Par Jāņa Norda filmu Mammu, es tevi mīlu lokālajā sabiedriskajā sfērā uzkurinātas kaislības galvenokārt politiskā – šo vārdu lietojot plašākā nozīmē – ziņā. Augstos toņos izteikts prieks par filmas panākumiem Berlīnes kinofestivālā, kārtējo reizi šausmās aizturēta elpa amatpersonu nezināšanas priekšā, un saasinājušās runas par lielāka finansējuma piešķiršanu kinonozarei brīdī, kad iedarbojies starptautiska mēroga kvalitātes zīmogs. Par pēdējo – mulsinoši, jo šī nav pirmā reize, kad mūsu kino saņēmis atzinību pasaules festivālu elitē. Taču, ja politiku noliek malā, filmai ir pietiekami daudz imanento vērtību – vērtību pašai par sevi –, ko noteikti novērtēja Berlināles žūrija un kas būtu pelnījušas detalizētu uzmanību ārpus tvitersfēras vienrindēm.
Fakts, ka filmā nav izteikti latvisku vērtību vai kaut kā, kas apliecinātu piederību konkrētai nacionālajai identitātei, bet ka tā spēj uzrunāt un pretendēt uz atsaucību citur pasaulē, tikai liecina, ka runas par nacionālo pasūtījumu ir absurdas jau saknē. Starp citu, kino kā mākslas nīdēšanai un recepšu izrakstīšanai, ar ko tam būtu jānodarbojas, pamatā ir fakts, ka māksla sava kritiskā rakstura dēļ atšķirībā no sporta ir grūti izmantojama demagoģisku un ideoloģisku ideju šaurai proponēšanai (sk. Ilmāra Šlāpina rakstu par sportu kā karu un konfliktu politisku sublimāciju www.satori. lv). Var tikai cerēt, ka Jāņa Norda filmas panākumi kinomākslu nepārzinošajiem būs labs precedents pārdomām.
Bērnībai tas piestāv
Filmas vide – pietiekami konkrēta Rīgas topogrāfiju pārzinošajiem, ik kadrā meklējot un atrodot pazīstamas vietas, taču tai pašā laikā pietiekami nosacīta, lai varētu palikt anonīma, priekšplānā izvirzot grodo dramaturģisko struktūru un stāstu. Stāsts savā ziņā ļoti konkrēti turpina tēmas Jāņa Norda iepriekšējos režijas darbos – pirmajā pilnmetrāžas filmā Amatieris (2008) un mācību filmās, kas tapušas, studējot Londonā, – Freedom Day (2010) un Au Revoir Monkeys (2011) – par autsaideru skrējienā vai konfliktā, bēgšanu no paša izraisītiem draudiem, arī bēgšanu no sevis. Amatierī – zīmīgi, tāpat kā Aika Karapetjana nesenajā Cilvēki tur – galvenais varonis, jauns vīrietis, cenšoties piesaistīt meitenes, kura acīmredzami nav viņa līgā sabiedrības un materiālā stāvokļa ziņā, uzmanību, iekuļas kriminālās afērās. Starp citu, arī Karapetjana īsfilma Riebums (2007) savulaik pievērsās vientuļas mātes un pusaugu dēla atsvešinātajām attiecībām. Arī Mammu, es tevi mīlu personāžs – puika – iekuļas nepatikšanās un raujas prom no ģimenes ligzdas. Viņa sadzīve nav tik depresīva kā Karapetjana uzbūvētajā guļamrajonu labirintā.
Jāņa Norda darbs, kaut arī sociāli kritisks, nav gluži salīdzināms ar līdzīgu tematiku risinošo, taču daudz ekstrēmāko, pesimistiskāko un skaudrāko Eiropas jauno kino – Ulrihu Zeidlu, Bruno Dimonu, Kannās vairākkārt apbalvotajiem brāļiem Dardēniem. Norda filmai netrūkst cerības, un, pat ja tajā jaušas naivums, bērnībai, kas filmā spēlē centrālo lomu, tas piestāv.
Filma turpina iepriekšējos darbos meistarīgi uztaustītās sajūtas – nervozu saspīlējumu, sišanos kā ar galvu pret sienu, sastopot auksti nejūtīgo, racionālo pieaugušo pasauli, brutālas, tiešas, bieži naudas diktētas attiecības. Ja kāds runā par maskulīnisma krīzi mākslā, šis nav tas gadījums, Jāņa Norda kino rāda pasauli, kurā vieta jāizsit par katru cenu, pa ceļam apdauzoties ne pa jokam, un šī cīnītāja attieksme jūtama gan Norda filmu pieaugušajos tēlos, gan puikā uz tapšanas par vīrieti robežas.
Stāsts par pilsētu un zēnu skrējienā
Filma ir profesionāli spēcīga, īpaši jāizceļ operatora darbs un dinamiskā montāža, kas burtiski dzen uz priekšu stāstu, neļaujot garlaikoties naratīvā kino faniem. Tomēr filma satur arī devu poētikas, kas kinovēstures zinātājiem momentā uzrāda atsauces uz pasaules kino. Jau pirmās minūtes, pat sekundes liek ieraudzīt tik spēcīgos franču jaunā viļņa – Fransuā Trifo filmas 400 sitienu (1959) – iespaidus – tāpat kā Norda filma, arī Trifo darbs ir stāsts par pilsētu un zēnu skrējienā, kurš konflikta dēļ ar māti aizbēg no mājām, pievēršas klaiņošanai un sastopas ar pieaugušo pasaules nosacījumiem. Savukārt puikam nozagtais saksofons, kuru viņš tik izmisīgi cenšas atgūt, nepārprotami atsauc atmiņā itāļu neoreālisma darbu Velosipēdu zagļi (1948, režisors Vitorio de Sika).
Nav pat svarīgi noskaidrot, vai pasaules kino citāti lietoti apzināti vai neapzināti. Arī tos nesaskatot, skatītājs nevilsies, pateicoties talantīgi uzkonstruētajām spriedzes kvalitātēm, arī jau daudzkārt piesauktajam latviešu kino teatrālo dialogu galam un sarunvalodas dabiskumam. Stindzinoši precīzi parādās arī mūsu sabiedrībai tik raksturīgais audzināšanas modelis ar uzsvaru uz bezierunu disciplīnu un labām atzīmēm, kā augstāko balvu pasniedzot videospēles.
Latviešu skatītāju pamanītākajā – spēles – kino nenoliedzami ir jauna paaudze, kuru 100% pārstāv vīrieši: Aiks Karapetjans, Andris Gauja, kura topošā filma Izlaiduma gads noteikti izpelnīsies rezonansi, un Jānis Nords. Viņu filmās vērojami līdzīgi motīvi, šie režisori pievēršas laikmetīgajam, nevis tveras pagātnē, ideoloģijā vai fantāzijā.
Mammu, es tevi mīlu ****
Režisors Jānis Nords. Lomās Vita Vārpiņa, Kristofers Konovalovs