Telpā ieslēgtām personām ir jāpārvar domstarpības un jāpierāda spēja vienoties kopīgam uzdevumam, lai izkļūtu no tās. Janvāra vidū šāds scenārijs Latvijas teātros tika izspēlēts divreiz. Vispirms Latvijas Nacionālā teātra Lielās zāles iestudējumā Debesjums divpadsmit mājas soļa un beztiesības nolemtas sievietes tika sapulcinātas, lai spriestu zvērināto tiesu tumšā un pieputējušā tiesas nama istabā XVIII gadsimta Anglijas laukos. Vienu dienu vēlāk Liepājas teātra Mazajā zālē, kas meklējama koncertzālē Lielais dzintars, skatītāji līdz ar aktieriem nokļuva savdabīgā izlaušanās istabā, kurā kvesta noteikumus radījusi dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce. Lugu Dziesmu svētki, turpinot attīstīt režisora prasmes, iestudējis jaunās paaudzes aktieris Matīss Budovskis kopā ar kolēģiem vienaudžiem – gaismu mākslinieku Niku Ciprusu un scenogrāfi Paulīni Kalniņu.
Argumentācijas treniņš
Nespēja pašam lemt par savu atrašanās vietu acīmredzot jebkuros apstākļos briedina paniku un iedarbina pašsaglabāšanās instinktus, liekot atklāties ne tām jaukākajām personības šķautnēm un arī viedoklim, kuru citkārt labāk paturētu pie sevis. Piedāvātā situācija mūsu laikmetā, kas nepazīst robežas, varbūt nav gluži dramatiska, bet eksistenciāli nospriegota jau nu gan.
Atbilstoši dramaturģes plānam astoņi savstarpēji nepazīstami dažāda vecuma un dzīves pieredzes mazie cilvēki tiek maldināti un, atšķirīgu motīvu vadīti, ierodas viņiem adresētajos ielūgumos noteiktajā laikā un vietā, tieši mūsu dienās šīs koncertzāles telpās. Viens pēc otra viņi pievienojas zālē jau sanākušajiem skatītājiem katrs ar savām domām, priekšstatiem un klusām cerībām – vai tas būtu darba piedāvājums, sveiciens dzimšanas dienā, romantiska satikšanās vai arī ikdienišķākas nodarbes, kā sapulce, vēstures lekcija, tikšanās ar klientu un svētku modelēšanas seminārs. Taču viņi nokļūst publiskās argumentācijas treniņā, lai balsotu – par vai pret Dziesmu un deju svētkiem.
Rasa Bugavičute-Pēce ir dokumentējusi sabiedrisko domu, piefiksējot nākamībai daudzos viedokļus par un ap šo Latvijas kultūras kanonā ierakstīto tradīciju: par viegli piemirstamo garīgo vertikāli, ko tie iztaisno cilvēka saliektajā mugurā, par vietējām un ģeopolitiskām drāmām, ko tie neatceļ, par birokrātiskām nejēdzībām, kas tos diskreditējuši, un jaunāko dalībnieku prozaiskajām aušībām, kas šiem svētkiem atņem daļu no paaudzēm mantotā teiksmainuma. Lugā tie piedevām apaudzēti ar sabiedrību tikpat polarizējošām mūsu aizejošās tagadnes tēmām kā datu aizsardzība, dzimumu un nacionālo minoritāšu stereotipi, vakcinēšanās, obligātais militārais dienests, karš, okupekļi, patriotisks patoss un pat bēdīgi slavenā Bulduru bibliotēkas sāga, kas katra varoņa sākto monologu, argumentējot savu balsojumu, automātiski noved līdz neatrisināmam konfliktam ar pārējiem.
Nostādot skatītāju tādā sadzīvisko aktualitāšu koncentrātā, apzināti vai nejauši Dziesmu un deju svētku fenomena vietā priekšplānā izvirzās neuzklausītais cilvēks, kuru beidzot citiem nākas sadzirdēt. Programmā lasāms, ka šis darbs ir par balsi. Izrādē izskan tēze, ka sabiedrības modeli atspoguļo kora uzbūve. Tajā katra balss ir daļa no kaut kā liela, kas var tapt tikai tad, ja visi dzied. Un izrādes finālā nesaprastais cilvēks paliek viens pats ar savu balsi.
Mozaīkas fragmenti
Lugas varoņiem, kurus raksturo spēja emocionālā iekaisība, ko nosaka apspiestās psiholoģiskās traumas, ir visai grūti iedragājama pārliecība par sava viedokļa pareizību, taču aktieriem izdodas viņus vērst daudzšķautņainākus. Tēli ir piepildīti ar spraigu dzīves izjūtu un atklāj, cik dažādas, sakāpinātas un nesamierināmas var būt mūsu līdzcilvēku balsis, uz kurām mums nenākas reaģēt tikai tāpēc, ka ikdienas skrējienā mēs tās nesadzirdam. Matīsa Budovska panākumu apliecina jau tas, ka viņš, šķiet, ir panācis deviņu aktieru uzticēšanos – katrs no viņiem ar pilnu atdevi aizstāv savu varoni, bet ansambļa vārdā vienlaikus paliek savā mozaīkas fragmenta ietvarā.
Viņi veido tipizētu sabiedrības locekļu kolāžu, kuru attiecības raksturo paradoksi un likumsakarības. Viņu vidū – Sanda Pēča neiecietīgais nacionālists Jānis, Rolanda Beķera izaicinoši pašpārliecinātais Nauris un Anetes Berķes pašpietiekamā meitene ar viedokli Lāsma, Gata Malika provinces horeogrāfs Aleksandrs ar savu misiju, Kaspara Kārkliņa noslēgtais uzņēmējs Madars, kura šķietamais pragmatisms izplēn, aizmirstoties personīgajās svētku atmiņās, Everitas Pjatas-Gertneres labāko nodomu vadītā krievu izcelsmes latviete vēsturniece Larisa, kurai arvien nākas pierādīt savu lojalitāti valstij, Kaspara Goda pusmūža romantiķis Ēriks un Andas Albužes vecā kaluma paštaisnā Linda. Kādu neveikla klusuma brīdi viņa pārtrauc, skanīgā balsī nodziedot tautasdziesmu, kādēļ nodeldēto dzimšanas dienas dziesmu popurijs kakofoniskā jauno cilvēku izpildījumā nav tā dāvana, ko viņa gribētu savā apaļajā jubilejā.
Izrāde katra skatītāja acu priekšā veidojas mazliet citādi atkarībā no sēdvietas piešķirtā redzes leņķa. Skatītāji ir izvietoti gar telpas sienām, bet dažiem ir paredzētas apaļas taburetes ar mīkstu pārvalku gandrīz blakus aktieru vietām. Šāds iekārtojums tā jau šauro, visiem kopīgo spēles telpu dara vēl intīmāku. Un aktieri neliek vilties detaļās, kas ir tik būtiskas tuvplāna izrādei.
Man pretī nosēžas Ēriks. Kautrīgi sabozies, viņš nodur galvu purngalos, negaidījis tik daudz uzmanības no svešiem cilvēkiem, un neveikli tin vaļā konfekti Raffaello, ar ko, domājams, bija cerējis pārsteigt savu vēstuļu draudzeni. Čabināšanās troksnim pieņemoties spēkā, viņš to spēji iemet mutē, bet papīriņu, ātrumā nezinādams, kur grūst, iebāž zeķes stulmā. Apkārt taburetei nodevīgi sabirušas kokosriekstu skaidiņu drumslas. Šī, bez šaubām, bija izrāde izrādē.
Mazliet atstatus Andas Albužes elegantā kundze drudžaini burza pirkstos melīgo ielūgumu – tā vien šķiet, ka šī nav pirmā reize, kad dzīve viņu apspēlē.
Pret savu gribu
Spēles telpas iekārtojums apstiprina, ka šajā ēkā teātrim atvēlēto vietu ir iespējams izmantot jēgpilni. No visām pusēm skatītājus un aktierus ieskauj smilšu krāsas aizkaru krokas kā nepastāvīgo jūrmalas kāpu valnīši, par dabas tuvumu atgādina arī koncertzāles saskanīgais, nobružātais parkets. Aktieri izretojas pa visu telpu, te apsēžas, te pieceļas un lēnām pārvietojas, it kā meklētu saviem varoņiem vietu. Šis principā ir terapeitiskai kontemplācijai paredzēts interjers, bet pagaidām viņi vēl nav pārvarējuši savas pašizpausmes alkas, lai beidzot ieklausītos otrā, – atšķirībā no baltās tautumeitas skulptūras cilvēka augumā, kas majestātiskā puspagriezienā no kulises mēmi novēro šo prozaisko kņadu un pacieš arī to, ka tai uz kroņa ar plakšķi uzliek roku dezinfekcijas līdzekli.
Līdz ar noslēpumainajām gaismēnām uz viļņotā auduma sienām un Georga Pelēča kompozīcijā Plaukstošais jasmīns dzirdamajiem vibrofona maigajiem piesitieniem radošā grupa panāk valdzinošu atmosfēru – vienlaikus reālistiski konkrētu un filosofiski vispārinātu. To gan negaidīti izjauc kāda rituāla epizode, ar kuru režisors tomēr gribējis atstāt arī savu nospiedumu izrādē. Skanot Mārtiņa Brauna episkajai Daugavmātei, skatuve aptumšojas, pieplūst dūmi un pāri vienojas izlīdzinošā apskāvienā, kam gan ir grūti saskatīt mērķtiecību.
Vislielāko pārsteigumu sagādā Agneses Jēkabsones īpatnējais veikums zinātnieces Māras portretējumā, kura, kā izrādās, šo visu ir noorganizējusi. Viņas apģērbs ir lietišķs, bet nevīžīgs. Lugā nekas neliecina arī par varones ārkārtīgo ekscentriskumu, kas robežojas ar kādiem psihiska rakstura traucējumiem, un nepārprotamām saskarsmes grūtībām: viņa nevienam neskatās acīs, nevienam nepieskaras. Aktrise riskē, strādājot uz robežas starp to, kā spēlēt, un to, ko spēlēt. Lai cik izjusts un tehniski virtuozs būtu aktierdarbs, tam nav lielākas vērtības par epizodisku meistarklasi, ja tas neiederas kopējā izrādēs vēstījumā. Taču spēja komunicēt un iznesties, uzturēt sociālās saites nebūt nav saistīta ar cilvēka intelektuālo kapacitāti, turklāt tieši šo iezīmju trūkums tēlam piešķir simbolisku nozīmi. Viņa iemieso neērtu balsi, neērtu cilvēku, kuram ir tādas pašas tiesības uz eksistenci, bet arī viņam taču ir pienākums respektēt citus. Zilums, kas vīd viņai uz vaiga, liecina, ka šis nav bijis pirmais viņas rīkotais sociālais eksperiments, lai apstiprinātu savas pētnieciskās hipotēzes, un, pametot telpu, ne visi dalībnieki ir atstājuši nesodītu šo manipulāciju, kam bijuši pakļauti pret savu gribu.
Taču attālums līdz skatītājam, precīzāk – tā neesamība, aktrisei ne brīdi neļauj samelot. Freida tēzes par cilvēka dabu viņa citē kā praksē pārbaudītas un noslēguma izstieptajā poēmā par balsi tik meistarīgi saliek uzsvarus un ietur pauzes, ka, šķiet, tas ir vienīgais veids, kā šo īpatnējo tekstu izrunāt, vienlaikus to atbrīvojot no jebkādām subjektīvām skatītāja pretenzijām pret tā formu vai saturu. Māra šķiet patiesi laimīga šajā brīdī, kad ir viena pati tikai ar savu balsi. Bet izrāde gan bija par prasmi sarunāties, vai ne?
Dziesmu svētki
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 14.III plkst. 19, 19.III plkst. 13, 8.IV plkst. 13, 11.IV plkst. 14, 15.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–18