Kanādiešu franču daļas talantīgo kinorežisoru Denī Vilnēvu (dzimis 1967. gadā) no Kvebekas pamatoti dēvē par dokumentālo sirreālistu, kas savus emocionāli jaudīgos mūslaiku stāstus prot pārvērst satricinošā kinopieredzē, turklāt ar absolūti racionāliem un ļoti skopiem izteiksmes līdzekļiem. Formāli Vilnēvs ir arī patlaban visvairāk titulētais vidējās paaudzes režisors Kanādā – Oskara nominācija labākās ārzemju filmas kategorijā un lērums balvu starptautiskos kinofestivālos – no Sandānsas līdz Venēcijai – plus, protams, veselas divas reizes nacionālās balvas labākajām kanādiešu filmām. Vilnēvs kopā ar citiem četriem slavenajiem kvebekiešiem – Denī Arkānu, Robertu Lepāžu, Ksavjē Dolanu un Filipu Falardo – patlaban ir pats, pats labākais, kas franču kanādiešu kinematogrāfā atrodams.
Tikai trīs, bet kādas!
Bet paradokss ir tas, ka četrdesmit piecus gadus vecajam režisoram filmogrāfijā ir tikai… trīs pilnmetrāžas spēlfilmas: 2000. gada darbs Pretstraumē/Maelstrom, kas viņu uzmeta starptautisko jauno "kinoģēniju" topā, 2009. gadā uzņemtā Slaktiņš augstskolā/Polytechique un 2010. gada filma Ugunsgrēki/Incendies (Vilnēva Kanādas debiju 32. augusts uz Zemes kā nākamo filmu tēmu skicējumu neskaitu). Un tagad ceturtā – debija Holivudā ar Gūsteknes/ Prisoners.
Pretstraumē intriģēja režisora izvēlētais stāsts par veiksmīgu biznesa sievieti, kura jūtas, kā izsviesta uz sēkļa, – un, lūk, filma tiek uzņemta no beigtas, pūt sākušas zivs pozīcijām. Vizuāli asprātīgais darbs par gados jaunu (kas gan ir trīsdesmit ar astīti?) cilvēku, kurš piedzīvo smagu identitātes, jūtu un dzīves jēgas krīzi, bija pietiekami skarbs, godīgs, neizskaistināts un sāpīgs, lai aizskartu ikvienu.
Polytechique jeb Slaktiņš augstskolā – precīzi rekonstruēta melnbaltā dokumentālā hronika par visu Kanādu šokējušo 1989. gada 6. decembra dienu, kad feministu kustības nīdējs Marks Lepins Monreālas Politehniskajā augstskolā nošāva četrpadsmit meitenes. Savu naidu viņš pamatoja pirmsnāves zīmītē: "Feministes sagrāva manu dzīvi. Es atriebjos viņām par to" – un iešāva sev galvā. Psihoanalītiķi vēlāk gan tiecās izskaidrot slepkavības ar "realitātes sajūtas zudumu" – imigrantu atvase Marks nenormālos daudzumos skatījies šausmu filmas, jo viņam nav bijis ko darīt – Marks bija zaudējis darbu. Vilnēva melnbaltā hronika nav vis nozieguma dokuments, drīzāk tas ir Marka psiholoģiskās bezcerības atspulgs, kurā realitāte tiešām atgādina ekspresionistu kino.
Nākamais un pats slavenākais Vilnēva darbs ir filma Ugunsgrēki – libāniešu izcelsmes kanādieša Važdi Muavada (tagad jau – ļoti slavens teātra cilvēks) lugas ekranizācija, kas stāsta par Kanādas brāli un māsu, kuriem jādodas meklēt savs šķietami mirušais tēvs un pusbrālis, par kuru abiem nav bijis ne jausmas. Jo tādi noteikumi stāv rakstīti mirušās mātes testamentā. Taču visas filmas sāls – līdzīgi kā lugā – ir slēpta stāsta nepārprotamajā līdzībā ar kādu ikvienam pazīstamu/dzirdētu sengrieķu mītu, kuru… nedrīkst saukt vārdā. Filmas aizvien pieaugošā spriedze kulminē ar traģēdijas spēku, turklāt tikai pēc Ugunsgrēku noskatīšanās saproti, cik eleganti, neraugoties uz visām kara un postmilitārās diktatūras, kā arī islāma fundamentālisma šausmām, kas redzamas ekrānā, esi ticis apvests ap stūri, – būtībā Ugunsgrēki ir baisa melodrāma, patiesībā – īsta ziepju opera! Izcils darbs ar liktenīgās, velnišķās ironijas devu beigās, un tas viss spridzinošās grupas Radiohead mūzikas pavadījumā.
Smalki triki
Līdzīgu triku ar filmas dramaturģiju Vilnēvs izmanto arī Holivudas filmā Gūsteknes. Diemžēl nedrīkstu pat sniegt maigu mājienu par sižeta "skrūves pagriezienu", kas šo Ārona Guzikovska scenāriju padarījis par iekārojamu kumāsiņu Holivudā jau gadus desmit. Vienīgais traucēklis finansējuma iegūšanai, izrādās, bijis tas, ka filma skar ASV publikai dikti drūmu tēmu – bērnu nolaupīšanu –, kaut gan ieinteresēto režisoru vidū bijis gan Braiens Singers, gan Antuāns Fukuā, kuri, citstarp, jau bija nolīguši galvenajām lomām Leonardo di Kaprio, Marku Vālbergu, Kristjenu Beilu. Toties tagad Vilnēva filma var lepoties ar ne mazāk zvaigžņotu aktieru sastāvu – četri Oskara nominanti un laureāti – Hjū Džekmens, Džeiks Gilenhols, Melisa Leo, Viola Deivisa, Terenss Hovards, vēl Marija Bello un Pols Deino – nu īsta pasaku, ne aktieru buķete! Turklāt – uzmanību! – katrs no viņiem var būt gan upuris, gan neģēlis (filmas veiklā dramaturģija gādā, lai skatītāji laiku pa laikam paliktu atvērtu muti).
Bet sākas viss ar ģimeniskiem svētkiem, kuros divas kaimiņu meitenītes nolemj pastaigāties, kamēr senči vīkšīs galdus. Tikai nedrīkst ne sekundi aizmirst, ka no bēdām prātu zaudējis tēvs nav mazāk bīstams kā potenciālais meiteņu nolaupītājs ar balto furgoniņu. Nedrīkst aizmirst arī to, ka vislielākā elle – tā slēpjas mūsos pašos.
Gūsteknes
Trilleris. Režisors Denī Vilnēvs.
Lomās H. Džekmens, Dž. Gilenhols, M. Leo, T. Hovards, M. Bello, V. Deivisa