Vakars ar Gabrielu Prokofjevu ir perfekti atbilstošs nosaukums intensīvajai viena mūzikas vakara notikumu triādei, kuras galvenais varonis bija komponists, dīdžejs un producents, ievērojamā Krievijas XX gadsimta mūzikas klasiķa Sergeja Prokofjeva talantīgais un neordināri domājošais mazdēls. Tajā skanēja ne tikai vakara varoņa, bet arī citu komponistu mūzika, un publika jaunajā Vidzemes koncertzālē Cēsis varēja iejusties daudzveidīgā un neparastā skaņu ainavā. Tā sākās ar jaunās mūzikas festivāla Arēna cienīgu, izaicinoši mūsdienīgu akadēmiskās mūzikas koncertu un turpinājās ar laikmetīgās dejas izrādi. Noslēgumā mazajā teātra un kino zālē mūsu klasiskās mūzikas vidē līdz šim kaut kas pavisam neierasts – Club Night, kas balstījās uz Gabriela Prokofjeva, dīdžeja, radošo saspēli ar sitaminstrumentālistu Džobiju Bērdžesu un mūsu pašu čellistu Valteru Pūci, atskaņojot un turpat uz vietas remiksējot tikko dzirdētos skaņdarbus.
Neparasti skanējumi
Stundu ilgais simfoniskais koncerts, kura nagla bija Gabriela Prokofjeva Koncerts basbungām un simfoniskajam orķestrim (2012), bija pamatīgs izaicinājums projektā iesaistītajam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu orķestrim, kas ar Andri Vecumnieku pie diriģenta pults atskaņoja vairākas ļoti sarežģītas jaunās mūzikas partitūras. Līdzās solītajam neparastajam skaņu piedzīvojumam, kuru te ar atšķirīga lieluma un materiāla bungu vālītēm, kociņiem, ķēdi, vijoles lociņu, auklu, plaukstām un pirkstiem, daudzveidīgi ieskandinot abas basbungu virsmas, sānus un pat statīva daļas, aizrautīgi un nevairoties no priekšnesuma kā šova sniedza sitaminstrumentu virtuozs, autora domubiedrs Džobijs Bērdžess, vakara publiku pilnīgi negaidot pārsteidza jauns, spilgts Latvijas talants. Tas bija vēl tikai 19 gadu vecais Dārziņskolas šī gada absolvents Jānis Bombizo-Fedotovs, kurš šopavasar kļuva arī par konkursa Ineses Galantes talanti.lv uzvarētāju. Viņš koncertā uzstājās pats pirmais, apžilbinot ar muzikalitāti un virtuozitāti franču komponista un sitaminstrumentālista Emanuela Sēžurnē Koncerta vibrofonam un stīgu orķestrim atskaņojumā. Jaunā vibrofonista un Mūzikas akadēmijas orķestra radītais kolorītais skanējums, sinhronā saspēle un gluži neticamā spēles veiklība nekādā ziņā nepalika meistara priekšnesuma pavēnī. Jaunā mūziķa vārdu der ielāgot, un tieši kā vibrofonistu, jo kļūt par universālu sitaminstrumentālistu Jānis Bombizo-Fedotovs principiāli nevēlas. Un arī nevajag, jo ar vibrofonu viņš jau tagad spēj radīt mākslas brīnumu. Gana muzikāls, bet ne tik saistošs bija Ineses Fedorovskas solo Gabriela Prokofjeva minimālistiski meditatīvajā, krāsu ziņā izpildītājmūziķiem mazāk pateicīgajā miniatūrā Sfēras vijolei un stīgu orķestrim.
Eiropā dzīvojošais amerikāņu horeogrāfs Moriss Kozijs, kurš pats savulaik bijis izcils dejotājs leģendārajā Viljama Forsaita baleta trupā, Olgas Žitluhinas dejotājiem pārlicis vienu no savām jaunākajām dejas izrādēm – pērn radīto Howl (Kauciens). Šo 23 minūtes ilgo viencēlienu par izmisumu, nedrošības sajūtu, cerībām, bailēm, sāpēm un vilšanos viņš veidojis pēc Lucernas baleta pasūtījuma. Sadarbībā ar komponistu Gabrielu Prokofjevu horeogrāfs veidojis jau sešus skatuves darbus. Howl un Sanfrancisko baleta trupai Company C tikko radītais balets Rise ir tapuši ar tieši Morisam Kozijam komponētu mūziku. Abiem kopīga ir klasisko, akadēmisko pamatu un mūsdienu mākslinieciskās domāšanas sintēze, abi izmanto tradicionālās zināšanas, lai izpaustu savu – mūsdienu cilvēka – iekšējo pasauli, kuru pārstāv Gabriela Prokofjeva elektroniskās mūzikas skaņu celiņa skarbi industriālie ritmi.
Izrādei Kliedziens horeogrāfs iedvesmojies no Alena Ginsberga dzejoļa Kliedziens. Dzeja šķiet arī atslēga uz izrādes emocionalitāti un abstrakcijas līmeni, kurā nav konkrēta stāsta pavediena, taču ir nepārprotamas ekspresīvas emocijas un instinktīva uzvedība – tik dabiska, cik vien var būt, jo balstīta instinktīvās sajūtās, reakcijās un pat refleksos, kādus sastopam dzīvnieku pasaulē, kad tos vada bailes, bara vai izdzīvošanas instinkts ekstrēmās situācijās. Kad viņi uzbrūk, bēg vai slēpjoties nekustīgi sastingst. Izrādes veidotāji šo izjūtu gammu papildinājuši ar sociālo protestu un nemieriem cilvēku pasaulē, sabiedrībai izmisīgi saceļoties pret represīvām valsts iekārtām.
Vienādi tērptie Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas mākslinieku apvienības Ārā dejotāji dejo tik ekspresīvi un tehniski perfekti, ka rada iespaidu, it kā te uzstātos nevis studenti, kuri ar atšķirīgām priekšzināšanām sastapušies Kultūras akadēmijā, bet gan līdzīgi izskolota un pieredzes rūdīta profesionāla deju trupa. Jaunie dejotāji izcili orientējas skatuves telpā, vienā acumirklī simultāni izveido arvien jaunas grupu kompozīcijas, risina solo un grupu attiecības, raidot spēcīgus signālus un enerģiju skatītāju zālē. Dzimumu atšķirību šajā izrādē nav. Organiski iekļaujoties askētiski melnbaltajā vidē aiz un uz pārbīdāmajām baltajām platformām, visi ir katrs ar savām bailēm un izmisīgo kaucienu pēc brīvības.
Mūzika no fantas pudeles
Kluba naktī bija sapulcējušies gan jauni cilvēki, kurus, iespējams, pievilināja jau pauzē no koncertnama balkona tieši uz ielas dzirdamais DJ Nwando Ebizie radītais skanējums, gan tipiskā akadēmisko koncertu publika. Vai, ar aizrautību sekojuši Valtera Pūces sacensībai ar astoņiem ierakstītiem, datorā vadītiem čelliem (Cello Multitracks, 2011) vai tam, kā Džobijs Bērdžess uzbur skaņdarbu, rotaļādamies ar fantas stikla pudelēm (tās saskandinot, berzējot, pūšot, laistot dzērienu glāzēs, vienlaikus ar Gabriela Prokofjeva palīdzību šīs skaņas ierakstot, transformējot un integrējot arvien krāšņākā kopskaņā), jaunie ļaudis turpmāk ieinteresēsies arī par laikmetīgās mūzikas koncertiem, kuri notiek akadēmiskajā gaisotnē? Varbūt viņiem atmiņā paliks mūzikas remiksu dialogs ar videokolāžām, kurās kā kaleidoskopā pavīd nule redzētās dejas izrādes fragmenti? To rādīs laiks. Būtiskākais, ka kaut kas tāds var notikt un arī notiek nevis galvaspilsētā, bet Cēsīs. Turklāt – tikai Cēsīs! Kaut kas tāds te var notikt un ieinteresēt, jo mūsdienu mākslai atvērtu publiku jau deviņus gadus lolo mākslas festivāls Cēsis.