Kopējo iespaidu nosaka gleznu tonalitāte un noskaņa – smalki niansēti, monohromi toņi kārtojas mierpilnās, līdzsvarotās kompozīcijās. Figūras un citus apjomus iezīmē trauslas, maigas rokas kustības. Šķiet, ka galerijā ir jāuzvedas klusi, it kā kāds teiktu: "Kuš! Labāk skaties!" Gleznu tēli ir viegli rēgaini, bail pat, ka tie var izgaist, sairt, kaut arī ir gleznoti ar akrila krāsām uz stipriem audekliem. Droši vien tā šķiet, jo šoreiz radīšanas impulsu māksliniece saņēmusi no vecām fotogrāfijām, ģimenes albumiem un diapozitīviem – attēliem, kas reprezentē jau izzudušus laikus, vietas un ļaudis. Šiem attēliem piemīt pārsteidzoši stipra vilkme un spēja ievest, piemēram, apcerīgumā par laiku vai to, cik neredzami viss pasaulē ir saausts kopā.
Ritmiskie klikšķi
Izstādes nosaukums Diapozitīvu vakars ir atsauce uz visnotaļ specifisko gaisotni, kas savā jaukumā nelīdzinās nekam citam. Šodien to mēdz aizstāt ar mājas kinovakariem patīkamā kompānijā pie uzkodu galdiņa, kur gluži tās pašas emocijas nevar vis rasties. Galvenokārt laikam tāpēc, ka diapozitīvu popularitātes laikā – XX gadsimta otrajā pusē – ļaudis vēl necik nebija attēlu gūzmas nogurdināti un tikai retos brīžos varēja tīksmināties par savas, radu, draugu un paziņu dzīves noķertajiem mirkļiem. Bilžu vakarus allaž piepildīja omulība, sarunas un kopības sajūta, bet īpašo noskaņu telpā un noslēpumainību vairoja ātri pārkarstošās diaprojektora lampiņas gaisma ar staru kūlī fascinējoši levitējošiem putekļiem, kā arī ritmiskie klikšķi, liekot jaunu bildi iekšā.
Ieva Iltnere šo diapozitīvu fenomenam veltīto ciklu balsta gaišās, ģimeniskās atmiņās un senatnes vērojumā no šolaiku skatpunkta. Pētot vecus fotouzņēmumus un uzdodot vispārinātus jautājumus: "Kas ir tas, ko mēs redzam? Kas ir tas vērtīgais, pie kā apstājas mūsu skatiens?" (no izstādes anotācijas), viņa it kā pretendē atdzīvināt bijušos notikumus, lai noskaidrotu, kā tie savienojas ar mūsdienām, kā cilvēka atmiņa saista viņa pagātni ar tagadni un nākotni. Un kā personiskās atmiņas sajaucas ar citām – savas ģimenes, savas paaudzes, it kā svešām, tomēr kopējām, kolektīvām atmiņām. Tāpēc ticami, ka ikviens rūpīgs izstādes apmeklētājs kādā brīdī izrādīsies pieslēdzies Ievas Iltneres gleznu stāstam, vai nu atrodot kaut ko radniecisku savas ģimenes stāstiem, vai arī veidojot ķēdi ar kaut kur kultūras vēsturē esošiem gara radiniekiem. Viens no šādiem pārnesumiem manā redzeslokā atklājās gleznā Vīrietis un sieviete pie jūras, kurā atpazinu sen redzētu Sergeja Timofejeva un Edmunda Jansona videodzejoli Vīrietis un sieviete, kurš savukārt atsaucas uz Žana Vigo filmu Atalanta (1934).
Defektu valdzinājums
Gleznu saturu vistiešākajā veidā nodrošina izmantotie izteiksmes līdzekļi. Māksliniece tajās pārcēlusi dažādus fotogrāfiskam attēlam raksturīgus defektus, kas liecina par laikazobu un visa zudību. Dabiski piemītošais estētisms ļāvis Ievai Iltnerei atklāt šo bojājumu valdzinājumu, rezultātā vizuāli perfekti uz audekliem atkārtoti tādi defekti kā izbalojuši, izgaismoti vai pārklājušies kadri, švīkājumi, kadrā trāpījies pirksta nospiedums. Tieši tie nodrošina vietu, kur plesties domām un iztēlei. Atceroties, ka vēl XX gadsimta sākumā fotomāksla atdarināja un aizņēmās vizuālās izteiksmes līdzekļus no tēlotājmākslas, šķiet paradoksāli, ka glezniecības un fotogrāfijas attiecības šobrīd izrādās apvērsušās diametrāli pretēji.
Raugoties Rīgas mākslas dzīves kontekstā, jāatzīmē, ka Ievas Iltneres izstādes norise veiksmīgi sagadījusies vienā laikā ar Rīgas fotogrāfijas biennāli, kas tiklab vizuālās, kā teorētiskās diskusijās pievērš uzmanību dažādiem šī medija aspektiem, arī vēlmei pētīt pagātnes slāņus, lai atklātu jaunu skatījumu. Savukārt Ievas Iltneres darbības kopainā Diapozitīvu vakars ierakstās kā koncentrēta, skaidri fokusēta, izteikti personiska, mierīga un dziļa personālizstāde, kas kārtējo reizi apliecina autores spēju attēlā savienot skrupulozu roku darbu ar dzīļainām sajūtām un rosinošām domām.
Ieva Iltnere
Izstāde Diapozitīvu vakars
Galerijā Māksla XO līdz 10.X