Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +7 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 20. aprīlis
Mirta, Ziedīte

Grāmatas Materia botanica recenzija. Ieaugt siltajā zemē

Jaunajā romānā Materia botanica rakstniece Inga Žolude rūpīgi audzē trauslo tuvības asnu, saprašanās un jūtu dīgstu

Rakstnieces Ingas Žoludes debijas romāns Silta zeme iznāca pirms desmit gadiem un tiklab kritikas, kā lasītāju aprindās sacēla mazu furoru. No slavinošām recenzijām līdz centieniem darbu analizēt no psihoanalīzes viedokļa, no lasītāju viedokļu daudzveidības līdz atsevišķu vērtētāju atteikumiem darbu vispār recenzēt – tomēr lielākā daļa bija vienisprātis, ka ar šo romānu latviešu literatūrā ienācis kaut kas gaužām neparasts.

Silta zeme ar savu izaicinošo tematisko un stilistisko ievirzi kaut kādā mērā atgādināja inteliģentu un dumpīgu pusaudzi, kas bez mākslotas pietātes sper pieaugušajiem sejā visu, ko domā par šito te noglancēto pasaulīti, turklāt dara to tik erudīti, ka saspertais paliek bez valodas, jo īsti nezina, ko domāt, pret ko protestēt un – vai vispār protestēt.

Tagad autore nāk klajā ar romāna turpinājumu Materia botanica, kas izdots kopā ar pirmo romānu. Šī iemesla dēļ abus gribas lasīt un vērtēt kā vienotu, pabeigtu darbu.

 

Psiholoģiskā ģeogrāfija

Vispirms ir jāatgādina viena no Siltas zemes īpatnībām: romānam gandrīz pilnībā trūkst saistīta sižeta šī vārda klasiskajā izpratnē, toties tēlu galerija ir tāda, ka teju pie krēsla jāturas lasot. Savdabīgā ģimenīte, kurā ietilpst tēvs Andrē, māte Līva, māsa Nellija un visa stāsta vēstītājs brālis Daniels un kuru drīz papildina modele Vū un vēlāk arī skaistule Kira, šķietami nepieder ne tikai pie kādas noteiktas nacionalitātes (šo konceptu meistarīgi izputina dažādām nācijām raksturīgie personvārdi), bet arī kādai konkrētai laiktelpai ne.

It kā Andrē nodarbošanās dēļ viņi visi nemitīgi klīst pa Eiropu un citiem kontinentiem, pārvākdamies no pilsētas uz pilsētu, no Stambulas uz Venēciju, no Parīzes uz Āfriku, – taču vienlaikus telpa, kurā viņi pārvietojas, ir plūstoša, nekonkrēta, noteiktā laika sprīdī neiekonturēta un tāpēc uzskatīta ļogās gluži tāpat kā jaušami sirreālie tēli. Līvai, piemēram, ir kalpone, kura tai seko pa dārzu ar saulessargu, – vai aprakstīts būtu XIX gadsimts? Taču citas detaļas iznirušas no XX un XXI gadsimta. Katra pilsēta, kurā ģimene apmetas, ir kā caur apmiglotu logu skatīta impresionista vīzija, un galu galā top skaidrs, ka nemaz nav jābūt skaidram, kur un kad īsti risinās romāna darbība, jo aktuālāka par fizisko ir psiholoģiskā ģeogrāfija.

 

Recepte pret halucinācijām

Silta zeme, šķiet, ir pirmais romāns latviešu literatūrā, kas tik pārliecinoši vēstīts no garīgi nestabila personāža skatpunkta. Lai gan katram tēlam ir sava košumkošu psihožu virtene, Daniels pasauli skata īpaši: skaudrā šizofrēniskā detalizētībā un no lasītāja viedokļa savstarpēji nesaistītu faktu bīstami žilbinošās kombinācijās, brīžiem dzejprozas cienīgā lirismā, brīžiem naturālā miesiskumā. Pirmās personas un tagadnes laikā rakstītais vēstījums ir pārsātināts ar sīkākajām sajūtu un maņu niansēm, kas veido Daniela krāšņo, nestabilo un traģisko pasaules ainu.

Tās centrā ir divas līdz neprātam mīlētas sievietes, skaistā Vū un māsa Nellija, atsvešinājies tēvs un dramatiski hiperbolizēta, žņaudzoša māte; šī pasaule ņirb pārējo personāžu rakstīto dienasgrāmatu lappusēs – jautājums, protams, vai arī tās nefigurē tikai Daniela iztēlē –, līdz plīšanai piebāzta fizioloģisku impulsu džungļiem, kuros Daniels maldās, gāzdamies īstos un iedomātos bezdibeņos un meklēdams zemes siltumu jeb patiesu cilvēcisku tuvību. Romāna pēdējā epizode notiekošo sasien gredzenā ar pirmo, rādot, kur šie meklējumi noveduši vai, pareizāk sakot, nav noveduši.

Pārlasījuši pirmo romānu un secīgi pievērsušies Materia botanica, uzreiz manām ko īpašu: lai gan jaunajā romānā darbojas personāži ar identiskiem vārdiem un tā darbība aizsākas turpat, kur noslēdzas iepriekšējais darbs, rodas iespaids, ka starplaikā starp pirmo un otro romānu ir tikusi noslaucīta lietus aizmiglotā loga rūts, noasfaltēts celiņš impulsu džungļos un vēstītājam izrakstīta recepte pret halucinācijām. Teksts, kaut gan tāpat sastāv no pirmās personas vēstījuma un pārējo tēlu dienasgrāmatu fragmentiem, skan ne vairs tagadnes, bet daudz lēnākajā pagātnes formā. Andrē, Nellija, Līva, Vū un Daniels šķiet pārauguši pusaudža izmisīgi hiperbolizētās vīzijas un sasnieguši stabilāku, izprotamāku, taču vienlaikus kaut kādā ziņā prozaisku briedumu. Impulsos kūsājošo monologu nomainījuši loģiski dialogi, dienasgrāmatu intonācijas ir jūtami mainījušās no brīžiem sadistiskiem dvēseles pašplosījumiem uz izsekojamu dokumentālismu, pašanalīzi.

 

Izaugsmes nākamā stadija

Sākotnēji var nodomāt, ka ar jauno romānu autore cenšas savus varoņus reabilitēt, īpaši tāpēc, ka pirmajā romānā diezgan skaidri nojaušamās norādes uz brāļa un māsas incestuālajām attiecībām, kā arī visai atklātie, ja arī mūsdienās vairs nešokējošie, fizioloģisko norišu apraksti savlaik izraisīja visai karstas diskusijas. Taču, turpinot lasīt, pamazām saprotam, ka Materia botanica nolūks ir gluži cits – rādīt izaugsmes nākamo stadiju, ļaut saviem varoņiem (patiesībā vispirms Danielam, jo nevaram būt droši par skatpunkta uzticamību) izaugt no pusaudža dramatiskajiem meklējumiem un teju nogalinošās jūtu intensitātes.

Joprojām triecot personāžus cauri vētrainiem attiecību mudžekļiem, autore šoreiz to dara sadzīviskākā manierē, kas gan mazāk noslogo Siltas zemes uzkarsētās smadzeņu šūnas, bet arī iztēli vairs neuzsviež tādos augstumos. Jaunajā romānā jūtama vēlme sasiet mezglā vaļējos pavedienus, salikt pieturzīmes, pavilkt svītru zem visa, kas pirmā darba noslēgumā palika atplēsts vaļā kā svaiga brūce. Protams, nevar apgalvot, ka šie mezgli un risinājumi vestu banalizētu laimīgo beigu virzienā, kādu varoņiem nav un nevar būt, tomēr neatstāj iespaids, ka rakstniece centusies otro tekstu vedot kā lupu, caur ko uzlūkot pirmo.

Kaut gan Materia botanica, tāpat kā Silta zeme, virmo krāsu un impresiju pārbagātībā, tomēr tieši šīs intonatīvās plaisas dēļ varbūt var pieņemt uz vāka rodamo mazliet provokatīvo piedāvājumu, proti, uzskatīt otrā romāna varoņus par citiem personāžiem, kuriem ar tiem no pirmā teksta visos sīkumos sakrīt tikai ārējie definējošie lielumi, bet ne dvēseliskā kardiogramma.

 

Botānikas pasaule

Materia botanica vairs ne tuvu nav tik fizioloģisks teksts kā Silta zeme – te autore atbilstoši nosaukumam tekstu pievijusi ar augšanas, organiskās dzīvības motīvu, gan izbārstot tekstā koku un citu augu latīniskos nosaukumus, gan pārsteidzoši dzīvessiltā gaišumā aprakstot tādu pieaugšanas kritēriju kā bērnu dzimšana un augšana. Daniels cita starpā izsaka patiesi interesantu vērojumu, ka latviešu valodā daudzi vārdi, kas attiecināmi uz šo dzīves jomu, nāk tieši no botānikas pasaules – embrijs mātes klēpī ir auglis, jebkura dzimuma bērns – atvase utt.

Šķiet, no iepriekšējā romāna "siltās zemes", kaislību uzkarsētās un varoņu iekšķīgās plosīšanās uzirdinātās augsnes jaunajā darbā rakstniece rūpīgi audzē trauslo tuvības asnu, saprašanās un jūtu dīgstu, kuru personāži pirmajā romānā tā arī neatrada. Arī šeit to neatrod visi, atraduši nereti apcērp, izrauj vai aizmirst, tomēr cerīgu noskaņu vieš fakts, ka citam citu sāpinošajai un simboliski neauglīgajai pirmā romāna skumjo rēgu galerijai nu ir piepulcējušies divi bērni, kuru dvēseles vēl nav vilšanās aizmiglotas.

Un atvasēm vajadzīga zeme, kurā augt. Tāpēc jaunajā romānā autore spiež pie zemes pirmajā darbā poētiska neprāta stratosfērā uzlidojušo tekstu, cenšoties abām rokām noturēt vietā impulsu zirgus, piesaistīt kam stabilam sevī izirušos tēlus, iesakņot tos kā kokus zemē. Ne velti pirmā romāna noslēguma epizode ir atstājusi Danielu ar klibu kāju – mežonīgais skrējiens ir apturēts, tagad jāsaprot, kā koku nosaukumu radītajā ritmā pārvietoties pa citādu pasauli.

Jā, ir tiesa – šīs pasaules saprotamība un iepriekšparedzamība vairs neatspoguļo Siltas zemes lirisko jaudu. Taču šis ir tas gadījums, kad abi romāni – un atkal jau praktiski neatkarīgi no acīmredzamā sižeta – veido noslēgtu loku, kurā viens teksts bez otra nav pilnīgs. Šajā ziņā Inga Žolude paveikusi mazu varoņdarbu – radot divus tikai virspusēji vienotus, taču būtībā atšķirīgus tekstus, parādījusi kaut ko tik netveramu un – neuzmanoties – viegli banalizējamu kā mūžīgais aplis, dzīves un dzīvības cikls.

Top komentāri

lapsene
l
Ārprāts. Lieki un tukši vārdi recenzijā, jo alfa un omega - intīmas attiecības starp brāli un māsu. Totāla bezatbildība un egoisms.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Muzejs Rīgas Jūgendstila centrs svin 15 gadu jubileju

Aprīlī muzejs Rīgas Jūgendstila centrs svin piecpadsmit gadu jubileju. Tā darbības laikā izveidots plašs un daudzveidīgs krājums, pulcēts liels apmeklētāju skaits un veidotas neskaitāmas i...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja