Izstādē Īstā vieta īstajā vietā, kas ir skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, Pēteris Sidars (1948) turpina nu jau daudzu gadu garumā sev raksturīgos mākslinieciskos meklējumus. Nekādus citus informācijas pavedienus izstādes apraksts skatītājam nesniedz – vien to, ka mākslinieks nododas saviem iedvesmas un interešu avotiem. Pēteris Sidars sāka darboties Latvijas mākslā pagājušā gadsimta 70. gadu beigās un drīz vien nodevās tekstilmākslas robežu paplašināšanai, kas viņu dažādās pakāpēs interesē joprojām. Tiesa, mūsdienās "robežu paplašināšana" ir apzīmējums, kas izsaka visu un neko, jo no avangardiskas pozīcijas tā drīzāk kļuvusi par normu – palikt "iekšpus robežām", izzināt tradicionālo un darboties saskaņā ar konkrētā medija noteikumiem nevienu vairs neinteresē. Laikmetīgā māksla mīl starpdisciplinaritāti, paradoksus un divdabjus, un Pētera Sidara darbi šai plūsmai atbilst jau kopš saviem pirmsākumiem vēlīnajā padomju periodā.
Ideju priekštecis
Pēteris Sidars tekstilmākslā ir ienesis netradicionālus un nemākslinieciskus materiālus, paplašinot gan tekstilmākslas darba fiziskās definīcijas, gan tā tēlainības amplitūdu. Plastmasa, metāls, stikls, papīrs, organiskās šķiedras un tamlīdzīgas vielas Pēterim Sidaram aizstāj tradicionālo audumu tekstilšķiedru, taču saglabā tekstilmākslā svarīgo savijuma principu un saauž jaunās attiecībās telpiskos apjomus un rūpnieciski ražotus priekšmetus.
Priekšmetiskā kultūra mūsdienās ietver arvien smagākas ekoloģiskās konotācijas, un masu produkciju mākslas objektos ir grūti uzlūkot bez asociācijām ar antropocēna laikmeta raisītajām vides katastrofām un klimata pārmaiņām. Vēsturiski dažādu "atkritumu" un lietotu priekšmetu izmantošana funkcionēja drīzāk kā mākslas iekšējās hierarhijas noārdīšana, kas meklēja jaunas poētiskās iespējamības un tādējādi nojauca pašu nošķīrumu starp mākslu un nemākslu, savukārt pēdējās desmitgadēs sadzīves lietu ienešana mākslas teritorijā iegūst ekokritiskas noskaņas neatkarīgi no autora sākotnējiem nolūkiem. Cilvēka, dabas un apkārtējās vides attiecības ir tik fundamentāli svarīgs mūsdienu realitātes aspekts, ka tās ir kļuvušas par automātisku zemtekstu teju jebkuram mākslas darbam, kurā ir izmantoti ikdienas priekšmeti. Arī Pētera Sidara veidojumi atgādina par cilvēku nerimstoši ražoto atkritumu kalniem, pārprodukciju un pārmērīgo patēriņu, lai gan pats autors šīs problēmas nekur nemin.
Kopš Pētera Sidara pievēršanās mākslai viņa rokraksts ir mainījies maz un paradoksālā kārtā šodien pat var šķist aktuālāks – īstā laika un īstās vietas nozīmē – nekā 80. un 90. gados, ko tradicionāli varētu uzskatīt par mākslinieka radošā brieduma laiku. Aktualitāti pastiprina arī starptautiskā mērogā pieaugusī interese par amatniecisko un rokdarbniecisko estētiku, piemēram, keramikas un tekstilmākslas arvien pieaugošā popularitāte laikmetīgās mākslas izteiksmes līdzekļu arsenālā. Tas arī ļauj padomju perioda mākslas mantojumu aktualizēt kā priekšteci daudzām pašreiz aktuālām idejām, vizuālajiem diskursiem un modes tendencēm, un ne tikai saistībā ar lietišķo mākslu. Piemēram, Lietuvas paviljons 2024. gada Venēcijas biennālē veidoja dialogu starp pašlaik starptautiski pazīstamāko Baltijas laikmetīgās mākslas apvienību Pakui Hardware un XX gadsimta otrās puses gleznotāju Mariju Terēzi Rožanskaiti, kura savos darbos pievērsās savdabīgam "medicīniskajam reālismam".
Pilsētas audums
Žēl, ka Latvijā vismaz pagaidām nenotiek šāda vēstures kanonu pārskatīšana, nojaucot hronoloģiskās robežas un ierakstot kultūras mantojumu tagadnībā. Arī Pētera Sidara izstāde Īstā vieta īstajā vietā šķiet garām palaista iespēja aplūkot mākslinieka daiļradi plašāku kopsakarību tīklojumā, kaut vai viņa paša radošās biogrāfijas ietvaros. Ne paši jaundarbi, ne to vienojošie elementi netiek interpretēti, atšifrēti vai paskaidroti, iztiekot ar lakonisku paša mākslinieka komentāru.
Ekspozīcijā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā ir redzami Pētera Sidara mākslas darbos ierastie elementi. Pirmkārt, ikdienas materialitātes, kas asamblētas dažādās kombinācijās un salikumos. Centrālais akcents ir telpiskas instalācijas un lielizmēra objekti no neskaitāmiem kūdras podiņiem – materiāla, ko mākslinieks izmantojis jau 90. gadu darbos. Otrkārt, fraktālisma princips – ģeometriskas figūras, kas daudzu daļu savienojumā atkārto savu formu. Kūdras podiņš šajā izstādē ir svarīgākais mikroelements, kas variējas un tiek pavairots objektos un telpiskās struktūrās, kuras savukārt attīstās tālāk jaunos vizuālos veidolos un hibrīdtēlos.
Paralēli telpiskajiem veidojumiem izstādīti arī gleznojumi, pirms vairākām desmitgadēm aizsāktie abstraktā ekspresionisma manierē atdarinātie putnu ekskrementu motīvi. Lai arī abas nosacītās darbu sērijas īsti nesader kopā, tās vieno interese par ikdienišķo un nejaušo kā mākslas formu. Pētera Sidara darbos būtiska ir arī saspēle starp mērogiem, mazo un lielo, mikro un makro, jo šīs ikdienišķās nejaušības mākslinieks izvērš līdz ainaviskiem izmēriem. Lai arī Pēteris Sidars spēlējas ar mazliet vecišķu antiestētismu un huligāniskiem jociņiem, tajā atblāzmojas kaut kas no austrumu garīgajām praksēm, uz kurām mākslinieks pats atsaucas darbos. Tas ir fokuss uz fragmentiem un sīkām detaļām kā lielāku kopsakarību atspoguļojumu un atgādina, ka ikkatra lieta un fenomens ietver arī kaut ko ārpus sevis pastāvošu.
Pētera Sidara fraktāļi, visticamāk, ir radīti kā daudz vienkāršāka spēle ar neparastām vizuālām formām, taču XXI gadsimta ģeopolitiskajos apstākļos tiem piemīt kaut kas meditatīvs, tie mudina gremdēties apcerē par visu pastāvošo kā mazu, ārēji neredzamu, bet neizbēgami savienotu norišu summu. Tas netīši sasaucas ar blakustelpā izstādīto Mārītes Guščikas glezniecību (izstāde Mata galā bija aplūkojama līdz 2. martam), kas ar pavisam citiem paņēmieniem nododas līdzīgai elementu variēšanai un caur monohromu atkārtojumu iegūst vizuālā vispārinājuma veidolu.
Nosaukums Īstā vieta īstajā vietā arī darbojas kā atkārtojuma mantra, formula, kurā viens atsevišķs punkts ir daļa no kaut kā lielāka, nezaudējot savu atsevišķo esību. Pētera Sidara radītās formas, salīdzinot ar iepriekšējām izstādēm, iegūst noteiktākus apjomus un līdzinās urbānistiskām vīzijām, kurās mazdārziņi mijas ar debesskrāpjiem, savukārt ģeometriski stingrais – ar gadījuma rakstura krāsu šļakstiem. Šo "pilsētas audumu" dēļ būtu bijis rūpīgāk jāpiedomā par pašas telpas lietderīgu iekārtojumu, kas palīdzētu veiksmīgāk definēt izstādīto. Nekur netiek paskaidrots, vai autors izstādē redzamo ieplānojis kā atsevišķu darbu apkopojumu vai arī lielu fraktālisma organismu, kas ir pārņēmis izstāžu telpu kā vienota struktūra. Tas rada nepabeigtības sajūtu, un šķiet, ka izstāde beidzas, tā arī vēl neiesākusies.
Pēteris Sidars
Izstāde Īstā vieta īstajā vietā
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 23.III