Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Grāmatas Ja grauds nemirst recenzija. Miljons jeb (paš)audzināšanas romāns

Iznākot Andrē Žida autobiogrāfijai, jājautā, kāpēc rakstnieks, kas tiek pielīdzināts pasaules literārā Olimpa dieviem, Latvijā ir tabula rasa? Kad nākamais Nobela prēmijas literatūrā (1947) laureāts 1937. gadā paša dibināto žurnāla _Nouvelle Revue Française _un izdevniecības Gallimar paspārnē sāka publicēt savas Dienasgrāmatas/Journal, vēl ne tuvu nebija izgudrota ESM – elektroniskā skaitļojamā mašīna (pazīstama arī kā kompjūters/dators) –, kas spētu sekundes kriksītī saskaitīt – Andrē Žida personiskais dzīves apraksts ir miljons vārdu plašs.

Šo miljonu franču lasītāji varēja apjēgt tikai 1950. gadā, kad iznāca Journal pēdējais sējums. Nodzīvojis ilgu, literārajās izpausmēs ārkārtīgi daudzveidīgu, ražīgu un, kā vēl mēdz teikt, arī privātajā dzīvē vētrainu mūžu, 1951. gada 19. februārī astoņdesmit divu gadu vecumā mira, iespējams, ietekmīgākais XX gadsimta franču literārās pasaules darbonis. Rakstnieks, kuru Latvijā zina nepiedodami maz. Kaut gan Žida literārā mantojuma masīvs mērāms piecdesmit biezos sējumos (oriģinālvalodā).

Tam ir savi loģiskie jeb "attaisnojošie" iemesli – dzejnieces Veronikas Strēlertes tulkotās Žida grāmatas Sievu skola un Pavasara pastorāle tika izdotas trimdā – 50. gados Stokholmas apgādā Daugava, tātad šaipus dzelzs priekškara Žida, iesākumā kvēla komunista, vēlāk PSRS kritiķa, darbi nebija plašām masām rekomendējami (kaut gan jaunā, izaicinošā un nešaubīgi apdāvinātā literāta Žida popularitāte Francijā aizsākās jau XX gadsimta pirmajā desmitgadē).

Joprojām mēmi

1988.–1989. gadā žurnālā Avots centāmies "labot situāciju", publicējot viņa noveli Pazudušā dēla atgriešanās un PSRS aizliegtās literatūras sarakstos iekļauto darbu Atgriešanās no Padomju Savienības (tagad teiktu – kāda skandalozi koķeta žurnālistika!). Tikai 1994. gadā Latvijā iznāca pirmais no šī izcilā rakstnieka "bāzes darbiem" – Skaidrītes Jaunarājas tulkotais dižromāns Naudas viltotāji. Un atkal pauze gandrīz desmit gadu ilgumā – līdz 2012. gadam, līdz Ja grauds nemirst. Taču vesels plaukts nozīmīgāko franču XX gadsimta literatūras stūrakmeņu ar Žida autorību joprojām latviskā izteiksmē ir mēmi – kur Andrē Žida romāni un "stāsti dzejā" Imorālists, Zemes augļi, Purvi, Slikti piekaltais Prometejs, Ciešie vārti, Isabella, Tēsejs, Ženevjēva, Edips un Filoktets? Kur poētismā un realitātes skaudrumā apburoši šokējošie ceļojumu apraksti Ceļojums uz Kongo (1927) un Atgriešanās no Čadas (1928)?

Kur galu galā galvenie Žida romāni, kuru dēļ viņš izpelnījies vispretrunīgākā un nolādētākā franču rakstnieka slavu – antiklerikālais farss Vatikāna pazemē (1914) un iedomātās "sarunas ar Platonu" romānā Koridons (1924), kurās ar māsīcu precētais un dziļi sievu mīlošais Žids pasludina paša grūti atzīto homoseksualitāti par dabisku? Kāpēc rakstnieks, kurš literārajā pasaulē savas dedzīgās cilvēciskās atklātības, stilistiskā eksperimentētāja drosmes un kaislīgo pretrunīguma fiksāciju dēļ tiek pielīdzināts Žanam Žakam Ruso (sal. Ruso Grēksūdzes ar Žida Journal 1889–1949), F. M. Dostojevskim (tieksmi vandīties pēc iespējas tumšākos psiholoģiskos bezdibeņos Žids nešaubīgi guvis no Dostojevska) un citiem pasaules literārā Olimpa dieviem, Latvijā ir tabula rasa?

Atklātība un stils

Man šķiet, es nojaušu atbildi. To sniedz arī Atēnas izdotā šķietamā Andrē Žida autobiogrāfija (bērnības un jaunības ainas) Ja grauds nemirst.

Pirmkārt, tā ir literatūra, kas absolūti noliedz jelkādu beletrizācijas klātbūtni. Tā nav "sižeta", bet gan refleksijas un alūziju literatūra. Žids nevienā savā darbā  netiecas izdabāt publikai (starp citu, vēršanos pie "šaura, pēc iespējas šaurāka lasītāja loka" Žids minējis kā savas literatūras labāko iezīmi, īpaši uzsverot to Nobela prēmijas pateicības runā). Žids nekad nav atsacījies no tā, kas viņš ir, – fragmentāru (slimīgums un ģimenes problēmas), tomēr izcilu izglītību ieguvusi rantjē atvase, smalka, pat izsmalcināta, tomēr ārkārtīgi čakla un aizrautīga dvēsele, kura ne sevišķi sapratusi vārda "trūkums" jēgu. Varat iedomāties bērnu, kam neizsakāmu baudu sagādā garas stundas, kas pavadītas ar tēvu viņa bibliotēkā, studējot latīņu un grieķu valodas pasauli un kultūru, bērnu, kas pusaudža gados orientējas vācu romantisma literatūrā oriģinālvalodā, bērnu, kas savos dzejoļos un filosofiskos traktātos polemizē ar atzītiem franču literatūras korifejiem, to citātus paslepen iepīdams savos tekstos? Tad, lūk, šis bērns ir Andrē Žids.

Otrkārt, "it kā" autobiogrāfija Ja grauds nemirst ir intertekstuāls sacerējums, kura izpratnei par ļaunu nenāk XIX–XX gadsimta mijas Eiropas kultūras situācijas un lielpilsētu un lauku sadzīves struktūru atšķirību konteksta pārzināšana. Ir grūti izprast Andrē pastorālo jūsmu par Francijas laukiem, nezinot, kas gadsimtu mijā bija "ģimenes izglītība" Parīzē ar tās protokolisko vienmuļību un sistēmu, kuru ne bez smalkas ironijas apraksta autors kā savu dzīves skolu. Ja grauds nemirst savā veidā ir tipisks "audzināšanas romāns", tikai dokumentēts dienasgrāmatas formā post factum, pēc atmiņas un ar laika nobīdi, jo tas ir retrospektīvs pieauguša rakstnieka skats, un arī šī nianse jāņem vērā – darbs pirmoreiz tika publicēts 1925. gadā.

Aizliegto grāmatu sarakstā

Kaut arī reklāmas nolūkos Atēna uz grāmatas vāka likusi norādi, ka "šo darbu katoļu baznīca iekļāvusi Index Librorum Prohibitorum jeb Aizliegto grāmatu sarakstā", pikantēriju alcējiem nāksies vilties – dažas epizodes dienasgrāmatas II daļā par Žida un Oskara Vailda tikšanos un pāris dēku aprakstu par seksu ar arābu jaunekļiem Ziemeļāfrikā ir tik šķīsti, ka jums nenāksies pat nosarkt. Toties intriģējošs ir atklātības pieraksta stils – Žids bijis ne vien trāpīgs vērotājs, bet cilvēks ar nevainojamu gaumi.

Visbeidzot, pats grāmatas "neizteiksmīgais" nosaukums – Ja grauds nemirst. Bez šaubām tā ir nepārprotama atsauce uz Jauno Derību, uz kanoniskajiem Jāņa vārdiem (Jāņa 12:24) – patiesi, patiesi jums saku: ja rudzu grauds, zemē kritis, nemirs, tad paliks viens, ja mirs – tad nesīs pulka augļu.

Skaistums jeb vārds mirst uz papīra, nesdams augļus. Tur, jūsu acu priekšā, tie ir, sviniet. Žida teksts par bērnību ir juteklisks bez gala.

Andrē Žids. Ja grauds nemirst

No franču valodas tulkojusi Jana Grostiņa

Apgāds Atēna, 2012. Atēnas bibliotēka XXI, 332. lpp.



Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja