Jau kopš studiju laikiem 90. gados Dainu Riņķi (1941) esmu ielāgojusi kā vienu no vistalantīgākajām un intriģējošākajām Latvijas gleznotājām. Viņas māksla slīgst aizmirstībā, jo nav atradusi īsto biogrāfu. Patiesībā gandrīz visa padomju posma glezniecība šķietami dzīvo latentā fāzē, gaidot mūsdienīgu interpretāciju, kuras patiesumu apstiprināt un kļūdas diagnosticēt vēl var paspēt daudzi viedi XX gadsimta otrās puses mākslas dzīves līdzdalībnieki.
Atmiņu alegorija
Šobrīd Dainas Riņķes gleznas ir aplūkojamas ne tikai tur, kur vienmēr, – Latvijas Mākslinieku savienības muzejā (kuru gan publicitātes īpatnību dēļ reti kurš apmeklē) –, bet arī aktīvi apmeklētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēs. Dainas Riņķes darbi tur eksponēti cikla Paaudze programmas ietvaros, kas ir lielisks veids, kā izvēdināt un izrādīt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumu, interpretēt darbus, kam pastāvīgajā ekspozīcijā nav atrasta vieta. Cikls Elitas Ansones vadībā fokusēts uz XX gadsimta otrās puses mākslu, paaudzi, kurai "totalitārisma periodā piederēja jaunība, spēks un enerģija" un no kuras "jaunības entuziasmā ne viens vien gribēja radīt "jaunu mākslu" un "brīvu mākslu"" (citāti no cikla Paaudze apraksta). Šīs paaudzes darbības iespaidā Latvijas vizuālā māksla spēja attālināties no varas uzspiestā sociālistiskā reālisma, turklāt arī ieinteresēt, pat aizraut plašu masu auditoriju, kas toreiz bija viena un tā pati mākslai, mūzikai, teātrim, kino un literatūrai. Līdz šim ciklā bijušas aplūkojamas Felicitas Pauļukas un Birutas Baumanes gleznas.
Arī Daina Riņķe pieder pie šīs paaudzes, viņa ar savdabīgu, lakonisku izteiksmes stilu pievērsa kritikas uzmanību 60. gadu beigās, vispirms jau ar gleznu Atmiņas (1968), kurā kontrastaini sarkani – balti – melnu toņu trīsskanī ar trim dažādu paaudžu sieviešu tēliem radīja atmiņu alegoriju. Gleznā nav nekādu sadzīves detaļu un norāžu uz konkrētu darbību, kas paliek raksturīgi arī turpmākajam mākslinieces ceļam 70. un 80. gados, kad viņa atteicās no sākotnējā lakonisma kolorītā un pievērsās vissmalkāko toņu saskaņojumam. Viņas darbi labprāt tika pieņemti izstādēs, jo it kā atbilda pieprasītajai tematikai – rādīt padomju dzīvi kā izaugsmi, jauncelsmi, pievērsties darba tēmai. Tajā pašā laikā Ingrīdas Burānes rakstītajā šķirklī enciklopēdijā Māksla un arhitektūra biogrāfijās lasāms: "Riņķes darbus grūti iedalīt tradicionālajos žanros, jo realitātes tvērumā, kas apvienots ar noteiktu atsvešinātības pakāpi, grūti runāt par figurālu glezniecību, ainavu vai portretu. Tā ir apceres glezniecība, kurā izvēlēto norišu un priekšmetu neparastums (mašīnas, ūdens tvertnes, aka, malkas pagales, karavīri ierindā, ābolu straume konservu cehā) saglabā noteiktu gaumi attēlojamo parādību atlasē."
Netveramais maigums
Tas, ar ko Daina Riņķe izcēlās padomju mākslā, ir tas pats, ar ko viņa kļūtu īpaša šodien vai tiklab arī pirms vairākiem gadsimtiem, proti, viņa spēj redzēt un baudīt dzīvi kā vizuālu apkārt notiekošā pārdzīvojumu un prot krāsu kompozīcijā ietvert dzīves necilo, garāmslīdošo brīžu poēziju. No neierasta skatpunkta gleznotas ir pilsētas un lauku ainavas. Dažās no tām ir attēloti cilvēki, suņi, zirgi, citās – tikai mašīnas, cisternas, betona konstrukcijas, puķu dobes, ābolu kastes. Nav nozīmes tam, vai cilvēka figūra kompozīcijā ir iekļauta vai palikusi ārpus kadra. Dainas Riņķes gleznas rada atsvešinātu, metafizisku noskaņu pat tad, ja runa ir par saviesīgu zvejnieku svētku atveidu.
Raugoties šajās gleznās, gribas atminēt mīklu – kā šis fascinējošais, poētiskais apcerīgums gleznās iekļuvis? Kā pa jaunuzceltā Salu tilta estakādēm 1975. gadā darba dunā ripojošās smagās automašīnas ieguvušas horeogrāfiska priekšnesuma aprises, un kā jaunbūves stabi mazpilsētā pārvērtušies par tādu kā pamestu antīkas lugas skatuvi? Kā gleznā var sarunāties brūna govs, balta mašīna un pelēka māja?
Atbilde uz šiem jautājumiem lielā mērā meklējama ne vien autores raksturā un attieksmē pret dzīvi, spējā saskatīt būtisko un vispārināt, bet arī amata prasmē un lietotajos tehniskajos paņēmienos. Īpatnējo, metafiziski harmonisko noskaņu gleznās viņa panāk ar intensīvu un enerģētisku krāsas un gaismas izmantojumu. Izstādes kuratore Ilze Putniņa runā par emocionālu sablīvējumu, gleznās iekapsulētu enerģiju, kas tuvajam un pazīstamajam ļauj atklāties kā bezgalīgi atvērtas telpas daļai. Tomēr līdzās krāsu nospriegojumam aktīvs kompozīcijas elements ir arī virsmas faktūra. Ar otas galu uzirdinātā audekla virsma šķietami absorbē gaismu, radot netverama maiguma iespaidu, ko pilnā mērā var izraisīt pat puķudobē ievēlusies auto riepa.
Tā Dainas Riņķes gleznas, par spīti laiku un vērtību maiņām, arvien mūs uzrunā tieši un emocionāli. Principā uzrunā tajā pašā valodā kā Rembrants un Vermērs, tikai atspoguļo citu laikmetu.
Izstāde
Daina Riņķe. Glezniecība
LNMM līdz 31.III