Izziņoti Eiropas Kinoakadēmijas balvas finālisti – šaubu nebija, ka starp labākajām Eiropas filmām būs arī Paolo Sorrentīno filma Jaunība. Pirmizrādīta šogad maijā Kannās, tā nenoliedzami bija viens no labākajiem darbiem šajā Eiropas un pasaules kino tendences diriģējošajā festivālā. Tas, ka Jaunība palika bešā (bez balvām), bija vien liktenīga apstākļu sakritība – žūrijas locekļu gaume, iespējams, iedomas, ka Jaunība jau nu dikti līdzīga Sorrentīno iepriekšējam pasaules slavu izbaudījušajam darbam Dižais skaistums/La grande bellezza (2013), un citi konceptuāli aizspriedumi.
Te nu tā ir – Jaunība visā savā dailē, tikpat efektīga kā filmas plakāts – vizuālās identitātes zīme ar glezno, eleganti izliekto daiļavas muguru un pēcpusi un diviem sirmiem vīriem, kuri līdz pleciem iegrimuši baseina ūdenī. Kadrs no Jaunības šajās dienās dekoratīvi rotā afišu stabus, visdrīzāk ierosinot garāmgājējos kņudinoši liegas fantāzijas. Kaismīgām feministēm filma varbūt arī dotu ierosmi pārspriedumiem par vīrieša skatienu un sievieti kā tam mūžam pakļauto objektu, par vuārismu – lūrēšanas netikumu, ar kuru šajā Šveices klīnikas baseinā, mazliet mulstot, nodarbojas sirmie kungi. Tomēr Paolo Sorrentīno vecuma un jaunības opozīciju risina smalkjūtīgi, pat nedaudz rotaļīgi, ironiski un apbrīnojami skaisti.
Bauda acij
Itāļu režisora Paolo Sorrentīno (1970) filmas – un jo īpaši šī – ir bauda acīm un ausīm. Tās vizuālais stils – Sorrentīno izmantotie kinovalodas paņēmieni (gaismas, kameras kustības, skaņa, mūzika, kas viņam tik svarīga, montāža u. c.) – ir īpašas analīzes vērts. Galu galā tieši filmas stilā, tās vizuāli skaniskajā faktūrā lielā mērā slēpjas Eiropas autorkino unikalitāte – tas režisora paņēmienu kopums, kas viņa darbus padara unikālus un neatkārtojamus. Paolo Sorrentīno ir viens no pēdējās desmitgades nozīmīgākajiem Eiropas autoriem, kura rokraksts ir izkristalizējies pamazām un formas briedumu sasniedzis tieši viņa pēdējos darbos – vispirms Dižajā skaistumā, kas ieguva 2014. gada Oskaru kā labākā ārzemju filma, tagad arī Jaunībā. Kaut, jāsaka, Sorrentīno ceļš uz zvaigznēm vai brīdi, kad viņa uzvārdu iemācījās lielos Eiropas festivālus aprakstošā prese un kinoprofesionāļu loks, nebūt nav bijis pasakaini dinamisks – viņa atpazīstamība auga pamazām. Tapa Itālijas politiskajās koruptīvajās perversijās balstītā filma Dievišķais/Il Divo (2008), pēc tam filma Šī varētu būt īstā vieta/This Must Be the Place (2011; filmā par rokmūziķi un viņa sakņu meklējumiem galvenajā lomā ir amerikāņu zvaigzne Šons Penns), kuru var uzskatīt par nepelnīti nenovērtētu, u. c.
Šo "nenovērtētību" Sorrentīno dāsni atguva ar Dižo skaistumu – filmu par Romas bohēmieti, padzīvojušu žurnālistu, kuru tēloja režisora iecienītais un daudz filmētais aktieris (Tonijs Servillo). Dižais skaistums apzināti citēja un reflektēja par Itālijas kinovēstures spilgtāko posmu XX gs. 60. gadiem un Federiko Fellīni daiļradi, īpaši par viņa Romas bohēmai un radošas personības pašizziņai veltītajām filmām 8 1/2 (1963) un Saldā dzīve/La Dolce Vita (1960). Atsauces uz Fellīni darbiem atrodamas arī Jaunībā. Teiksim, filmas darbības norises vieta – elitārs kūrorts, kurā atpūšas gan sirmie kungi, gan daiļava ar glezno miesu – Miss Universe –, atsauc atmiņā sanatoriju, kurā radošās krīzes brīdī bija patvēries Fellīni filmas 8 1/2 varonis kinorežisors.
Arī viens no galvenajiem Jaunības varoņiem ir kinorežisors – to atveido pasaulslavenais amerikāņu aktieris Hārvijs Keitels (Jaunība ir uzņemta angļu valodā ar starptautiskām zvaigznēm – tāds ir bijis Sorrentīno princips). Kaut Keitela varonis ir daudz cienījamākā vecumā nekā manis piesauktais Gvido no Fellīni 8 1/2, arī viņa uzturēšanās Šveices kūrmājā ir saistīta ar radošumu – viņš raksta scenāriju savai svarīgākajai – pēdējai – filmai, kurā īpaša loma būs atvēlēta viņa iecienītākajai aktrisei. Šī aktrise, kuru satriecoši spilgti nospēlē leģendārā Džeina Fonda, arī ieradīsies Šveices kūrortā. Jāapbrīno aktrises drosme atklāties filmā ne tikai savā ar neskaitāmu plastisko operāciju palīdzību iekonservētajā jaunībā, bet arī epizodē, kurā kameras priekšā šī jaunības ilūzija, visi šie plastiskās kosmētikas brīnumi sašķīst lupatu lēveros. Te vietā būtu atsauce uz vēl vienu aktuālu itāļu filmu – Mateo Garrones Tale of Tales/Baisās pasakas – pasaku kā refleksiju par novecošanas fobijām. Filma jau parādīta nesenajā Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā un būs skatāma Rīgas kinoteātros.
Skeleti skapī
Taču filmas galvenais varonis ir cits – pensionējies pasaulslavens diriģents, kuru tēlo britu klasiķis sers Maikls Keins. Filma sākas ar viņa atteikumu Lielbritānijas karalienes pārstāvjiem muzicēt kādā īpašā koncertā un diriģēt savu populārāko skaņdarbu Simple Songs/Vienkāršās dziesmas. Diriģentam ir savi iemesli, lai spītīgi atteiktos no ienesīga darba piedāvājuma, – tie slēpti viņa pagātnē (kur nu bez skeletiem skapī!) un viņa paša nebūt ne vienkāršajā ģimenes pieredzē, par kuru mūziķim laiku pa laikam atgādina viņa meita – viņa vienlaikus ir arī tēva asistente (lomā populārā britu aktrise Reičela Veisa).
Vārdu sakot, Šveices kūrortā ir savākusies raiba kompānija – ne tikai sirmais diriģents un viņa draugs režisors (abi kungi, kuri mērcējas baseinā un niekojas ar lūrēšanu), bet arī Mis Visums – pārpasaulīgā skaistule, turklāt pārsteidzošā kārtā – nebūt ne muļķe (tā ir viena no sirmo kungu atziņām), kurai iespēja atpūsties Šveicē ir viena no balvām par tikko iegūto skaistuma karalienes kroni. Te sarežģītai lomai gatavojas arī kāda amerikāņu kinozvaigzne (Pols Deino) – pajauns vīrietis, kura slavas stunda bijusi robota lomā. Visu šo vidi Paolo Sorrentīno izrotā ar izteiksmīgiem otrā plāna personāžiem, kuriem arīdzan ir nozīmīga vieta šajā stāstā par vecumu, kas jo nežēlīgāk par sevi atgādina saskarsmē ar jaunību.
Jaunība ir filma, kas neuzbāžas ar koncepcijām, bet piedāvā vizuāli un skaniski piepildītu partitūru; visas pārdomas par laika un mūžības ritu pielavās savā nodabā – jau pēc tam.
Jaunība *****
Drāma. Itālija, Francija, Šveice. 2015.
Režisors Paolo Sorrentīno.
Lomās Maikls Keins, Hārvijs Keitels, Reičela Veisa, Pols Deino, Džeina Fonda u. c.