Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Festivāla Homo Novus recenzija. Bez viltus

Tik daudz jaunu, atvērtu, draudzīgu, laipnu, tiešu, profesionāli ieinteresētu, gudru cilvēku kā festivāla Homo novus dienās gan skatītāju, gan rīkotāju, gan dalībnieku vidū es nebiju redzējusi sen.

Starptautiskā teātra festivāla Homo novus laikā no sešām latviešu mākslinieku izrādēm divās struktūra veidoja vēstījumu – kādā secībā tu gida pavadībā izstaigā norises vietas, tāds stāsts tavā galvā veidojas. Zināmā mērā tieši to pašu var attiecināt uz festivālu kopumā, jo, kaut arī man nozīmīgākās izrādes iznāca noskatīties festivāla sākumā, tieši pēdējā redzētā izrāde – Ārzemnieks – salika punktus uz i un palīdzēja noformulēt festivālā gūto estētisko un, pats galvenais, jēdzienisko pieredzi.

 

Milžu cīņas

No dažādiem skatpunktiem daudzu gadu garumā pietuvojoties jaunā cilvēka jeb homo novus koncepcijai, festivāla direktore Gundega Laiviņa ar domubiedriem ir nonākusi līdz kodolam, kurš ir perfekti nolasāms un uztverams visu manis redzēto izrāžu vēstījumā, lai kāds būtu to mākslinieciskā risinājuma līmenis. Man personiski liekas, ka tas ir ļoti daudz. Un savos četrdesmit man nenormāli gribas (tieši "nenormāli"), lai homo novus koncepts uzvar, jo savos četrdesmit es neesmu tik naiva, lai nezinātu, ka pretī stāv naudas un varas koloss, kurš tikpat spēcīgi ievelk sevī kā šis mazliet no hipiju laika aizgūtais "karam – nē, mīlestībai – jā". Tik daudz jaunu, atvērtu, draudzīgu, laipnu, tiešu, profesionāli ieinteresētu, gudru cilvēku kā festivāla dienās gan skatītāju, gan rīkotāju, gan dalībnieku vidū es nebiju redzējusi sen. Ja nu Dzejas dienu norisēs Rīgā, kas acīmredzami ieguvušas citu nozīmi nekā laikā, kad tās radās. Un droši vien tā bija Valmieras vasaras festivāla bērnu izrādēs, bet tur nebiju es. Paaudzes ir nomainījušās, un, ja jaunie cilvēki vairotos aritmētiskā progresijā, optimismam par civilizācijas attīstības gaitu būtu pamats. Šai gadījumā es nedomāju tikai bērnu dzimšanu, bet daudz vairāk jaunas, humanitāri un eksakti sabalansētas izglītības, jauna humānisma un jauna apziņas līmeņa sasniegšanu. Apzinātu dzīvi, kas vērsta uz labā vairošanu primāri citiem, tad sev.

 

Valodas fenomens

Ģertrūdes ielas teātrī notika divas no Valodas triloģijas izrādēm – Perfektais migrants un Ārzemnieks –, pie kurām kā dramaturgs strādājis Matīss Gricmanis, un tieši pārdomātā struktūra abus darbus ļauj uzskatīt par veiksmīgām izrādēm. (Valodas triloģijas trešais darbs Bille 24 h tika lasīts galerijā Istaba.) Perfektais migrants ir viena cilvēka personisks stāsts par to, kāds ir ceļš, iekļaujoties svešā sabiedrībā, pat ja tu to nedari pirmo reizi, – tamilu mākslinieks Ahilans Ratnamohans ir no Austrālijas un vairākus gadus dzīvo Antverpenē. Speciāli festivālam Homo novus Ahilans Ratnamohans veic integrācijas mēģinājumu Latvijas vidē, turklāt uz trim nedēļām Latvijā viņš ierodas, jau apguvis pašus latviešu valodas pamatus. Izrāde veidota kā viesošanās Ahilana dzīvoklī, kuras laikā top gatavota maltīte, atsevišķās saimnieciskās norisēs iesaistot skatītājus, un izstāstīts stāsts, kam ir ievads, trīs iztirzājuma punkti jeb trīs nedēļas Latvijā un nobeigums. Stāsta konceptuālā daļa – apliecinājums, ka laba griba ir pietiekams priekšnosacījums, lai pēc mēneša ne tikai saprastu jaunu valodu, bet tajā arī sarunātos, – ir ātri nolasāma jau izrādes sākumā. Stāsta emocionālā daļa atklājas pakāpeniski un skar nevis Ahilanu, bet – mūs. Ahilana apgalvojums, ka latvieši ir tuvāki dabai nekā austrālieši, ka katram latvietim ir kāda lauku māja, kurp doties, un pirts – tā vispār ir vieta, kur attīrīt dvēseli vieglāk, nekā rāpojot apkārt Kailaša kalnam –, trāpa nekļūdīgi. Kārtējo reizi kāds no malas ir apliecinājis, ka mēs dzīvojam skaistā zemē, ko vēl atliek kopīgiem spēkiem padarīt par labu zemi.

Izrāde Ārzemnieks aplūko šo pašu tēmu, bet maina skatpunktu – Latvijā reāli dzīvojoši citu tautību cilvēki dalās savā pieredzē par latviešu valodas apguvi, ar humoru drosmīgi atklājot savu latviešu valodas izjūtu un grūtības, ko sagādā gramatika, bet pēc tam veiksmīgi nostāda mūs savā vietā, cenšoties iemācīt atsevišķas frāzes, veidojot dialogu azerbaidžāņu, grieķu, ukraiņu un telugu valodā. Publika kopā ar dalībniekiem sēž visās pusēs nelielam spēles laukumam, ārzemnieki, kas Latvijā dzīvo ilgāku laiku nekā Ahilans iepriekšējā izrādē, atrodas starp mums un nostājas laukumā tikai brīžos, kad pienākusi viņu kārta runāt. Nokļūstu grupā, kam jārunā ukrainiski, un tas nebūt nav tik viegli. Paralēli jaunapgūstamajām frāzēm domāju, kā klājas tiem, kas mācās azerbaidžāņu, grieķu un telugu valodu. Spēles elements visu padara vieglu, dotie uzdevumi – izprast sakāmvārdu jēgu un priedēkļu lomu vārda nozīmes maiņā – nopietnu. Un atkal – ne tikai par ārzemniekiem ir stāsts, bet iespēja aizdomāties par to, ka esam gatavi kļūt par draugu katram, kas runā mūsu valodā. Nez vai lielām nācijām ir šāds psiholoģisks fenomens?

 

Valodas paslēpes

Cietoksnis Daugavgrīvā un Koncerts augiem Botāniskā dārza Palmu mājā spēlēja ar mani paslēpes. Festivāla buklets solīja kaut ko vienu, piedāvāja citu. Kristas Burānes veidotā projekta Cietoksnis gadījumā ne mazāk vērtīgu. Solītos gaismas bruņiniekus un princeses (skaidrības labad – cilvēku sapņus par tiem) un problemātisko informācijas telpas sašķeltību man izstāstītajos sešos stāstos es nedabūju, bet paliku arī neziņā, vai to dabūja pārējo 12 stāstu klausītāji, jo izrādes struktūru veido dažādi maršruti, katrs ar 12 pieturas vietām, no kurām sešas atvēlētas stāstiem un sešas – pārdomu pauzēm. Maršrutā numur viens man tika stāsti par personiskajām bailēm un bailēm no lielajiem pasaules notikumiem, trijos no stāstiem par atskaites punktu lielajām bailēm izvirzījās Krima. Iespējams, tāds bija dramaturģes Lailas Burānes dotais uzdevums iesaistītajiem stāstniekiem no Bolderājas un Daugavgrīvas. Bet varbūt gaismas bruņinieki un princeses bijām mēs – skatītāji, kas, apbruņoti ar lukturīšiem, tērpti tumšzilos mētelīšos un nozvērināti ar klusuciešanas zvērestu, tumsā klīdām pa cietokšņa pusaizbrukušajām telpām, sastopot sikspārņus, sirreālus dīvānus nekurienes vidū un izgaismotus siena kumšķus un zāles stiebrus (scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš). Mans personiskais paldies stāstniekiem Vairai Dzenei par apņēmību un Oskaram Smoļakam par cilvēcību.

Jauno režisoru Toma Treiņa un Mārtiņa Zariņa Koncerts augiem uzspēlēja paslēpes nevis ar skatītājiem, bet pašiem izrādes autoriem. Iespējams, pie vainas bija pārāk lielā atbildības sajūta par uzticēto uzdevumu. Izrādes struktūru veidoja: a) videoieraksts – Botāniskā dārza speciālistes pieredzē balstīts apgalvojums, ka augi runā, b) pirms izrādes aplūkojams fizikas eksperiments – vairākiem "upurētiem" puķu podiem pieslēdzot raidītājus, tika dota iespēja katram, tuvinot roku, izdzirdēt auga skumjo balsi, c) izrāde – aktieru Ivetas Poles un Edgara Samīša lasītie teksti no izrādes autora dienasgrāmatas, kas piedāvāja sadzirdēt arī tā bērza domas, pret kuru atspiedies autors sēž, mēģinot saplūst ar koku. Diemžēl tieši "domas" nodeva brīnišķīgo ieceri, jo bija primitīvas, tādas, kādas var iztēloties cilvēks, kurš nesajūt dabu. Ja jaunie cilvēki būtu paļāvušies tikai uz saviem spēkiem un paplašinājuši iespējas, ko piedāvā punkts A un punkts B, izrāde būtu ieguvusi un precīzāk iekļāvusies festivāla kontekstā. Augu valoda apveda cilvēku valodu ap stūri.

 

Redzamā valoda

Divas izrādes, ko veidojuši vizuālās mākslas profesionāļi Reinis un Krista Dzudzilo un Kate Krolle, man kļuva par festivāla lielākajiem notikumiem, jo pierādīja, ka mākslas darbs var trāpīt saules pinumā un ne tikai iesaistīt tā uztverē jutekļus vai prātu, bet arī aizvest līdz robežai, kur pārklājas realitātes, tiek radīta fikcija, kas ir īstāka par īstenību, turklāt tam nav nekāda sakara ar aktieru pārmiesošanos tēlā, un tam nav sakara ar moderno tehnoloģiju radīto virtuālo realitāti, bet tikai ar tevi pašu kā konkrētā mākslas darba uztvērēju. Turklāt tas notiek neuzbāzīgi un smalki un… visnegaidītākajā brīdī un veidā. Vienlaikus abas izrādes ir uztveramas arī gluži racionāli, jo apspēlē ikdienišķus jēdzienus: redzamais, valoda, patiesība, svētnīca. Katrs var izveidot savu asociāciju ķēdi, īpaši Kates Krolles kopā ar starptautisku izpildītāju komandu veidotajā izrādē Patiesības svētnīca, kas tika spēlēta neparasti skaistā pusapdzīvotas fabrikas ēkā Jelgavas ielā 44/46.

Arī te bija jādod klusuciešanas apsolījums, jāpaļaujas uz gidu un jāizstaigā sešas norises vietas ne tikai ēkas pagrabā un bēniņos, bet arī vagoniņā, kas pārvērsts veļas mazgātavā, vai autobusā, kas aizved uz pārsimt metru attālo baļķu skalošanas vietu. Katrā norises vietā cilvēks vai cilvēku grupa veidoja kustīgu kompozīciju, kas veica vienu darbību, kura atkārtojoties ieguva rituālas darbības nozīmi, vienlaikus cilvēks/-i tika iekomponēts/-i konkrētajā vidē, izmantojot visu, ko telpa piedāvā: garumu, augstumu, no logiem krītošu gaismu, pagraba smaku un ūdens šļakstus, ūdens kondensātu, kas pil no griestiem, tvaikus. Vienīgais, ko māksliniece nebūtu varējusi noorganizēt, bet kas tomēr notika, – nama bēniņos, kur starp vīraka dūmiem uz altāra vietu tika nests cilvēks jeb upuris, pa arkveida logiem spīdēja atvasaras saule, veidojot neatkārtojamus staru kūļus. Tomēr man šīs izrādes kulminācija neviļus sakrita ar pēdējās norises vietu – stilizētā viduslaiku tērpā ģērbto taurētāju, kurš stāvēja koka mizu klājienā starp ūdens strūklām, kas apskalo baļķu grēdas, un pūta divmetrīgu Alpu ragu. Ar prātu es sapratu, ka atrodos Rīgas vidū 2017. gadā, bet realitātē es biju mežā pirms daudziem gadsimtiem. Un iepriekšējās norises šo sajūtu bija pakāpeniski veidojušas.

Reiņa un Kristas Dzudzilo izrāde Patētiskā. Par redzamo valodu tika pieteikta KDi intervijā, atklājot to, ka visā garumā izskanēs Čaikovska 6. simfonija četru dažādu orķestru četru dažādu diriģentu interpretācijā, no kurām visdziļāko, piesātinātāko skanējumu manām ausīm sniedza Birmingemas simfoniskais orķestris Andra Nelsona vadībā. Tāpat bija zināms, ka izrādē piedalīsies vājdzirdīgā aktrise Jolanta Znotiņa, kurai šis nebūt nav pirmais darbs teātrī, un divi bērni – Elfrīda un Fridrihs Geidmaņi. Jau nosaukums paredz, ka valoda, kādā runās mākslinieki, būs pirmām kārtām redzama, un to iemieso ne tikai surdovalodas zīmes un mutes kustības, bet arī visas tās zīmes, kas tiek izmantotas izrādes scenogrāfijā. Jau ienākot telpā (izrāde tika spēlēta angārā Sporta ielā), mūs sagaida Dieva roka ar izstieptu rādītājpirkstu. Uzrakstīju "Dieva" un nodomāju, ka neviens tā neteica, ka tā tiklab varēja būt cilvēka roka, tomēr izrādes gaitā šī pati roka, tik lielākā mērogā tomēr parādījās arī no skatuves augšpuses, atsaucot atmiņā ne tikai Siksta kapelu, bet arī da Vinči Jāni Kristītāju. Un šādu zīmju izrādē netrūka: auss – Dieva vai cilvēka –, kas neizbēgami atgādina embriju, diriģenta zizlis kā ierocis, ar ko apturēt vai atbrīvot skaņu, Ēdenes dārza gleznas projekcija, rakstīts un zīmju valodā parādīts alfabēts, četru diriģentu neklātienes dalība un divi miniatūrie diriģenti klātienē, Čaikovska biogrāfija, kara kinohronikas, kurās man likās, ka atpazinu Rīgu, Jolantas Znotiņas līdzība ar Dievmātes tēlu arkveida ielokā, ar acīm, ar seju, ar augumu izstarojot mieru, mīlestību un pazemību, trīs sakrālie jautājumi – kas ir ticība, kas ir cerība, kas ir mīlestība. Un atbildes uz šiem jautājumiem, kuras mums, skanot Čaikovskim, izstāsta aktrise. Tas viss Reiņa un Kristas Dzudzilo rokraksta skaidrībā un domas spēkā. Bet izrādes IV daļā Allegro lamentoso pārņēma jau pieminētā mistiskā sajūta par realitātes nobīdi, jo likās, ka tā, kas nedzird Jolantas Znotiņas runāto, esmu es. Ka es gribu dzirdēt, ko viņa saka, jo jautājumi, par kuriem viņa runā, ir paši svarīgākie pasaulē, bet... es nedzirdu. Un es nezinu, ko darīt, lai sadzirdētu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja