Pasakas pašas nesākas, vajag kādu, kas priekšā pasaka, – dziedāja aktieri kādā manas bērnības televīzijas uzvedumā, kurā bija iestudētas, liekas, Andersena pasakas. Taču apgādā Mansards tikko klajā nākušais biezais sējums Ludzas igauņu pasakas šķiet ietilpinām tieši tādas pasakas, kuras "sākušās pašas": teju vai izaugušas no melnzemes, kas tik līdzīga te, pie mums Latvijā, un Dienvidigaunijā. No turienes, visticamāk, atceļojusi vēlāk Latgalē, Ludzas apriņķī, trīssimt gadu – līdz pat XX gadsimta beigām – mitinājusies katoļticīgo igauņu kopiena luci – viņi, kuri bijuši mums līdzās tik ilgi un par kuru esamību lielākā daļa no mums nojautusi tik maz.
Liekulīgi nešausminās
Ludzas igauņu pasakas, protams, vispirmām kārtām ir unikāls folkloras materiāls – sējumā iekļautas 145 triju igauņu folkloristu – Oskara Kallasa, Pauloprīta Volaines un Augusta Sanga – pierakstītās Ludzas igauņu pasakas, tostarp to dažādie varianti, kas lasāmi saīsinātā veidā. Taču arī lasītājam, kurš nav folklorists, būs saistoši iegrimt šajā teiksmainajā pasaulē, kas jo interesantāka ir tāpēc, ka nav nopulēta un mākslīgi apzeltīta – pasakas nav tikušas literāri apstrādātas un piegludinātas, labojot valodu uz smalkāku vai aizlāpot sižetiskos caurumus: dažviet pasakām trūkst nobeiguma, dažviet pats stāstītājs atzīstas beigas nezinām, citviet pēc pasakas teksta vēl piemetināta morāle: tieši tāpēc šis pasaku materiāls ir dzīvs, autentisks un lasot šķiet, ka klausāmies aizmūža balsis, kas te klusi bubina pavarda liesmu atblāzmā, te dzīvespriecīgi ērmojas ļaužu pārpilnā krogā.
Par ko tad stāstījis Ludzas igaunis? Vispirmām kārtām viņu interesējuši visāda veida velni un darīšanas ar tiem. Liela daļa pasaku – gan krājuma sākumā ievietotās brīnumpasakas ar tradicionālo vairākkārtēja (trīskārša) atkārtojuma struktūru, gan vairāk otrajā pusē atrodamās sadzīves un joku pasakas – visbiežāk saved kopā vienkāršo igauni un pašu nelabo. Taču tas, protams, nav kristīgās baznīcas sātans un Dieva ienaidnieks, bet folkloras pamuļķais, nešpetnais, taču ar prātu un viltu (vai arī ar pārdabisku spēku) uzvaramais "vells". Velnam un viņa līdziniekiem raganu, nežēlīgu ķēniņu un pat pašu tuvāko radinieku veidolā pretim stājas trešais tēva dēls vai jaunākais brālis, bārene vai Pelnrušķis, zemnieks vai meita, vai spēkavīrs – visdažādāko tipu plejāde, kuri visi iemieso tipiska tautas pasaku varoņa apķērību, izdarību un, protams, brīnumaino palīdzību, kādu tiem dāsni dāvā putni, zvēri un maģiskās būtnes, lai paveiktu visdažādākos uzdevumus – sākot ar ķēniņmeitu atbrīvošanu un beidzot ar kārtības ieviešanu paša ģimenē. Pasakas ir sakārtotas pēc tipiem, taču lasot jaušams, ka tās radušās dažādos vēstures posmos, un līdzās sadzīvo gan seni, mītiski ķēniņi, gan cars un viņa ģimene, gan pagānu dieviņi un nāve, gan Kristus un Dievmāte.
Daudzu pasaku sižeti latviešu lasītājam būs pazīstami, vēl citi – pazīstami daļēji no cittautu, piemēram, krievu vai franču, pasakām, citiem veidosies gluži citas kultūras alūzijas – kaut vai, piemēram, 43. pasakas Antips sižets atsauks atmiņā gan N. Gogoļa stāstu Vijs, gan 1967. gadā uzņemto "pirmo PSRS šausmu filmu" Vijs. Un, ja reiz esam pieminējuši šausmu filmas, jāpiezīmē, ka Ludzas igauņu pasakas, tāpat kā visi autentisko, Disneja animācijas filmu studijas garadarboņu saldrozīgi nesacakoto pasaules tautu pasaku krājumi, brīžiem šausmina ar to, cik lietišķi to sižetos ienāk no mūsdienu viedokļa visai neomulīgas detaļas, sākot ar patiesi eksistējušiem nāves soda veidiem ("Salmu ķēniņš paņēma sievu, piesēja zirgam pie astes, tas viņas gabaliņus izvazāja pa visurieni"), diez vai no gaisa grābtām sadzīves slepkavībām ("vecākās māsas jaunākajai nogrieza galvu, paņēma vāceli un ogas pārbēra savās vācelēs") un beidzot ar tieši tāpat ne jau no pirksta izzīstu kanibālismu ("Kad dēls nācis pasaulē, ķēniņiene sasauc ļaudis un saka: "Galiniet viņu nost, izņemiet sirdi, izvāriet un dodiet man apēst!""). Pasakas visbiežāk liekulīgi nešausminās par šo notikumu morāli ētisko pusi – katram ļaunam darbam seko (nereti briesmīgs) sods, katram labam darbam – dāsna jo dāsna atmaksa. Tādi nu ir tie pasaku likumi, un tādi tie bijuši, pirms vēl pasakas tapa par "bērnu republiku" un Disneja valstību.
Dievs iegāja azartā
Neapstrādātajos tekstos īpaši labi jūtams autentisko tautas pasaku straujais, notikumiem bagātais izteiksmes stils, kas žanra formulai atbilstoši nekur ilgi nekavējas: ne pie dabas un varoņu ārējā izskata aprakstiem, ne sajūtām un bieži pat ne pie loģiskām notikumu cēloņsakarībām, bet ceļ priekšā raitu sižetu, kurā iespējams ir viss, jo tā grib stāstnieks, un kurš bieži noslēdzas tikpat aprauti, kā sācies, bieži bez kādiem tur "dzīvoja ilgi un laimīgi". Vienkārši: "Un viss." Vai labākajā gadījumā: "Arī es tur biju, ēdu, dzēru, mutē ne miltumiņš netika, viss pār lūpu pārkrita."
Pasaku izdevuma vērtību latviešu valodā papildina izcilais Guntara Godiņa tulkojums, kurā netrūkst vietvārdu, dialektismu, pārsteidzošu poētisko nianšu, ņipri dzīvelīgu dialogu, atveidots arī katra runātāja savdabīgais stils, piemēram, dažās pasakās figurē krievu vārdi un izteicieni, kas iekavās aiz latviskā vārda atstāti oriģinālā, saglabājot vēstījuma individuālo, slāvisko smeķi, bet citviet atstāti gluži moderni izteikumi ("Dievs iegāja azartā"), jo tā teicējs acīmredzot runājis.
Pasakas papildina fotoattēli, Dr. philol. Ulda Baloža priekšvārds un tulkotāja piezīmes, kā arī komentāri par pasaku tipiem, teicējiem, pieraksta vietu. Mazliet skumīgi komentāros reizi aiz reizes lasīt, ka attiecīgo pasaku teicējs "dzirdējis no Ludzas igauņiem, kuri savu valodu vairs neprata"; grāmatas priekšvārdā izlasāms arī stāsts par to, kā Ludzas igauņu valoda piedzīvojusi savu dabisko nāvi. Līdz ar to Ludzas igauņu pasakas iemanto papildvērtību – kā liecība ne tikai par aizgājušo laiku, bet arī valodu un cilvēkiem, kuru balsis skan vairs tikai šajās lappusēs.