta pašironija. Vien žēl, ka viņam trīs stundas jāvārgst dzelzs gultā, periodiski rakstot memuārus uz Ditas Lūriņas (programma vēstī, ka aktrise spēlē papīra lapu) kāju stilbiem.
Maija Uzula-Petrovska **
Mihails Gruzdovs pretendē Tomasa Manna romānu interpretēt kā erotisku drāmu. Kāpēc gan ne, kaut no avantūrista memuāriem varētu izcelt arī citus slāņus. Uz skatuves redzams abu dzimumu aktieru, pārsvarā gan sieviešu, kailums. Iļjas Vlasenko horeogrāfija ļauj aktrisēm dažādos rakursos izcilāt atsegtās kājas, imitēt pašapmierināšanos, priekšspēli vai pašu dzimumaktu. Annas Heinrihsones kostīmi kalpo, lai izceltu to, kas kails. Aigara Ozoliņa scenogrāfijā dominē melnbaltas lielizmēra sieviešu kailķermeņu projekcijas (videomākslinieks Māris Kalve). Galvenā varoņa Fēliksa Krula Liktenis uz skatuves iemiesots brīvmākslinieces Ernas Daudzvārdes absolūti kailajā ķermenī. Paradoksāli, bet izrādei pilnībā trūkst seksuālā sprieguma. Pretenzija cilvēka likteni, dvēseli un dzīves jēgu atklāt caur ķermeni cieš fiasko, jo meklējumi nenotiek patiesi – ķermeņi tiek ekspluatēti plakani dekoratīvā funkcijā. Tādi uz skatuves aktieriski iemiesoti tēli kā Liktenis un Balta lapa šķiet naivi un mākslīgi ieviesti, lai pateiktu kādu dziļāku domu. Galvenā varoņa atveidotājs Uldis Siliņš ir skatuviski pievilcīgs, taču viņam pietrūkst seksapīla, kas ļautu noticēt nepārtrauktajai dažāda vecuma un sociālo slāņu dāmu apsēstībai ar jauno cilvēku. Kopiespaids ir mākslinieciski impotents.