Regnāra Vaivara izrādes Apglabājiet mani zem grīdas laikā Dailes teātra Mazajā zālē valda spriegs klusums, skatītāji kā pārakmeņojušies seko līdzi nežēlīgajam stāstam. Saliedētā aktieru ansambļa lieliskais darbs, uzvedumam virzoties uz finālu, sāk uztraukt. Kā sporta sacensībās vai koncertā. Ļoti gribas, lai komanda uzvar, lai nav nevienas greizas nots. Izdodas! Tīri, precīzi un patiesi - ik reakcijā, intonācijā, kustībā. Režisors ne tikai oriģināli redz dramatisko materiālu, viņš tik jūtīgi un rezultatīvi strādā ar aktieriem, ka daži burtiski atdzīvojušies kā no letarģiska miega.
Kaut arī psiholoģiskā reālisma stilā (ar naturālisma un psihoanalīzes elementiem) izstāstītais sižets par kroplīgām, uz perversijas robežas dominējošām attiecībām, kura pamatā Pāvela Sanajeva proza, lokalizēts krievu ģimenē, tas lielā mērā ir aktuāls vispār mūsdienu pasaulei, arī latviešu videi.
Neuzrāda vainīgo
Viens, iespējams, pats galvenais no izrādes atslēgas vārdiem ir ģimene. Redzam nepārprotamu ģimenes institūta sabrukumu - bērnus audzina vecvecāki, starp pieaugušām meitām/dēliem un mātēm/tēviem valda neiecietība, rupjība un naids. Kāpēc pēkšņi un tieši pašlaik tik neiespējami kļuvis saprasties? Kāpēc tik daudziem dzīve savu vistuvāko vidū pārvērtusies par baisām ciešanām? Tēmas aktualitāti kopā ar R. Vaivara uzvedumu apliecina vismaz divas citas spēcīgas, skatītāju intereses karsti atbalstītas pēdējā laika izrādes Latvijas teātros: Hanana Liepājā (režisors Dž. Dž. Džilindžers), Osedžas zeme Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis). Kaut kādā mērā arī Mākoņains, iespējams, skaidrosies Valmierā (režisors Oļģerts Kroders). Un vai par to pašu nav arī Jaunā Rīgas teātra metaforiskā stilistikā atrisinātais Alvja Hermaņa Melnais piens, kurā uzmanība centrēta uz lielāko no ģimenēm - tautu? Kāpēc visās cilvēku kopienās, un jo sevišķi vismazākajā no tām - ģimenē -, centrbēdzes procesi ņem virsroku pār centrtieci, saārdīdami šīs sistēmas? Man patīk, ka neviena no izrādēm neuzrāda konkrētu vainīgo - ne globalizāciju, ne individuālismu -, jo atbilde jebkurā gadījumā būtu vienkāršota. Pirmkārt, nezinām, kas šai procesā ir cēloņi un kas - sekas. Otrkārt, nav iespējams vairs vēsturi pagriezt atpakaļ - var mēģināt vienīgi patiesi ieskatīties tagadnē.
Indras Briķes Vecāmāte atņēmusi meitai dēlu - astoņgadīgo Sašu, kura lomā Artūrs Daniels Rižijs. Vecējošā matrona aizbildinās, ka zēna māte - Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Oļa - nespēj pienācīgi parūpēties par slimīgo puisēnu. Ka bez viņas gādības un mīlestības mazdēls aizies bojā. Taču īstenībā Vecāmāte ir pārvērtusi dzīvi par elli ne tikai Sašam un Oļai, kurai liegta tikšanās ar dēlu (retās izņēmuma reizes kulminē baisos skandālos), bet arī savam vīram Seņam, kura atveido Juris Bartkevičs.
Briesmone ar lielo burtu
Visi apjūsmo Indras Briķes spēli šai izrādē. Un ir par ko. Vēl vairāk - tā ir pat liktenīga loma aktrises biogrāfijā, kas apliecina izcilās varoņlomu tēlotājas joprojām dzīvo talantu, kas bija jau gluži vai aizmirsies pēdējos turpat vai desmit gados, kad aktrise pasīvi dežurēja nenozīmīgās lomiņās. Tāpat Vectēvs ir pirmā īstā loma, kas attaisno otra bijušā liepājnieka - Jura Bartkeviča - klātbūtni Dailes teātrī. Jūtīgi reaģējot uz partneriem, spēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kura atbrīvojusies no ārišķīgajām čivinoši meitenīgajām intonācijām, kas aktrisei bija pielipušas pēdējās lomās. Precīzs Toļas - normāla jauna vīrieša lomā, kurš pret savu gribu spiests vērot svešās ģimenes zvērudārzu, - ir Andris Gross. Pats apbrīnojamākais aktierdarbs tomēr ir Artūra Daniela Rižija Saša - ne Latvijas teātrī, ne filmās nekad neviens bērns nav tik patiesi spēlējis. (Rodas gan jautājums - vai zēnu netraumē piedalīšanās tik nežēlīgā izrādē.)
Indras Briķes Vecāmāte ir briesmone ar lielo burtu. Autors situāciju centies nedaudz mīkstināt, uzsverot, ka Vecāmāte ārstējusies psihiatriskajā slimnīcā. Īstenībā tas ir pat ļoti reāls, tikai nedaudz izspilgtināts raksturs. Diez vai Vecāmāte racionāli izplāno savu sadistes dzīvi, visdrīzāk tā ir intuitīva eksistence, un tāpēc īpaši briesmīga, jo šai personai dabiska. Redzam, cik liela taisnība Z. Freidam, ka viens no pašiem galvenajiem principiem cilvēka esībā ir bauda. Un - cik tā var būt dažāda! Vecaimātei baudu gandrīz vai seksuāla apmierinājuma līmenī rada varas apziņa, kas izpaužas jebkuras mazdēla prieka un cerību dzirkstelītes apdzēšanā. Kad zēns ieslīgst nomāktībā, vecene ar melīgiem solījumiem pati pacenšas radīt prieka atblāzmu, lai to jo enerģiskāk mestos izmīdīt. Cik neaizsargāts, atvērts, bez viltus ir puisēns! Vērot šīs eksekūcijas bez iespējas iejaukties, šķiet, būs nepanesami. Bezizejas izjūtu vairo režisora precīzi īstenotā ģimenes - slazda - atmosfēra: svešiniekiem, kas ienāk no āra, kā Ērikas Eglijas Ārstei, vai kaimiņienei aiz sienas, ar kuru bieži tiek runāts pa telefonu, tiek nospēlēta attiecību idille, kas mainās kā diena pret nakti, tikko durvis aizveras. I. Briķes un A. D. Rižija tēlu attiecību partitūra veidota gluži vai pēc muzikāliem pamatprincipiem - nemitīga emocionālu kāpumu un kritumu atkārtošanās veido savdabīgu viļņošanos. Tai līdzi ceļas un atkrīt skatītāju cerības, ka zēnam izdosies izrauties. Baiss ir brīdis, kad zēns atsakās doties līdzi dievinātajai mātei - viņš jūt, ka jaunā sieviete viņu nespēs aizstāvēt un atgriešanās būs jo traumējošāka. Un tad ārēji gandrīz nemanāms attiecību pagrieziens: zēns ir uzminējis Vecomāti, sācis, lai sevi saglabātu, apgūt dotos apstākļus - neizrāda vairs, ko domā un jūt, šad tad pat piebalso savam tirānam. Pamazām lomas mainās - spēli, ja to tā var saukt, sāk vadīt zēns. Viņš balansē kā uz naža asmens - viena pārspīlēta kustība vai aizdomīga intonācija, un - beigas. Skatītāji, elpu aizturējuši, dzīvo līdzi šīm baisajām sacensībām.
Finālā, kad I. Ķuzules-Skrastiņas pagļēvā Māte beidzot izšķiras uzņemties atbildību par savu dēlu (aktrise precīzi atveido procesu, kā pakāpeniski un ne uzreiz nobriest izmaiņas sievietes raksturā) un atstātā Vecāmāte, nokritusi uz ceļiem, gaudo pie meitas dzīvokļa slēgtajām durvīm, jaucot patiesas un liekulīgas jūtas, pārņem dziļš gandarījums. Par to, ka upuris izglābies. Un pateicība aktieriem, kuri bija tik nesaudzīgi pret sevi, lai mums sagādātu šo prieku.