Par "pasaules jumtu" saukto kalna virsotni pirmo reizi alpīnisma vēsturē iekaroja jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs 1953. gada 29. maijā, latviešu alpīnisti Teodors Ķirsis un Imants Zauls Everestu sasniedza 1995. gada 14. maijā. Tobrīd kalns jau bija kļuvis par "komerciālā alpīnisma" objektu un gadu pēc latviešu alpīnistu triumfa piedzīvoja līdz tam lielāko traģēdiju savā vēsturē, kas paņēma astoņu kalnos kāpēju dzīvību (gada laikā šis skaits pieauga līdz 15). Statistika pēdējos gados kļuvusi vēl nežēlīgāka - 2014. gada aprīlī bojā gāja 16 nepāliešu šerpas, bet šogad zemestrīces izraisīta lavīna, nopostot Everesta bāzes nometni, prasīja 19 cilvēku dzīvību.
Islandiešu režisora Baltazara Kormakūra filma Everests atklāj ne tikai 1996. gada traģisko notikumu gaitu, bet arī pievēršas vairākiem būtiskiem jautājumiem, kas kļūst aizvien aktuālāki, pieaugot piedzīvojumu meklētāju alkām sasniegt pasaules augstāko virsotni.
Vientulīga šķiršanās
1996. gada 10. maijā uz Everesta augstāko punktu (8848 metri virs jūras līmeņa) devās divu pieredzējušu alpīnistu - Roba Hola (Džeisons Klārks) un Skota Fišera (Džeiks Gilenhāls) - vadītās "komerciālās" kāpēju komandas. Tajās uz "pasaules jumtu" centās nokļūt klienti, kuri bija gatavi šķirties no apmēram 65 000 dolāru lielas summas, lai pieredzējušu alpīnistu - gidu un Nepālas šerpu pavadībā sasniegtu iecerēto virsotni. Ekspedīcijas notikumi un traģiskais iznākums iemūžināts vairākās aculiecinieku sarakstītās grāmatās. Žurnālists Džons Krakauers, kurš uz Everesta virsotni devās kopā ar Holu, neilgi pēc atgriešanās sarakstīja grāmatu Retinātā gaisā, savukārt krievu alpīnists Anatolijs Bukrejevs no Skota Fišera komandas savu viedokli par tā gada notikumiem uz kalna publicēja grāmatā Kāpiens. Abi darbi tulkoti latviešu valodā, bet jaunā filma tapusi, scenāristiem Viljamam Nikolsonam (Gladiators, Nožēlojamie) un Saimonam Bofoijam (127 stundas) apkopojot vairākas liecības un teorijas par notikumu gaitu un tās cēloņiem.
Režisors Baltazars Kormakūrs stāstījumā veiksmīgi izvairījies no vainīgo meklēšanas, savā notikumu interpretācija akcentējot cilvēcisku kļūdu un neveiksmīgu likumsakarību nozīmi. Traģēdija filmā nav šokējošs un galvu reibinošs pārdzīvojums, bet gan lēna un vientulīga šķiršanās no dzīvības spēka, kapitulācija dabas un likteņa priekšā.
Kāpēc nekāpt
Filma iznākusi ļoti piemērotā brīdī - jau otro gadu bīstamības dēļ atcelta Everesta alpīnisma sezona, bet, neskatoties uz to, kalna virsotni šogad bija iecerējuši iekarot 359 kāpēji. Tieši kalna pārapdzīvotība, kuru aizsāka Everesta komerctūres 90. gadu sākumā, tiek vainota lielākajā daļā nelaimju, kas saistāmas ar pasaulē augstāko virsotni.
Regulāri divu stundu sastrēgumi uz šaurākajām takām un "tūristu" pamestie atkritumi ir tikai daļa no kalnu "apbrīnotāju" pieplūduma tumšajām pusēm jeb "Everesta cirka", par kuru runā filmas veidotāji. Kad Džons Krakauers saviem ceļojuma biedriem kādā no filmas ainām jautā: "Kāpēc jūs kāpjat Everestā?" - viņš saņem ne īpaši iedvesmojošu atbildi: "Jo tas tur ir!" Filma gan daudz nepievēršas savu varoņu motivācijas analīzei, ļaujot mežonīgajam izaicinājumam kļūt vien par izrāvienu no ikdienas rutīnas. Pirmais pastnieks, kas pieveicis Everestu? Kāpēc gan ne!
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 16. septembra, numurā!