Interesants gadījums kinoaprakstnieka praksē, un to varbūt minēs liela daļa no tiem, kas šobrīd dažādos medijos apcer jauno daudzsēriju filmu Pansija pilī, – šī ir tāda reize, kad rakstītājs nevar izlikties daudz gudrāks par lasītāju, jo arī nav redzējis "visu filmu" – gluži tāpat kā eventuālais skatītājs, kam viss vēl priekšā. Šonedēļ svinam pirmo divu sēriju skatīšanos (un milzīgs prieks jau nedēļas nogalē ieraudzīt uzrakstu "izpārdots" pie Mazās zāles pirmā seansa kinoteātrī Splendid Palace), medijiem īpašā seansā parādītas vēl divas sērijas, un arī recenzenti ir atstāti situācijā, kad "dikti gribas redzēt vēl". Tomēr visam savs laiks, jaunā daudzsēriju filma nāks ļoti pamazām vēl visu februāri, arī kinoteātru formātā atgādinot seno patiesību, ka seriāla īstenā būtība un daba ir parādīties "maziem gabaliņiem" un vienmēr atstāt skatītāju vieglā nepacietībā, likt gaidīt nākamo gabaliņu, nevis norullēt visu uzreiz: tā sauktā bindžošana – noskatīties visas sērijas vienā laidā – ir tikai tāds jauno laiku un nepacietīgu cilvēku izgudrojums.
Talantīgas izdarības
Studijas Mistrus Media un producentu lēmums nesasteigt visu sēriju nonākšanu pie skatītājiem liek skaidrāk ieraudzīt, no kā "sastāv" filma, un pamatīgāk novērtēt atsevišķus elementus, kas citkārt saplūst filmas kopējā iespaidā. Situācijā, kad mēs neviens nezinām, kas būs tālāk un kā beigsies (Anšlava Eglīša slavenā romāna izlasīšana nepalīdz, jo mēs tik un tā nezinām, kā stāstu būs interpretējuši un kādu finālu izvēlējušies filmas autori), priekšplānā iznāk atsevišķu epizožu un sēriju mikrodramaturģija un krāšņā aktierspēle.
Jāatzīst, ka tieši spožā tēlu galerija lielisku aktieru atveidojumā ir seriāla galvenais trumpis, ko tik precīzi izspēlējuši autori, pazīstot Latvijas publikas ārkārtīgo mīlestību un koncentrēšanos uz aktieri kā svarīgāko elementu gan teātrī, gan kino. Ne jau velti katras sērijas titri liecina, ka spēlē iesaistīti divpadsmit galveno lomu tēlotāji, trīsdesmit aktieri citās svarīgās lomās un vēl trīspadsmit epizodisku lomu tēlotāji, – te nu ir, ko baudīt un priecāties, ik pa laikam pieķerot sevi sirsnīgā smaidā par talantīgu cilvēku "izdarībām".
Tīri subjektīvi gribu priekšplānā izcelt izcilā aktiera Kaspara Znotiņa attiecības ar Anšlava Eglīša darbu ekranizācijām – daudzi gaismas gadi šķir eleganti dekadento intrigantu, mākslu kritiķi Kurcumu Annas Vidulejas Latvijas simtgades filmā Homo novus (2018) no Pansijas pilī "inventāra", viltīgā slaista un iedzērāja Arnīša, kurš tomēr nav ne tāds vārgulis, ne pamuļķis, par kādu izliekas, taču šāda amplitūda ne mazākajā mērā nemulsina aktieri, kurš liekas pilnīgi savā elementā gan te, gan tur.
Paredzot, ka galveno lomu tēlotājus jau slavēs arī citi recenzenti, gribu vērst skatītāju uzmanību uz vēl dažiem spilgtiem otrā plāna tēliem, piemēram, neaprakstāmi brīnumaino veco Brizgu pāri, Olgu Dreģi un Ģirtu Jakovļevu, ar kaķu pilnu māju, pašbrūvētu aveņu vīnu, spoku stāstiem un budisma grāmatiņām; 4. sērijā sastopamo ekstravaganto kalponi Līnu (Antu Aizupi) ar kaislību uz teātri un studijām Zeltmata kursos, ar neiecietību pret ķiplokiem un negaidītu akcentu; tāpat arī aizkustinoši satraukto krājaizdevu sabiedrības kasiera palīgu Maltusu, kura ilgošanos pēc īstas dzīves un pat pēc nepatikšanām 3. sērijā tik sirsnīgi un smalki nospēlē Jēkabs Reinis. Ar milzu nepacietību gaidu, ko vēl tādu īpašu turpmākajās sērijās izstrādās citi titros solītie varoņi un viņu atveidotāji, teiksim, Andis Strods, Ivars Kalniņš, Āris Matesovičs vai pat režisors Andis Mizišs kinooperatora lomā.
Sarežģīti un bagātīgi
Otrs paredzamais, bet tāpēc ne mazāk vērtīgais seriāla pievilkšanas punkts ir mākslas departamenta darbs – Kristīnes Jurjānes veidotā pansijas vide ar nolupušo sienu caurviju motīvu liek domāt, ka varbūt mīlestība uz vecām tapetēm un sienu rakstiem ir māsām Jurjānēm kopīga firmas zīme (atcerieties Ievas Jurjānes darbu Viestura Kairiša filmā Pilsēta pie upes!). Tomēr ne jau sienu krāsojums vien (pat ja tas ir Arnīša "vircas dzeltenais") – Pansija pilī vispār ir kā tāds kinomākslinieka sapņu poligons, kurā izspēlēties pēc sirds patikas, bet aizkadrā tas nozīmē nenormāli apjomīgu, pārdomātu un sarežģītu darbu. (Šajā kontekstā ierosinu vismaz vienas sērijas titrus izlasīt rūpīgi līdz galam – līdz pat ūsu un bārdu meistariem, astoņiem mākslinieku asistentiem, desmit rekvizitoriem, apavu izgatavotājiem un kaķu lomu tēlotājiem, Susuru un Čomski ieskaitot.)
Paralēles ar filmu Pilsēta pie upes (2020) manā prātā izsauc arī muzikālais noformējums, kas rada līdzīgi gaišu, enerģisku un bagātīgu laikmeta noskaņu, pat ja mana neiesvaidītā auss neatšķir, kur tur ir Kārļa Auzāna vai Edgara Mākena oriģinālmūzika, kur 1880. gada Vidzemes ziņģe Pie rožu krūma, kur kāds Marka Marjanovska fokstrots vai vēl kas tikpat aizraujošs.
Visu pansijas jauno viesu stāsti sākas pie liktenīgā ceļa staba ar uzrakstiem "Baznīca", "Tirgotava", "Leprozorijs" un "Panzija". Šajā atraktīvi uzstādītajā koordinātu sistēmā mutuļo krāsas, kaislības un nomnieka Liepiņa kandžas aparāts; iemirdzas raksturi, asprātīgas detaļas un groteski pārspīlējumi, radot raibu un daudzsološu mozaīku un atraktīvi stiprinot Latvijā radīta oriģinālseriāla reputāciju.