Noras Ikstenas romānu Mātes piens, kas nāk klajā sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts, gribas banāli nosaukt par dzīvē izsāpētu stāstu. Autores intervijas apliecina, ka šis ir vispersonīgākais rakstnieces darbs, tāpēc arī iztaustīt šo tekstu gribas tikpat saudzīgi, kā galvenā varone savā mediķes darbā aptausta viņas gādībā nonākušo sieviešu augumus. Uz vāka – autores mammas bērnības fotogrāfija padomju laikā populārajā "bērnu" tautastērpā, abpus fotogrāfijai uzgūlušas saburzīta linauduma malas. Bērna autiņi? Blūze? Vai mirstamais krekls?
Romāna stāstījumu paralēli vij divas sievietes – māte un meita –, taču būtiska loma ir arī trešajai – mātesmātei. Zīmīgi, ka neviena no viņām netiek saukta vārdā, tomēr vienlaikus tās nav nekādas abstrakcijas, bet reālas dažādu paaudžu sievietes – ar vasarraibumiņiem uz krūtīm, saviem kartupeļu cepšanas ieradumiem un detalizētiem personiskajiem stāstiem. Rakstniece atzīst, ka tekstā cieši saaudusies viņas pašas ģimenes vēsture un literārā jaunrade, taču lieki būtu mēģināt uz teksta bāzes uzbūvēt autores biogrāfiju – romānā noturēts perfekts līdzsvars starp konkrēto un vispārīgo.
Vienlaikus pacilājums un mokas
Romānā pārklājas divi laika posmi – mātes dzīves ceļš no nākšanas pasaulē 1944. gadā līdz astoņdesmito gadu beigām (atmodai) un meitas dzīve no dzimšanas 1969. gadā līdz tai pašai atmodai – notikumiem, kas zināmā mērā pārcērt gan politisko, gan (romāna varoņu) personisko Gordija mezglu.
Mātišķības, mātes un meitas tēma, uz kuru kā centrālo norāda nosaukums, tekstā tverta vienlaikus reālistiski un simbolu līmenī. Māte atsakās barot tikko dzimušo meitu ar savu pienu, jo tas ir "rūgts", it kā baidoties ar pienu nodot meitai sāpju pilno un apjukušo esamību, kādā dzīvo: pirmā norāde uz to, ka attiecības veidosies sašķeltas un sāpīgas. Mātes vecākus meita uztver kā īstos vecākus, bet māti kā biklu un tramīgu dzīvnieku visu mūžu cenšas "pieradināt" pie sevis un dzīves, taču tas izdodas tikai daļēji. Māte ir izcili talantīga ginekoloģe, kura spēj veikt pat tolaik nebūt ne plaši zināmo mākslīgās apaugļošanas procedūru, taču profesija, kas visciešāk saistīta ar jaunas dzīvības ienākšanu šajā pasaulē (bet tikpat bieži arī ar tās iznīcināšanu), sievietei sagādā vienlaikus pacilājumu un mokas. Šī pretrunīgā darbošanās it kā dublē mātes eksistences traģismu padomju absurditātē, kur vienas, tiesa, diezgan vardarbīgas, dusmu lēkmes dēļ, aizstāvot kaimiņieni no brutālā vīra, viņai tiek liegta izglītošanās Ļeņingradas Medicīnas institūtā, kur sieviešu likteņi atkarīgi no vīriešu prāta, dūrēm un nereti – pudeles, kur cilvēku dzīve sagrūst režīma dzirnakmeņos, – šādos apstākļos viņai grūti pieņemt gan sava bērna audzināšanu, gan citu bērnu pasaulē nākšanu.
Meita to jūt jau no mazotnes; viņai savukārt tikai caur sāpīgu pieaugšanu izdodas formulēt savu attieksmi pret māti, kurā vairs nav bērnišķīgas uzticības, jo – nekad nevar zināt, vai mātei atkal nebūs apnikusi dzīve šajā kontrastainajā pasaulē. Aiz skumjām un šausmām par notiekošo gan ap sevi, gan sevī pašā māte sistemātiski nīcina sevi ar alkoholu, cigaretēm, medikamentiem, neskaitāmas reizes drudžaini pārlasa H. Melvila Mobiju Diku un Dž. Orvela 1984 – viens romāns kā mūžīgais jautājums un otrs – kā baisa, taču nepārprotama atbilde. Taču ir arī reti mirkļi, kad mātes dvēselē uzplaiksnī dzīvotprieks; tie ļauj meitai cerēt uz brīdi, kurā paaudžu saikne vairs nebūtu brutāli sarauta un atkal šā tā kopā sašņorēta. Kā neapzinātu protestu meita izjūt fizisku riebumu pret skolā ar varu uzspiesto pienu – tālas atmiņas par bērnībā tā arī nesaņemto mātes krūti.
Vīrieša aizstājējs Jese
Kā smeldzīga nojausma no aizlaikiem tekstā daudznozīmīgi ievijas mātesmātes bērnības Ziemassvētku dziesma Es skaistu rozīt’ zinu. Dziesmas tekstā minētais "Jese", no kura "tā rozīte, ko minu" cēlusies, bibliski gan apzīmē nevis Jēzu, ar ko šim vārdam ir fonētiska līdzība, bet Jēzus tālo senci Isaju ("Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus"), taču tīši vai netīši Ikstena šajā vārdā saskata vairāk Jēzu: romāna otrajā pusē sižetā iesaistās vēl ceturtā sieviete, vārdā Jese, – zināmā mērā hermafrodīts ar vīrieša ķermeni un sievietes reproduktīvajiem orgāniem. Vai autore šajā tēlā vēlējusies iekļaut norādi uz kristīgajā baznīcā ilgus gadus Jēzum netieši piedēvēto bezmiesiskumu, daudzu svētbilžu vizuālo feminitāti vai domu "Dievs kā māte", grūti pateikt, bet mājieni uz šīm tēmām Jeses tēlā ir. Jese kļūst par tādu kā vīrieša aizstājēju mātes un meitas divsavienībā – praktisko līdzsvarojumu, kad emocionālā spriedze vairs nav izturama.
Vienlaikus ar diskusiju par mātes un meitas attiecībām un brīvības cenu tekstā risinās arī gluži prozaiska 70.–80. gadu sadzīve, kas galvenokārt atspoguļo tieši meitas izaugšanas procesu, – skolas klase un kolhozu lauki, studijas ar brīvdomīgiem izlēcieniem, apmeklējot "kultūras vēstures pulciņu" un Klāva Elsberga bēres, un kursabiedru denunciācijas prasībām "no augšas": pakāpeniska iniciācija gan pieaugušo pasaules mazajos noslēpumos, gan to pašu pieaugušo lielajās sāpēs.
Gluži mitoloģiska ievirze
Šķietami neliela epizode, kas kļūst par visa romāna smaguma centru (to apstiprina arī tas, ka citāts no šīs epizodes izvēlēts par visa teksta moto), – meita vecvecāku dzīvoklī tur būrītī kāmi, un dzīvnieciņš izrādās grūsns. Laidusi pasaulē mazuļus, kāmiene vienu no tiem bezkaislīgi aprij; meita šausmās par redzēto vairs nelaiž dzīvnieku ārā no būra. Zvēriņš izmisīgās brīvības alkās nobeidzas, bet meita tikai tagad sāk saskatīt šī notikuma simbolismu. "Droši vien glāba viņu no būra," radību bērējot, ieminas māte. Un domplūsma lasītāja prātā sāk pieņemt jau gluži mitoloģisku ievirzi – vienlaikus atminoties savus bērnus aprijošo grieķu titānu Kronu un uzdodot sev to pašu jautājumu, ko visas dzīves garumā sev uzdod māte, – vai esam tiesīgi vairot pasaulē fiziski un garīgi nebrīvu būtņu skaitu? Un kas tā par dzimteni, kuras žokļos iet bojā tās bērni? Zīmīgi, ka lūzuma punkts mātes dzīvē pienāk tieši atmodas laikā: vai nojausma, ka īstā brīvība nebūs tāda kā izsapņotā?
Linauduma strēmeles uz grāmatas vāka pēc tā aizšķiršanas liekas atkal saaužamies ciet. Īsais mirklis, kurā esam ieskatījušies kādā gauži privātā vēsturē, ir aizvēries. Paliek gandrīz fiziski jūtama smeldze, daži mūžīgi jautājumi un vēlme piezvanīt mammai.
Amūrs
Skaisle
Neiespaido