Valda Čakare ***
Edmunda Freiberga rūpīgi uzbūvētais un labi ieeļļotais skatuves dzīves karuselis griežas bez aizķeršanās. Bēda, šķiet, ir tā, ka šī griešanās, pirmkārt, ir tik ļoti iepriekšparedzama, otrkārt, neļauj nojaust, kādi bijuši režisora nolūki. Ja nu vienīgi – lai izrāde trāpītu katra skatītāja sirdī, bet tas jau ir ierakstīts programmas grāmatiņā. Atliek skatīties un gaidīt – trāpīs vai netrāpīs. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis uzbūris tvanīgu vasaras vakaru ar ziedošām akācijām, abi Liliomi – uz dzīvi dusmīgais Ivars Kļavinskis un šarmantais "pofigists" Kaspars Dumburs – katrs citu vakaru ieštaukā savu Jūliku, kuras neizskaidrojamai mīlestībai Ingas Misānes tēlojumā piemīt miers un dziļums (lielisks aktrises darbs!), bet Agneses Kostigovas atveidojumā – maigs biklums. Abas krāšņās karuseļa "spīdolas" pēc iekšēja cīniņa starp mīlestību un biznesu paliek katra pie savām vērtībām: Daiga Gaismiņa – pie mīlestības, Zane Jančevska – pie biznesa. Abi blēži Fičūri dzīvi mēģina ņemt savās rokās atšķirīgā vīzē – Mārcis Maņjakovs ar monumentālu pamatīgumu, Ainārs Ančevskis – ar fiksu šiverīgumu. Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem joprojām ir tikpat skaistas kā 1971. gadā. Par spīti tam – man tomēr netrāpīja.
Silvija Radzobe ***
Edmunda Freiberga Lilioms iestrēdzis starp atmiņām par A. Jaunušana romantisko versiju (1971), kurā karuseļa iekšāsaucējs bija nesaprasts mākslinieks, un vēlēšanos patstāvīgi izanalizēt titulvaroni. Radies uzvedums, kurā skaudras atziņas un tēli iemaisīti sīrupsaldā ķīselī. Lilioma pretrunīgums pārdalīts uz pusēm, varonim atstājot negatīvo, bet apkārtējai atmosfērai pāradresējot tā pievilcīgo daļu, kam jārealizējas caur Imanta Kalniņa leģendāro karuseļa dziesmu. Bet šāds paņēmiens rada tīša maldinājuma iespaidu. Kāpēc lai es apjūsmotu potenciālu slepkavu, kurš, padarījis grūtu jaunu meiteni, par to neliekas ne zinis, pat sit? Inga Misāne radījusi ļoti pievilcīgu tēlu – viņas Jūlija ir pazemīga un apgarota, bet mīlestībā – stipra un klusa. Ivars Kļavinskis Liliomu tēlo kā drūmu, īgnu tipu, kurš iedomājas no sevis nezin ko, kā personība ir nenobriedis, jo viegli pakļaujas kriminālistam Fičūram. Aktieris ir patiess, bet šāda režisoriskā koncepcija sagāž ne tikai F. Molnāra lugas poētisko, bet arī ētisko sistēmu, izvirzot par atdarināšanas cienīgiem pašapmierinātos mietpilsoņus Hugo un Mariku, kuri rūpējas par Jūliju, neatstāj nelaimē. Juris Hiršs un Marija Bērziņa spēlē ar sirsnību un vieglu pašironiju. Nesaprotama un nepiedodama ir Zanes Jančevskas bezgaumīgā groteska Muškātnes lomā.