Iespējams, pēc Dailes teātra aktrises Mudītes Šneideres grāmatiņas (tajā ir tikai 180 lappušu ar lieliem burtiem) izlasīšanas skaudrāk un arīdzan sāpīgāk nekā jelkad apjēdzu, ka rakstīt par teātra cilvēkiem un jo sevišķi izciliem savas jomas izpildītājmāksliniekiem aktieriem – kāda, nav šaubu, bijusi Dailes prīma Lilita Bērziņa, – līdzinās izmisīgām pūlēm noteikt miroņa kardiogrammu. Savā ziņā (bijusī, notikusī, iedomātā, šķitusī? – kurš to lai zina?) realitāte tekstā līdzinās apsēstībai uzburt un vienlaikus restaurēt pagātni un pasniegt to lasītājam kā "notikušu".
Riņķojot ap savu asi
Šneideres gadījumā pasaule (konkrētais izpētes objekts – aktrise Lilita Bērziņa) nemitīgi riņķo ap privātu patoloģiju – grāmatas autores pašas privāto dzīvi un darba dzīvi Dailes teātrī, kas nerimtīgi saistīta ar Hariju Liepiņu, Šneideres vīru un lielisko aktieri, arī L. Bērziņas partneri. Rezultāts (teksts) pasaka daudz, un pateiktais nav iepriecinošs. Intuitīvie zemapziņas šļaksti, kuros spoguļojas Dailes teātra iekšējā dzīve XX gadsimta 50.–60. gados, rakstītājai izdodas pārliecinoši, taču tie raksturo grāmatas autores pašas jaunību ar nemitīgo Dailes bohēmu, kurā Lilita Bērziņa ir margināls fona personāžs. Kaut gan, bez šaubām, palasīt krāšņus pastāstiņus iz tenku apcirkņiem "kā Dailes teātris padomju laikos pa Latviju viesizrādēs brauca" allaž daļai publikas būs saistoši. Tāpat kā uzzināt, ka dižā Bērziņa zināja, ko tas nozīmē – piedirsta ateja.
Skaisti vārdi, lieli burti
Neprazdama (vai negribēdama) aprakstīt Bērziņas radošā mūža galvenās lomas un darba procesu pie to tapšanas (starp citu, "aktiera portrets lomā" ne velti tiek uzskatīts par visgrūtāko žanru teātra kritikā/literatūrā), Šneidere romantiskas teātrmīles dāsnumā bārsta skaistus vārdus ar lielajiem burtiem – Aktrise, pati Daile, Teātris, Darbs, Loma, Meistari, Acis, Liesma, Lielais Smiļģis, atsaukdamās uz autoritāšu banālām, reizēm pat tukšām frāzēm. Piemēram, 71. lpp. tiek citēts Džons Gilguds: "Es vienmēr jautāju Šekspīram, vai spēšu pacelties līdz viņam" – paskaidrojiet, lūdzu, ko konkrēti šis mežģīņteikums nozīmē? Diemžēl no visas grāmatas dveš tipiska vecu cilvēku nostalģiskā jūsma par "mūsu laiku", kas noteikti bija labāks, heroiskāks, teātris kopumā – dziļāks, cēlāks, idejiskāks. ("Jūs tiekat aicināti pasaulē, caur kuru Visaugstais runā cilvēciskā valodā. Caur asarām, smiekliem un ilgām. Skatuve nav tikai paaugstinājums, skatuve ir augsta vieta… uz kuras šajā laikmeta nogrieznī ģērbjas pliki un runā mazmājiņu valodā. Tas, ko agrāk rakstīja uz sētām, vārtrūmēs un publiskajās tualetēs, tagad kļuvis par mākslas valodu. Kas bija dabiskas, iedzimtas vai vēlāk apgūtas kautrības un gaumes aizsegs, ienācis skatuvē. Smiļģis teiktu: "Tas ir rrriebīg’. Tas ir na-tu-rālizms!" Lilita, galvai drusku trīcot, nopūstos: "Kāda laime, ka mana dzīve un skatuve beidzās, kad TAS sākās."" – cit. no 15. lpp.)
Nievīgums pret mūsdienām
Ja ne tiešā tekstā, tad attieksmē pret mūsdienu mākslu šāds nievīgums caurstrāvo visu grāmatu (varbūt tādēļ grāmatā arī izpalikuši Lilitas Bērziņas mūža nogales brīnišķīgo lomu apraksti izrādēs Barbari, Krauja, jo nepārprotami – tās pavisam noteikti bija ļoti "neromantiskas", cilvēkpētniecībā ļoti skarbas Dailes izrādes?).
Vietumis grāmatas romantiskā jūsma aizrauj, vietumis – kaitina, piemēram, centienos Eduardu Smiļģi demonstrēt kā pārpasaulīgu teātra titānu, absolūto ģēniju, kurš vienmēr visu noliek savās vietās (ātri vien iezogas aizdomas par totalitāru valdīšanas stilu Dailē, kurš Šneiderei taču nav gājis pie sirds, – bet tas ir vēlāk, kad Dailē "saimniekoja" citi, saprotams, par Smiļģi daudz sīkāki gariņi). Turklāt apnicīga ir Smiļģa biežā valodas īpatnību transkribēšana grāmatas tekstā – nu, neskanēja dokumentālajos kadros Smiļģa runātais šādi – "biedr-rr-n’ Bēr-rrr-ziņ un biedr-rrr-s Zīīīl" (norakstīsim šādus pārspīlējumus uz autores māksliniecisko hiperbolu rēķina). Citādi var rasties iespaids, ka Dailes līderis un ilgu laiku galvenais premjers bija ar smagiem valodas defektiem.
Morālais relatīvisms
Īpatns grāmatā ir arī morālais relatīvisms, ar kādu M. Šneidere mēra cilvēkus. Lilitas Bērziņas iztapīgo klausīšanu (veselām četrām) varām autore pieraksta Dižās Aktrises psiholoģiskajām īpatnībām – kaut kādai universālai "bezizmēra" ticībai pastāvošās varas režīmam (interesanti, vai ar šādu līdzcietīgu, visu piedodošu "mērauklu" tiktu aprakstīta arī Vijas Artmanes rosīšanās partijā?). Vai tomēr – kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim? Tikai tad jāatbild arī uz neērto jautājumu – ar kādām tādām īpašajām tiesībām lemt/šķirot ganāmpulku apveltīts ir pats autors? Tikai ar piederību Dailes anzamblim? ("Teātrī visvairāk mīl tos, kuriem neveicas" – 5. lpp.)
Arī Lilitas Bērziņas faktiskā dubultdzīve ar precēto krievu režisoru Juriju Jurovski (būtībā – Jurovska divsievība) grāmatā izskan kā tāda traģikomiska aušība – kam negadās… (Saprotams, ka aktieru/aktrišu privātā dzīve ir īpaši riskants temats grāmatām, bet, ja jau esi sācis kustēties pa dzeltenās preses taku, te valda viens un nežēlīgs likums – vai nu visu, vai klusē.) Tādēļ arī cilvēciski tik saprotams ir Lilitas Bērziņas meitas lūgums Mudītei Šneiderei – lūdzu, lieciet mūs mierā!
Ar labiem nodomiem iecerētais Lilitas Bērziņas mūža un darba atveids atgādina bezgalīgi laikā izstieptu punktu – jūsmas daudz, jēgas krietni mazāk. Nav arī skaidra grāmatas mērķauditorija – ja tā paredzēta "aizejošajai natūrai" ("tās" Dailes aculieciniekiem), grāmatā vairāk par vispārzināmām žurnālistiskām epizodēm neatrast (protams, ja neskaita īpašo Mudītes Šneideres rakstības stilu, kas gan nav tik indīgi trāpīgs un bezgala asprātīgs kā viņas lieliskajās grāmatās par Hariju Liepiņu). Ja grāmata domāta jaunākajai teātra gājēju paaudzei, diezgan šokējoša ir aptuvenība – nedz citātu avoti norādīti, nedz izrāžu tapšanas gadi, teātra nespeciālistam bieži pat nav nojaušams, par kuru XX gadsimta desmitgadi ir runa, – vārdsakot, puķainajam tekstam hroniski pietrūkst sakarīga "zinātniskā aparāta" jeb vēru.
Grāmatai Dēļ tavu acu liesmām par skādi nebūtu nācis arī rūpīgāks redaktora/faktu pārbaudītāja darbs. Citādi pie vispārējās Šneideres mītrades nepieradušie būs spiesti ticēt, ka padomjlaikos populārās dziesmas Besame Mucho komponiste Konsuela Velaskesa šo mīlētāju romanci 1940. gadā sacerējusi, kā meitene būdama iemīlējusies slavenajā amerikāņu aktierī Gregorijā Pekā (tā raksta M. Šneidere), kaut gan pirmā filma, kurā vispār filmējās vīrišķais Peks, uz ekrāniem iznāca četrus gadus pēc dziesmas tapšanas, un turklāt viņi abi – Peks ar Velaskesu – ir dzimuši vienā, 1916., gadā. Šādu anekdotisku faktu misēkļu grāmatā ir pietiekami pulka.
Lielais
Dana
Nelāga pēcgarša kvadrātā