Jā, tas ir interesants fenomens, kas apliecina mārketinga spēku, – jaunās komēdijas Blēži vizuālais tēls, kuru veido īpaši pirmizrādei sagatavotie spilgtu krāsu plakāti ar popārta stilistikā atainotiem filmas varoņiem, rada saderības sajūtu ar šo saulaino vasaras sākumu un ledus kokteiļiem, lai gan filmas darbība nebūt nenotiek vasaras pludmalē – filmā brīžiem līst un ir vēss, figurē kažoks, siltas zābakčības un Versačes jaka, un, lai gan tas nav arī īpaši uzsvērts, tomēr acīmredzams, ka filma uzņemta (Latvijas) ziemas sezonā. Taču, prasmīgi lietojot vizuālos instrumentus, filma potenciālo skatītāju apziņā novietota precīzi tur, kur tai jāiedarbojas, – šobrīd, jūnijā.
No vienas puses, riskants laiks filmas startam repertuārā – cik nav dzirdētas kinoizplatītāju žēlabas, ka vasarā neviens neiet uz pilsētas kinoteātriem un, ja vispār kāds skatās kino, tad tikai brīvdabā, tāpēc daži kinoteātri (piemēram, Splendid Palace) ap Jāņiem pat slēdz sezonu.
No otras puses – līdz šim neviens Latvijas kinoveidotājs nav mēģinājis uzņemt un šajā īpašajā sezonā piedāvāt tādu sezonas produktu, kura galvenais reklāmas āķis ir aicinājums atpūsties nedomājot, bet smejoties. Kā teikts reklāmas materiālos, "Intars Rešetins raudās, Rēzija Kalniņa dominēs, Ralfs Eilands pakļausies, bet Ieva Florence izģērbsies" – tieši tik vienkārši, katram tēlam viena funkcija visas filmas garumā un vairāk vai mazāk smieklīgas situācijas, kas izriet no šīm tēlu pamatīpašībām.
Režisors Andrejs Ēķis savā uzrunā pirms Blēžu pirmizrādes lietoja apzīmējumu "groteska komēdija", tādējādi varbūt attaisnojot visādus iespējamos pārspīlējumus aktierspēlē un sižeta pavērsienos, bet tieši vasaras komēdijai šādi pārspīlējumi piederas – kad karstums notrulinājis skatītāja uztveres spējas, jāņem spilgtāki karodziņi, ko viņam acu priekšā vicināt.
Arhetipu kolāža
Lai gan dažviet jaunā filma pozicionēta kā kriminālkomēdija, šo apzīmējumu drīzāk var uzskatīt par mēģinājumu aicinoši uzsvilpt publikai, kam patika Kriminālās ekselences fonds, – filmā Blēži nekādas kopīgi ar skatītāju šķetināmas kriminālintrigas nav (lai gan arī Oskara Rupenheita filmā nebija), "kriminālo elementu" klātbūtne un izvietojums ir skaidri definēts jau filmas sākumā un tālāk nemainās.
Patiesībā gluži tāpat, kā tas bija ar Svingeriem, Andreja Ēķa jaunā filma ir pavisam par ko citu, nekā reklāmas materiālos lasāms. Svingeri bija nevis par seksu, bet par plaisu starp "bagātajiem" un "nabagajiem", savukārt Blēži ir nevis par blēdībām, bet par četrdesmitgadnieku krīzi un visiem stereotipiem, kas ar to saistās, – pamesta "vecā sieva" un mantkārīga blondīne viņas vietā, neuzticīga "svaigā gaļa" abu dzimumu bagātniekiem un "burkānu čiepšana svešā dārziņā". Tāpat kā Svingeros, Andrejs Ēķis kopā ar scenārija līdzautori Rasu Bugavičūti-Pēci apspēlē šāda uzstādījuma iespējamās variācijas, atskaldot visu lieko no tēliem, kam šīs stereotipiskās situācijas jāiemieso. Līdz ar to negaidītu pavērsienu šādā arhetipu kolāžā ir maz, toties jokus var sacerēt pietiekami, jo taču tieši uz stereotipu apspēlēšanu balstās visa anekdošu kultūra ("Atgriežas vīrs no komandējuma... ").
Nešķaudot par skatītāju
Arī aktieriem, šķiet, tāda izspēlēšanās vienā ierobežotā teritorijā likusies aizraujoša – Rēzija Kalniņa ar zināmu azartu parāda tādu īstenu maitu ar mafijas krusttēva manierēm, Leonarda Ķestere gandrīz bērnišķīgā sajūsmā izmanto katru pamestas sievas iespēju sīki atriebties jebkuram iesaistītajam; Intars Rešetins un Ieva Florence pārspīlē visvairāk, katrs savā profesionalitātes līmenī noturot Andreja Ēķa pieteikto grotesku, savukārt par Ralfa Eilanda spēju atraktīvi darboties uz ekrāna man nav šaubu kopš 2015. gada, kad redzēju viņu toreizējās LKA režijas maģistrantūras studentes Daces Pūces kursadarbā Sitiens – jau tajā Ralfs Eilands ar savu "suņa organiku" likās daudz dzīvāks nekā dažs profesionāls aktieris.
Krāšņu fonu šiem aktiermeistarības vingrinājumiem rada vairāki spoži otrā plāna tēli, katrs kā savas funkcijas sakāpināta ilustrācija, – miesassargs (Ivo Martinsons), advokāts (Jurģis Spulenieks), policists (Sandis Pēcis) un, kā jau minētais ķirsis kokteilī, izmisīgi krāsotais un spāniski buldurējošais Kaspars Bindemanis.
Vārdu sakot – nekāda augstā māksla tā nav, bet Andrejs Ēķis arī nekad nav uzdevies par baigo mākslinieku. Viņš vienkārši ir viens no pirmajiem un līdz šim konsekventākajiem Latvijas kinoveidotājiem, kurš demonstratīvi pārstājis nicīgi šķaudīt par to, ko varētu gribēt skatītājs.
Humors var
cilvēki ir gudrāki
Ant-man