gados izveidojis pastāvīgu sadarbību ar trim vācu atskaņotājiem – pianistu Kristofu Zengeru, kontrabasistu Rūdiju Engelu un bundzinieku Heinrihu Kēberlingu.Atšķirībā no iepriekšējām festivāla sezonām 2012. gada 13. augustā Dzintaru koncertzāles vēsturiskajās telpās skanēja vairs nevis krievu romances, bet gadsimtu jaunāka mūzika – Dmitrija Šostakoviča vokālie cikli. Pati iecere neapšaubāmi jānosauc par lielisku, koncertprogrammai aptverot pēc iespējas plašāku Šostakoviča daiļrades stilistisko un emocionālo diapazonu – liriskās Spāņu dziesmas ievadīja monumentālo filosofisko opusu Svīta ar Mikelandželo Buonarroti dzeju, bet koncertu noslēdza visniansētāko un trauslāko cilvēcisko izjūtu caurstrāvotais cikls No ebreju tautas poēzijas. Tajā pašā laikā šī uzstāšanās sniedza arī retu izdevību viena koncerta ietvaros noklausīties trijiem atšķirīgiem komponista jaunrades periodiem piederīgus darbus – ar ebreju tautas dzeju rakstītais cikls radīts vienā no pašiem drūmākajiem Šostakoviča dzīves posmiem – 1948. gadā, tā pirmatskaņojumam septiņus gadus vēlāk klausītājus satriecot; 1956. gadā tapušās Spāņu dziesmas, tāpat kā vairāki citi šajā laikā tapuši skaņdarbi, savukārt iemieso gaišas un vienkāršas noskaņas; turpretī 1974. gadā sarakstītā Svīta ar Mikelandželo dzeju jau atkal pārstāv pavisam citu pasauli – atbilžu meklējumus uz jautājumiem, kas Šostakoviču nodarbināja dzīves noslēgumā. Diemžēl jāteic, ka koncerta ieceres īstenojums atpalika. Nenoliedzami, arī programmas pirmajā daļā mūziķu priekšnesumam piemita vairākas pievilcīgas iezīmes – mecosoprāna Irinas Dolženko interpretācijā Spāņu dziesmām tās bija intonatīva precizitāte, stabils un līdzsvarots mākslinieciskais sniegums un skaists, izteiksmīgs skanējums zemajos toņos, turpretī basa Anatolija Safiuļina dziedājumā Svītā ar Mikelandželo dzeju – prasme vēstījumam piešķirt dramatisku saturu, intelektuāla sprieguma klātbūtne un izkopts tembrs vismaz daļā no reģistriem. Tomēr nopietni konceptuāli trūkumi šīs īpašības aizēnoja. Irinas Dolženko uzstāšanās izklausījās pārāk vienveidīga un vēsa, visas miniatūras atskaņojot ar pilnīgi nemainīgām graciozitātes, līksmības un nostalģijas proporcijām un bez jūtamām dinamiskām izmaiņām, šādu iespaidu vēl pastiprinot augšējā diapazona blāvajam neskanīgumam, un arī pianiste mūzikas satura atklāsmē solistei nepalīdzēja. Lai gan Anatolija Safiuļina mākslinieciskais potenciāls uzskatāms par lielāku nekā Dolženko, ar Mikelandželo svītu šoreiz gāja visbēdīgāk – kaut vai tādēļ vien, ka panākt šajā ciklā ietverto domu un izjūtu pilnvērtīgu atainojumu ir daudzkārt grūtāks uzdevums nekā Spāņu dziesmās. Pirmkārt, mūziķi nebija pienācīgi sagatavojušies – viņi maldījās nošurakstā, gāja ritmiski atšķirīgus ceļus, un pianiste visa skaņdarba laikā nezināja, ko īsti iesākt ar klavieru partijai piešķirtajiem dramatiskajiem akcentiem un dinamiski atturīgajām pasāžām, kas – Šostakovičam par nelaimi – ietvēra stipri nopietnāku lomu nekā pavadījums. Otrkārt – dziedātāja izvēlētajiem tembrālajiem rakursiem šajā gadījumā esot nesaraujamā saistībā ar satura nianšu atspoguļojumu, Safiuļina veidotā interpretācija neizrādījās īsti veiksmīga; solista priekšnesums te bija pārāk viennozīmīgs, pārāk klajš, pārāk atklāts, Šostakoviča (un Mikelandželo) risinātās tēmas par dzīvību, nāvi un nemirstību, mākslinieka likteni un sūtību līdz ar to iedzīvinot tikai daļēji, un tādēļ arī Safiuļina un Davidovas veiktā atskaņojuma gaitā piezagās vēl kāda cita nelaime – skaņdarba lasījuma neizteiksmīgums un monotonija. Cerēto gandarījumu nenesa arī koncerta otrā daļa ar ciklu No ebreju tautas poēzijas. Innai Davidovai muzicējot veiksmīgāk nekā iepriekš, šajā atskaņojumā vislielāko prieku sniedza Ineses Galantes dziedājums ar tajā ietverto emocionālo piesātinājumu un siltajām krāsām. Diemžēl soprānam šajā ciklā bija atvēlēta tikai viena no trim vokālajām partijām, un Galantes paustajam niansētajam saviļņojumam sekojošās auksti vienaldzīgās Irinas Dolženko replikas radīja gluži traģikomiskas emocijas, turpretī Vsevolodu Grivnovu varēja uztvert tik vien kā vidusmēra krievu vokālās skolas pārstāvi – ar tai raksturīgo specifisko tenora tembru (saucot lietas īstajos vārdos, visprecīzākais apzīmējums būtu "blējošs") un savā ziņā apbrīnojamo spēju visu laikmetu un stilu mūziku – no Monteverdi līdz Ščedrinam – dziedāt ar absolūti vienādu izteiksmi, skaņveidi un artikulāciju; un šeit nu Grivnovam piemītošā intonācijas noturība un reģistru izlīdzinājums nespēja neko daudz līdzēt. Rezultātā koncerta noslēgums lika formulēt divus jautājumus – vai festivāla rīkotāji patiešām nav sapratuši, ka vienu un to pašu solistu aicināšana gadu no gada noved pie stagnācijas un vai Dmitrija Šostakoviča vokālajai kamermūzikai patiešām nevēlas pievērsties arī latviešu dziedātāji – galu galā iepriekšminētie vokālie cikli viņa daiļradē nebūt nav vienīgie.Pirmais iespaids, kādu izsauca Ērnija Votsa koncerts tūlīt pēc tam Dzintaru koncertzālē, bija atskārta par to, cik lielā mērā džezs kopš tā pirmsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē ir kļuvis par akadēmisku mākslu, populārās mūzikas funkciju un sociālo lomu pakāpeniski aizņemot pavisam citiem žanriem. Šai mākslai patlaban piemīt augsta elitārisma pakāpe, izkopta izsmalcinātība, bagāts tradīciju fons, daudzdimensionāls izteiksmes līdzekļu loks un nepieciešamība pēc noslīpētas profesionalitātes, un Ērnija Votsa kvarteta uzstāšanās visus šos parametrus atklāja spilgti un nevainojami. Nenoliegšu, ka koncerta pirmajā daļā brīžiem pietrūka izaicinājuma, nekonvencionalitātes un pārsteiguma, taču to pilnā mērā atsvēra citas īpašības. Klausoties saksofonistu un viņa domubiedrus, pirmām kārtām pārsteidza spožais virtuozitātes līmenis (līdztekus solistam – īpaši pianista Kristofa Zengera spēlē), kas izpaudās pavisam brīvi un gandrīz vai garāmslīdoši, kā arī skanējuma tīrība – mūzika plūda viegli un dzidri, ar silti zaigojošu saksofona tembru un pērļainām klavieru pasāžām, to bagātinot ar jūtīgiem kontrabasa pieskārieniem un viegli akcentētu sitaminstrumentu ritma zīmējumu (nav šaubu, ka arī Rūdijs Engels un Heinrihs Kēberlings ir tik meistarīgi, ka viņiem nav jātiecas pēc uzmācīgas savu spēju demonstrēšanas). Kā tikpat liela vērtība jāpiemin neparasti valdzinošā un saliedētā kvarteta mūziķu saspēle, kurai apzinātās nesakritības (pareizāk sakot, mājieni par tām) straujākajos temporitma brīžos tikai piešķīra papildus šarmu. Līdzās Ērnija Votsa un viņa ansambļa priekšnesuma profesionālajām kvalitātēm uzrunāja un priecēja viņu atskaņotās mūzikas pievilcība un skaistums. Pievēršoties gan Dizija Gilespija, Čārlija Pārkera un Džona Koltreina, gan viņu sekotāju un oponentu jaunradei, Ērnija Votsa kvartets ikkatrā no skaņdarbiem prata atklāt tā īpašās vērtības – melodisko līniju izteiksmīgumu, harmonisko vertikāļu intensitāti un tematismā ieslēptās improvizācijas iespējas. Te jāpiebilst, ka visa koncerta gaitā Ērnija Votsa muzikālās versijas izcēlās ar izkoptu un pārdomātu formu, lakoniskajām un krāšņajām improvizācijām, iekļaujoties precīzā dramaturģiskā struktūrā un vienlaikus ieinteresējot ar lirisku noskaņu pārvērtībām dramatiskākā izteiksmē, un otrādi. Noslēgumā var teikt, ka Ērnija Votsa kvarteta uzstāšanās bija ne tikai paraugs tam, kā jāspēlē bībops (izcilais Gilespija un Pārkera skaņdarba lasījums jānosauc par vienu no koncerta virsotnēm), bet arī uzskatāms piemērs dažādu džeza stilistisko virzienu un emocionālo aspektu mākslinieciski spožam un profesionāli mērķtiecīgam atainojumam. Cerams, ka 66 gadus vecais Grammy balvas laureāts atradīs laiku un spēkus, lai kaut kad nākotnē uz Latviju atbrauktu vēlreiz.
Festivāla Summertime Šostakoviča vokālo ciklu un Ērnija Votsa koncertu recenzija
Astotajā Starptautiskajā mūzikas festivālā Summertime arī šogad publikai dota iespēja vienas dienas laikā noklausīties gan akadēmiskus priekšnesumus, gan džeza koncertu.Jau ierasts, ka ar vokālās kamermūzikas programmu te uzstājas Inese Galante ar domubiedriem – Irinu Dolženko, Anatoliju Safiuļinu un pianisti Innu Davidovu, šoreiz šim lokam pievienojoties arī tenoram Vsevolodam Grivnovam; savukārt neakadēmiskās mūzikas jomā festivāla laikā tiek sagaidīts kāds slavens mākslinieks – šoreiz Dzintaros viesojās amerikāņu saksofonists Ērnijs Votss, kurš jau 90.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.