Neliegšos - rakstot recenziju par Daugavpils teātra izrādi, ir neparasta sajūta. Teātris, kas ilgus gadus ir pastāvējis primāri kultūrpolitisku iemeslu dēļ (pēc ieceres latviska saliņa daudznacionālajā Latgalē) un Latvijas teātra kontekstā neizceļas ar spilgtiem mākslinieciskiem sasniegumiem, skatoties no galvaspilsētas, šķiet teju vai citā pasaulē. Tomēr pārsimt kilometru ceļš līdz Daugavpilij ir pārvarams ne tikai teiksmainajos 90. gados, kad viesus pievilka Pētera Krilova aktieru kursi, bet arī XXI gs. To pierāda gan nule Nacionālajā teātrī priekšā stādītā daugavpiliešu Dāmu paradīze - pretrunīgi vērtēta, tomēr pilnā zālē rādīta, gan pagājušonedēļ Daugavpilī pirmizrādītais Rolanda Atkočūna jauniestudējums Mīļās draudzenītes, kas piesaka atzīstamu kvalitātes latiņu.
Zina visas sievietes
Amerikāņu dramaturģes Lauras Šeinas Kaningemas lugas būtību precīzāk izsaka «oriģināla» (izrāde iestudēta krievu trupā) nosaukums - Djevišņiks. Kas tas tāds ir, zina vairākums sieviešu, kuras arī ir iestudējuma galvenā auditorija. Piecas atšķirīgas draudzenes aiz trīsdesmit savācas uz mājas ballīti ar formālo iemeslu apdāvināt biedreni topošo māmiņu ar ģimenes pieaugumam tik nepieciešamajām lietām. Kas sākas kā īsa pasēdēšana ar uzkodām, izvēršas iedzeršanā, attiecību skaidrošanā, asaru plūdos un kulminē pilnīgā izlīgumā. Vienu iekausta vīrs, otrai neveidojas karjera, trešajai smeldz, ka intīmā brīdī ar kaimiņu guļamistabā iebrāzusies sanepidstacijas kaitēkļu indētāju brigāde. Katra mazliet izliekas draudzeņu un varbūt arī savā priekšā - veiksmīgāka, laimīgāka, mierīgāka - un cenšas noslēpt gruzdošās sāpes. Visas kopā sirsnīgi aprunā katru, kura iziet no telpas. Paradoksālā kārtā izrādi baudāmu padara ne tik daudz paredzamie joki, cik režisora un aktrišu nopietnā un iejūtīgā attieksme pret smieklīgajām un ne tik jautrajām dāmu likstām, saskatot aiz komēdijas virskārtas aktuālo dzīves pulsu.
Sešas iestudējuma aktrises - Karīna Sidina, Irīna Kešiševa, Inese Ivulāne, Karīna Lučiņina, Žanna Lubgāne un Svetlana Pavloviča - izrādi spēlē drīzāk kā komisku drāmu, ne skumju komēdiju. Spēlē ļoti labi - bez pārspīlējuma, gandrīz impresionistiskiem triepieniem -, un brīžam patiesi piemirstas, ka lugas shēma taču ir tik paredzama. Tas, ka varonēm Ievas Veitas iekārtotajā telpā izspēlētie samudžinājumi nereti subjektīvi ir dzīvot vai mirt jautājumi, publiku uzpērk, liekot aizmirst faktu, ka ierobežotie finansiālie apstākļi ļautu vēlēties gan kvalitatīvākus tērpus, gan - īpaši - scenogrāfiju, kas neatgādinātu pašdarbības pulciņa amatnieku pašu rokām darināto. Uzpērk vismaz daļu skatītāju, jo, kā jau teikts, šī acīmredzami ir izrāde pirmo mīlestību pārdzīvojušām sievietēm un atsevišķiem vīriešiem, kas smejas vai nu dzīvesbiedrēm līdzi, vai arī - patiesi ir dzīves pieredzes bagāti.
Smaids ir skumjš
Dominējošā zāles reakcija tomēr nav smiekli, bet gan drīzāk smaidu virtenes. Droši vien smieties par notiekošo pilnvērtīgi iespējams tikai tad, ja šāda pieredze ir sveša. Tas, kā smaida sievietes zālē, īstenībā daudz pastāsta par dzīvi Latvijā. Smaids ir skumjš. Gribētos taču, lai mūsu sievietes nemaz nespēj iedomāties, kā tas ir - izraut liktenim bērniņu, ko ļoti grib, kaut arī tas nozīmē vientuļās mātes dzīvi. Vai arī - noprecēt vīru, ko nemīl, neciena un kas drīzāk ir kopjams liekēdis, lai tikai būtu ar ko kopā aiziet uz restorānu. Ilgoties pēc pleca vai romantikas un vienlaikus saprast, ka viss tāpat jānokārto pašai. Pēc reakcijas spriežot, šis problēmu loks daugavpilietēm ir labi zināms, domāju - kā daudzviet.
Bet stāstam par «sieviešu daļu» tomēr ir arī otra - «djevišņika» - puse. Attiecības, ko R. Atkočūns izveidojis varoņu starpā, ir humānas un optimistiskas, par spīti tam, ka materiāls pieļautu arī asinskāru harpiju boksa maču uzvešanu. Šīs sievietes cita citai ir drošības tīkls, kas noķers, kad krīti, roka, kas savāks, balss, kas ļaus atgūt spēkus, lai atkal dotos neuzvaramajā cīņā ar vējdzirnavām vīriešu un dzīves nejēdzību izskatā. Dramaturģe tēmu ir atrisinājusi diezgan didaktiski - pēc visiem satraukumiem bērns piedzimst turpat, virtuvē, klātesot visām šīs improvizētās ģimenes īstenajām loceklēm. Protams, zīdaiņa mulāžu uz skatuves varēja arī neuznest, bet, šķiet, doma par dzīves turpināšanos, par spīti visam, kaut kādā mērā skatītājas patiesi samierina ar sarežģīto dzīves īstenību, vienalga - pašas vai kaimiņienes mājās.
Protams, izrādes tik cilvēcisko toņkārtu panācis režisora saskaņots darbs ar aktrisēm. R. Atkočūns Latvijas kontekstā līdz šim ir iestudējis liela vēriena izrādes, viņa fantāziju detaļu izvēlē nav būtiski kavējuši, piemēram, finansiāli šķēršļi. Rezultāti ir bijuši mainīgi, taču allaž interpretācijas oriģinalitāte vai skatuves uzbūve tiekusies aizēnot aktieru ansambļa darbu. Daugavpils iestudējums acīmredzami tapis ierobežotos apstākļos, bet ir kvalitatīvs izklaides produkts, kas vienlaikus tuvojas klusinātas, intīmas kamerizrādes noskaņai. Tas ir interesants, rosinošs salikums un liek ar interesi gaidīt nākamos režisora iestudējumus, cerot, ka jaunais, piespiedu kārtā atrastais pieskāriena smalkums saglabāsies arī lielākos uzvedumos.